Pedagogs un radoša personība
Pēdējie gadi Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolai bijuši raženi ne tikai ar panākumiem dažādos konkursos. Diviem skolas pedagogiem ir piešķirts augstākais Latvijas valsts apbalvojums.
Par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā pagājušajā pavasarī ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru, ieceļot par ordeņa kavalieri, tika apbalvots Madonas pūtēju orķestra diriģents, Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas pūšaminstrumentu nodaļas pedagogs Andrejs Cepītis. Savukārt šogad Latvijas Valsts prezidents un Ordeņu kapituls par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā ar Atzinības krustu, ieceļot par Atzinības krusta virsnieku, lēmis apbalvot Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas direktora vietnieci izglītības jomā INGRĪDU GAILĪTI. Madonas mūzikas skolā Ingrīda Gailīte strādā kopš 1976. gada, no 1984. gada pilda direktora vietnieces izglītības jomā pienākumus.

- Bērnībā gribēju kļūt par operdziedātāju, skolas laikā, pateicoties Jāņa Beitika un Jāņa Sprancmaņa piemēram, sapņoju kļūt par kordiriģenti. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas 1975. gadā par dziedāšanas skolotāju sāku strādāt Lubānas vidusskolā, - aicināta uz sarunu, atcerējās Ingrīda. - Lubānā nostrādāju četrus gadus, 1976. gadā pieslēdzos darbam mūzikas skolas filiālē. Mani pirmie skolnieki klavierspēlē bija Aira Birziņa un Dzintars Apinis. Un cik interesanti -
Lubānā iepazinos ar Mārīti Breikšu - ērglēnieti, kas pēc Latvijas Universitātes beigšanas par latviešu valodas skolotāju uzsāka strādāt tai pašā vidusskolā. Bijām divas jaunās speciālistes un labi sapratāmies. Tā bija radoša draudzība, kas turpinās vēl aizvien. Zīmīgi, ka Mārīte par Atzinības krusta kavalieri tika iecelta pagājušajā gadā, es esmu gājusi viņas pēdās un augsto apbalvojumu saņemu šogad.

- Kāpēc pēc studijām bija vilkme doties tieši uz Lubānu?

- Lubānā dzīvoja mammas māsa, un, kad mācījos Madonas vidusskolā un bija lielāki pasākumi, lubānieši vienmēr tajos izcēlās ar oriģinalitāti. Savā domāšanā viņi bija progresīvāki, neordinārāki, un tas man palika kā dzinulis, lai darba gaitas sāktu nevis Madonā, bet Lubānā.
1976. gadā uz Madonas mūzikas skolu strādāt atnāca Artis Kumsārs. Viņš brauca uz skolas filiāli Lubānā un, ieraudzījis mani, centās pierunāt, lai pārnāku strādāt Madonā. Netālu (Sarkaņos) ir vecāku mājas, Kumsārs apgalvoja, ka jādzīvo tuvāk tēva mājām. Tā runāja, runāja, līdz pierunāja.

- Kādi priekšmeti, atnākot uz Madonas mūzikas skolu, bija jāmāca?
- Audzēkņiem mācīju klavierspēli un mūzikas teoriju, 1982. gadā, kļuvu par kora klases vadītāju. Par direktora vietnieci mācību jomā sāku strādāt pēc tam, kad no šī posteņa aizgāja Dace Banka. Tai laikā, veicot administratīvos pienākumus, varēja vairāk stundu strādāt skolotājas darbu, tāpēc 12 stundas veltīju arī pedagoģiskajam darbam.
Gan Arta Kumsāra vadības laikā, gan tagad, kad skolu vada Mārtiņš Bergs, prioritātes nav mainījušās - mākslinieciskais līmenis audzēkņos tiek uzturēts, kaut pieeja abiem direktoriem ir atšķirīga. Arta Kumsāra laikā viss notika demokrātiskāk, brīvdomīgāk, Mārtiņam Bergam dominējošais ir administratīvais vadības stils. Kumsāram papīri nebija svarīgi, viņš laiku vairāk veltīja radošajam darbam. Mārtiņš skrupulozu uzmanību pievērš dokumentācijai, nolikumu izstrādei, jo arī skolas akreditācijas prasības ir mainījušās, kļuvušas daudz stingrākas.

- Darba mūžs vairāk pavadīts Arta Kumsāra komandā.
- Jā, man patika Kumsāru gandrīz vai „ēnot". Viņš bija gados vecāks, pamācīja, deva padomus pedagoģiskajā jomā. Kumsārs vienmēr kur traucās, bija notikumu centrā, meklēja iedvesmu personībās. Viņš varēja to darīt, jo bija tik erudīts, ka spēja uzturēt dialogu ar jebkuru cilvēku. Kā sarunas partneris viņš bija saistošs un interesants, un daudzi profesionāļi brauca uz Madonu, te uzstājās, viņiem pat nebija jāmaksā honorārs, jo to darīja draudzības un mūzikas mīlestības vārdā. Arī mūs, skolas pedagogus, Kumsārs allaž mudināja iet uz sarīkojumiem, mākslas izstādēm, piedalīties pasākumos un būt centrā, nevis ierauties kaktiņā. Lai pārējie tevi ievēro, uzņem kontaktus, lai lietas kārtojas!

- Labs humors, vieglums, tai pašā laikā prasīgums Artim Kumsāram bija ļoti raksturīgi.
- Viņam atlika tikai uzlikt rokas uz skolēna galvas, kad bērns jau bija gatavs nākt uz mūzikas skolu. Bet tagad ir citi laiki, mainījušās attiecības, mainījušies cilvēki un arī mūzika. Jaunībā dzīvoju ar Raimonda Paula, Imanta Kalniņa, Ulda Stabulnieka mūziku - melodisku un emocionālu. Tagad ir tehnoloģiju laikmets, un tas atspoguļojas arī mūzikā. Piemēram, Latviešu mūzikas svētkos ar savu pašizteikšanos ienāk jaunie autori, viņu mūzika ir vairāk intelektuāla, liek saspringt.

- Vai mainījusies arī audzēkņu uztvere?

- Noteikti. Agrāk bērnus varēja iejūsmināt, izstāstīt emocionālus stāstus, aizraut. Tagad tā nenotiek. Bērni grāmatas lasa maz, vairāk darbojas ar datoriem, viņiem pietrūkst emocionālā dvēseles lidojuma. Bērni kļuvuši racionālāki, viņiem visu vajag ātri, lietišķi, nav pacietības, kas tik svarīga instrumenta spēles apguvē. Protams, ir izņēmumi, tomēr biežāk skolēni ir gatavi izbraukumos apmeklēt veikalus nekā tā vietā dvēseli bagātināt ar labu mākslu, apmeklējot izstāžu zāles.

- Kā pašai atvērās durvis uz radošumu? Atceros vairākas programmas ar Ingrīdas Gailītes mūziku, dziesmām.
- Viss sākās ar dzimtsarakstu nodaļu, kur vadīju vokālo ansambli. Tolaik šiem kolektīviem tika organizēti konkursi, un astoņdesmito gadu beigās mēs konkursā izcīnījām pirmo vietu. Reiz, kad kādam pārim tuvojās sudrabkāzas un gribējās atskaņot ko svaigu, bet repertuāra nebija, nodaļas vadītāja Valentīna Ozoliņa mudināja uzrakstīt kādu dziesmu man pašai. Tas bija milzu izbrīns, jo nekad iepriekš komponēšanu uz sevi nebiju attiecinājusi. Toreiz uzrakstīju četrbalsīgu dziesmu ar nosaukumu „Mīlestība", un tā tas aizgāja. Sekoja programma ar Aleksandra Puškina dzeju, kur kopumā radās divdesmit dziesmu. Ik dienu uzrakstīju apmēram trīs dziesmas, parasti tās tapa vakarā, gultā - ņēmu rokās lapu un pierakstīju notis. Nākamajā rītā sēdos pie klavierēm un pieliku klāt pavadījumu. Bija tik lieli radošie uzplūdi, ka visu pat nepaguvu pierakstīt. Programmu iestudēju kopā ar skolas kolēģiem, dzeju lasīja Ilze Vārsberga un Signe Sirmā. Visinteresantākie bija mēģinājumi - tajos sprēgāja joki un humors, emocijas un prieks. Vēlāk ar šo programmu devāmies vairākos izbraukumos.

- Maisam gals vaļā - pēc tam radās arī citas dziesmu programmas.
- Kopumā īstenojām sešas programmas. 1999. gadā veidoju kompozīciju ar Knuta Skujenieka dzeju. Braucu uz Rīgu, uz Rakstnieku savienību pēc atļaujas. Dzejnieks piekrita sadarbībai, tad braucu uz Latvijas Nacionālo teātri, jo kā dziesmu izpildītāju biju noskatījusi aktieri Voldemāru Šoriņu.
Iedziedāju nošu materiālu, un aktieris pēc tā mācījās. Kopmēģinājumu mums nebija, programmā bija iesaistīts liels pulks izpildītāju, un tā bija reize, kad piedzima Artūra Grandāna vadītais vīru vokālais kvartets.
Nākamā programma bija ar Imanta Ziedoņa dzeju - sešas dziesmas, ko izpildījām Latviešu mūzikas svētkos. Pēc tam 2004. gadā tapa divdesmit viena dziesma ar Oļģerta Skujas dzeju, vēlāk - dziesmas ar Adinas Ķirškalnes dzeju un programma ar Sarmītes Radiņas dzeju.

- Kā ir tagad, vai uzrakstās pa melodijai?
- Bija mūzika Anitas Skrjabes un Gunvalža Tarvida dzejai, bet lapas kā tādi skribeļi stāvēja uz galda, un mamma reiz, kārtojot avīzes, tās satina un kaut kur aiznesa, vairs nevarēja atrast. Tā neesmu šos pierakstus redzējusi. Kādu melodiju esmu uzrakstījusi ar Ināras Liedskalniņas dzejas vārdiem, un ir dziesmu cikls ar dzejnieces Jo vārdiem - Haralds Sīmanis pat iedziedāja dažas dziesmas, tomēr neviena no šīm programmām nav realizējusies.
Šobrīd rakstīt vairs nav iedvesmas. Kad mājās svarīgākos darbus apdarīja mamma, biju no sadzīves rūpēm atbrīvota, varēju pievērsties mūzikai. Tagad abi vecāki ir miruši, saimnieciskās rūpes ir uz maniem pleciem, ir skolas darbi, un laiks šķiet sadrumstalots. Kādu brīdi Madonas kultūras namā apmeklēju tēlotājas mākslas studiju, patika gleznot ar eļļas krāsām, bet acu jutības dēļ arī gleznošanu pametu.

- Šī interese laikam nāk no tēva?
- Jā, tētis bija daiļkrāsotājs, gleznotājs amatieris. Ļoti muzikāls, savulaik dziedājis vīru dubultkvartetā pie Kārļa Dievkociņa. Tur kādreiz gāju spēlēt dziesmu pavadījumus. Pati Madonas mūzikas skolā pabeidzu klavierspēles klasi, mūzikas skolā mācījās arī mana māsa. Var teikt, ka garīgā plāksnē ģimenē ar tēvu izveidojās lielāks kontakts, mamma bija praktiskāka, viņa bija jaunāko klašu un mājturības skolotāja.

- Šķiet, metodisks praktikums ielikts arī Ingrīdas Gailītes reiz sastādītajā grāmatā...
- Mācīt dziedāt ir ļoti grūti. Jaunības maksimālismā šķiet, ka vari visu, bet tā tas nav. 2003. gadā patiešām iznāca mana grāmata „Darbs ar bērnu kori". Par to saņēmu Luda Bērziņa balvu. Studējot maģistrantūrā, tas bija mans kursa darbs. Kora klasei katru gadu bija semināri, kuros uzstājās zinoši lektori no Latvijas un ārzemēm. Es seminārus apmeklēju, cītīgi konspektēju dzirdēto un materiālus krāju. Papildus tulkoju rakstus no vācu valodas, un tad visu kopumu man ieteica izdot grāmatā. Latvijā nekā tāda nebija, kā mācību grāmatu to izmantoja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas mācību spēki un citi. Ne tik sen saņēmu piedāvājumu, ka vajadzētu grāmatu papildināt, bet man tas nav aktuāli. Pamats ir ielikts, lai darbu turpina citi.


22.05.2020.