Eitanāzija?
Nevar tā vienkārši pateikt, ka šādas problēmas vispār nav, nav aktuāla, nav ētiski apspriest šādas lietas... Protams, 25. martā parlamentā tiem deputātiem, kuri nobalsoja pret, eitanāzija likās kaut kas tāls un nevajadzīgs.
Bet, ja savas domas palūgtu izteikt tādiem cilvēkiem, kuriem kaut cik paciešama dzīve vairs nav iespējama, pavērtos pavisam cita aina. Normāls parasts cilvēks, kuram, kaut dzīve arī ir grūta, nespēj saprast, ka ir arī tādi, kuri ne uz ko vairs necer. Vecuma piebeigti. Un kuriem no viņiem nav sakrājušās un samilzušas visdažādākās kaites? Ar hroniskām slimībām, kuras arvien vairāk liek par sevi manīt, līdz cilvēks vairs nespēj pat sevi kaut kā apkopt. Un, kas ir vissliktākais, vairs neapjēdz pat savu stāvokli.
Šāds cilvēks kļūst par neatrisināmu problēmu ne tikai sev. Cik ir tādu no radiniekiem, paziņām, kaimiņiem, kuri gatavi ilgstoši aprūpēt šādu vājinieku? Paliatīvā aprūpe institūcijās? Ja šādu darbu personāls nespēj darīt un nedara ar dziļu pienākuma apziņu - ar gaišumu sirdī (mīlestību), tad atliek nopūsties un izteikt tikai dziļu līdzjūtību tiem, kuri šeit spiesti atrasties.
Jā. Ir arī tādi, kuri meklē (vismaz domās) kādu striķi, klusu ūdeni nomaļā vietā, augstumu, no kura var nolēkt, iespēju nāvējoši sakropļoties, spēcīgu indi... Un ne tikai domā, bet arī dara. Vairāk tas notiek klusi, slēpti no visiem, jo - citi jau to nesapratīs.
Šādi problēmcilvēki ir. Mums grūti iedomāties par to, kādos briesmīgos apstākļos kaut kur, kaut kā atrodas atsevišķi cilvēki. Par dzīvi to saukt nevar. Varbūt - vēl ir dzīvi... Šādiem cilvēkiem patiesi - patiešām reāli gandrīz neiespējami situāciju uzlabot.
Ar likumu atļauta, noteikta, sakārtota, iegājusies, sabiedrībā atzīta eitanāzija būtu vienam otram vērā ņemama izeja no strupceļa. Jāsa-
prot, ka vecu bezpalīdzīgu cilvēku skaits turpmāk nevis saruks, bet gan palielināsies (procentuāli). To veicinās dzīves ilguma pagarināšanās, pieaugošas grūtības dzīves laikā - neziņa par nākotni, nemitīgās izmaiņas, nestabilitāte, kaitīgu apstākļu un produktu izplatība, stress...
Pats galvenais ieguvums no eitanāzijas atļāvuma būtu nevis tikai dažu vai vairāku cilvēku puslīdz cienīga aiziešana no šīs pasaules. Pat nenovērtējami milzīgs ieguvums būtu tas, ka cilvēks, kurš nonācis nenovēršami neatgriezeniskā kritiskā stāvoklī, var būt pilnīgi mierīgs, ka, ja šāda situācija patiešām būs, viņam tiks sniegta pieklājīga palīdzība, lai izpildītu pēdējo gribu.
Tā sauktais rezerves variants. Variants sirdsmieram. Apdrošināšanas polise? Vairs nekādus striķus, slīcināšanos, kropļošanos, indes... Bet -
varbūt šāda iespēja ("polise") ir veids, kā, saņemot vēl visus spēkus, pacīnīties ar pašu nāvi?
Eitanāzija - tā ir un tai jābūt tikai viena vienīga cilvēka paša izvēlei un nolēmumam. Šādu iespēju apsverot, nevajadzētu nevienam neko slēpt, neko noklusēt, bet gan aprunāties ar pēc iespējas vairākiem cilvēkiem, saprotoši un labvēlīgi noskaņotiem. Iespējams, varbūt nāks kāds cits, vērā ņemams un realizējams priekšlikums.
Pati eitanāzija būtu oficiāls notikums. Reglamentēts. Un kā tāds arī protokolējams. Obligāti jāpiedalās medicīnas darbiniekam, pašvaldības pārstāvim, policistam. Pārējām -
citām - personām vajadzīga pacienta piekrišana.
Eitanāziju veic pats pacients. Vai vismaz piedalās (atbalsta) procesa veikšanā.
Cilvēki cieš tikai tāpēc, ka tie neklausa savai sirdsapziņai
(Antuāns de Sent-Ekziperī).
ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē
09.04.202001.