Darbs laukos sniedz enerģiju
Gundega Kalendra kopā ar ģimeni saimnieko Aronas pagastā. Lai gan ikdiena aizrit pilsētā, tomēr brīvie brīži tiek pavadīti laukos, dzimtajās mājās, kur tiek iekopts savs dārzs un darīti lauku darbi, par pamatu izmantojot permakultūras ideju. - Šobrīd saimniekojam mājā, kuru reiz cēlis vecātēva tēvs. Šeit bērnību pavadīja mana mamma, es un tagad - arī mani bērni. Esam īsti pilsētnieki, bet vasaras vienmēr tika pavadītas laukos. Laikam ejot, atceroties, ka bērnībā vienmēr bija jāravē dārzi, stingri nolēmu, ka es to negribēšu darīt un tas nemaz nav man. Mamma bija ar dārznieces pirkstiem un sirdi, iekopusi siltumnīcu, puķudobes. Savukārt es gribēju tikai zālienu un visu biju samazinājusi līdz minimumam, - pastāsta Gundega. - Laika gaitā sapratu, ka tomēr gribu pati izaudzēt gan dažādus dārzeņus, gan tomātus un gurķus, gan ogas. Katru gadu arvien vairāk paplašinu savas dobes. Arī uz lauku mājām braucam arvien biežāk.
Ikdiena pilsētā, nerimstošais skrējiens nogurdina. Lauki ir vieta, kur Gundega atgūst enerģiju un spēku.
- Ģimenes lokā bieži apspriežam, kāpēc mums ir būtiski būt laukos, kāpēc vēlamies kaut ko pašu audzētu. Viens no galvenajiem faktoriem noteikti ir daba, pļavas un meži, svaigais gaiss. Salīdzinot ar pilsētu, šeit ir pavisam cita pasaule. Tāpat ikdiena ir ļoti strauja, darbs saistīts ar cilvēkiem, pie datora. Rīgā pietrūkst īstuma, ko var atrast tikai laukos - rušināšanās pa zemi, zāles pļaušana, malkas skaldīšana. It kā tu piekūsti no šiem darbiem, bet gandarījums ir milzīgs, - uzsver Gundega. - Šogad, saistībā ar situāciju valstī un pasaulē, vairāk laika tiek pavadīts Aronas pagastā. Darbs, mācības ir iespējamas attālināti, un es ļoti priecājos, ka mēs varam būt laukos. Ne visiem ir tāda iespēja. Būdami uz vietas, esam daudz padarījuši, sakopuši teritoriju, izzāģējuši krūmus un paveikuši citus darbus, kuriem līdz šim neatlika laika. Vairāk pievērsāmies arī permakultūrai. Jau pagājušajā gadā pamēģinājām un bijām neticami pārsteigti par rezultātu.
Permakultūra pēdējos gados kļūst ļoti iecienīta. Kā norāda Gundega, tai ir arī dziļa filozofija, un cilvēki vienmēr meklē vieglākos variantus, kas sniedz labāku rezultātu.
- Interesējoties par permakultūru, sākumā domāju, ka tā ir ļoti sarežģīta. Likās, ka tā nav domāta man un es neiemācīšos strādāt pēc tādas metodes. Zinot, ka man ļoti nepatīk ravēt, arī laika nav tik daudz, lai nepārtraukti to darītu, draudzene ieteica tomēr pamēģināt un ierādīja dažus vienkāršus principus. Pagājušajā gadā šādi pamēģināju audzēt kartupeļus. Zālītē noliku kartupeļus, virsū uzliku apmēram 30 cm augstu veca siena kārtu. Sienam plokot, to papildināju. Rudenī neticēju, ka būs izdevies, bet kartupeļi bija izauguši lieli. Izskats šīm dobēm varbūt nebija tas skaistākais, bet rezultāts ļoti apmierināja, un - galvenais - tas neprasīja nekādas pūles. Šogad tādā veidā mēģinu izaudzēt arī citas kultūras, - norāda Gundega Kalendra. - Permakultūrai var pieiet zinātniski. Piemēram, gadu iepriekš jau tiek sagatavoti materiāli un vieta, tiek sapūdēta zāle, lai iznīkst nezāles. Var ierakt zarus, tiem sadaloties, norit gaisa un mitruma cirkulācija. Šāda tehnika man šobrīd ir par sarežģītu. Es daru vienkāršāk - lieku grēdās veco sienu vai nopļauto zāli. Tam ir trīs pozitīvās īpašības: nav nezāļu, saglabājas mitrums, siens pūstot dod siltumu. Un augi šādos apstākļos ļoti labi dzīvo un aug.
Mamma bija iekopusi arī siltumnīcu. Pirmajā gadā es nedarīju neko, bet nu jau trešo gadu audzēju tomātus. Ja vēlas labu ražu, ir jāvelta pūles. Vislielākā bēda bija ar laistīšanu, jo karstā un sausā vasarā siltumnīcā augsne ātri izžūst. Tā kā tajā laikā uz laukiem braucu tikai brīvdienās, bieži stādiem pietrūka mitruma. Atradu risinājumu, kas ļoti labi darbojas, - pilienveida laistīšanas sistēmu. Pie katra stāda pievelk caurulīti, kas pilinot dod mitrumu stādiem. Šī sistēma tika pievienota pie mucas, kas piepildīta ar dīķa ūdeni. Meklēju dažādus risinājumus, lai pēc iespējas vienkāršāk tiktu pie saviem dārzeņiem, kas tomēr ir ekoloģiskāki, veselīgāki. Tas strādā arī emocionāli.
Kā stāsta Gundega, dārzā viss notiek eksperimentējot. Ja izdodas - ir prieks, ja nesanāk - vismaz ir mēģināts, un nākamajiem gadiem jau ir gūta kāda pieredze.
Laiks ir nenovērtējama vērtība. Lietu, ko gribas darīt, ir daudz, īpaši dzīvojot laukos. Ir jāpļauj, jāsēj, jāravē un jāpaveic daudzi citi darbi, bet visam bieži vien neatliek tik daudz laika, cik būtu vajadzīgs. Agrāk domāju, ka visam jābūt perfektam, apmēram kā muižas parkā, bet ātri sapratu, ka tā dzīvē nenotiek. Tagad priecājos par to, ko esmu izdarījusi, un nebēdājos, ja kaut kas nav iespēts. Lauku dzīvei ir sava burvība. Man šī vieta asociējas ar īstumu. Pēc darba pilsētā dzimtās mājas ir vieta, kur apstāties un atgūt enerģiju.


22.05.2020.