Izvēloties profesiju, nav kļūdījusies
Jau vairākus mēnešus ar neatslābstošu uzmanību un arī satraukumu sekojam, kā mediķi visā pasaulē cīnās ar jaunā koronavīrusa izplatību un kā cīņā ar „Covid-19" nereti arī zaudē. Daudzās valstīs, vērojot, ar kādu pašaizliedzību medicīnas darbinieki glābj tūkstošiem cilvēku dzīvības, ir vienojušies akcijā, lai ar aplausiem viņiem pateiktu PALDIES. Šajā laikā apjaušam un novērtējam, cik tomēr liela nozīme mūsu dzīvē ir ārstiem. Ir prieks par katru, kas savā dzīvē ir izvēlējies šo grūto profesiju. Prieks, ka tā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā bija visai populāra arī Ļaudonas vidusskolas absolventu vidū, jo vairāki ne tikai sapņoja kļūt par ārstiem, bet arī spēja iestāties Medicīnas institūtā un piepildīt savu sapni. Viņu vidū - arī Rudīte Lipska (Auziņa), kura nu jau vairākus gadu desmitus strādā Liepājā.

Klases audzinātāja Sarma Barkovska (Politere) atceras: „Kā audzinātāja Rudīti iepazinu kopš 5. klases. Atceros smaidīgo sārtvaidzi, kas iesteidzās klasē ar priecīgu labrītu pārējiem. Iespējams, ikrīta ceļš uz skolu pāri allaž mainīgajai Aiviekstei - miglas plīvuri rudeņos, ziemas skarbie vēji un palu laika smarža - raisīja Rudītē dzīvesprieku un apņēmību visu paveikt pēc iespējas labāk. Apzinīga un centīga viņa bija ne tikai skolā: mājās viņa rūpējās par jaunākajām māsām, palīdzēja vecākiem - neviens darbs viņu nebaidīja. Jau skolas gados Rudītes raksturā iezīmējās īpašības, kas nepieciešamas grūtajā ceļā uz ārsta profesiju, - mērķtiecība, liels gribasspēks, sirsnība un vēlēšanās rūpēties par līdzcilvēkiem. Priecājos, ka viņa īstenoja savu sapni. Vasarās, kad Rudīte ir savā mīļajā Ļaudonā, satiekamies, atceramies mūsu draudzīgo klasi, pārrunājam veselības problēmas. Nešaubos, ka Rudītes pacienti ir drošās rokās."
Aicinot RUDĪTI LIPSKU uz sarunu attālināti, vispirms lūdzu precizēt, kas viņu rosināja izvēlēties ārsta profesiju un ko viņai nozīmē Ļaudona.
- Liepājā es dzīvoju un strādāju, bet mana sirds pieder Ļaudonai. Tā ir mana miera osta, uz kurieni atbraucu regulāri, kad vien ir iespējams. Katru gadu atvaļinājuma laikā pirmajās divās augusta nedēļās esmu Ļaudonā. Savam tēvam apsolīju, ka māja netiks aizlaista postā, tā tiks sakārtota, uzturēta kārtībā, un savu solījumu esmu izpildījusi.
Lielā mērā ar tēvu ir saistīta arī profesijas izvēle, kāpēc nolēmu kļūt par ārsti. Viņš slimoja ar cukura diabētu, un es kā vecākā meita jau skolas gados vēnā špricēju insulīnu. Saprotot, ka tēvu izglābt neizdosies, nolēmu, ka, izmācoties par ārsti, vismaz spēšu palīdzēt citiem.
Mūsu dzimtā gan neesmu pirmais mediķis. Savulaik Ļaudonā strādāja daktere Ezeriņa - manas mammas māsīca. Arī jaunākā meita Indra ir izvēlējusies ārsta profesiju, tagad esam kolēģes, darba kabineti Vecliepājas aprūpes centrā, kur īrējam telpas, ir blakus. Savukārt vecākā meita strādā mediķu arodorganizācijā Rīgā.
Lai kā dzīvē gājis, nekad neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos ārsta profesiju. Šajā ziņā es noteikti neesmu kļūdījusies. Darbs ir bijis tas, kas palīdzējis pārvarēt grūtības dažādās situācijās. Turklāt strādāju ar ļoti labiem kolēģiem.

- Ceļš uz ārsta profesiju, cik atceros, gan tev nebija rozēm kaisīts.
- Jā, pēc vidusskolas beigšanas, stājoties Medicīnas institūtā, es netiku uzņemta. Kā šodien atceros - cik tas bija sāpīgi, jo pietrūka tikai viena punkta. Uz Rīgu stāties mediķos devos kopā ar klasesbiedreni Tiju, kas atšķirībā no manis par visiem simt procentiem nebija pārliecināta, vai tiešām grib kļūt par ārsti. Likteņa ironija! Tija iestājās ar pirmo reizi, bet es paliku aiz strīpas.
Taču pēc rakstura esmu spītīga. Nolēmu nepadoties un devos uz medmāsu skolu, ko pabeidzu ar sarkano diplomu. Lai kļūtu par Medicīnas institūta studenti, veiksmīgi bija jānoliek viens eksāmens, ko arī izdarīju. Visgrūtākie ir pirmie divi studiju gadi. Ja tos iztur, var jau uzskatīt, ka Medicīnas institūtu tikpat kā esi beidzis.
Augstskolas diplomu saņēmu 1983. gadā. Atbilstīgi valsts sadalei, kas tolaik bija obligāta, man tika piedāvāti Preiļi un Liepāja. Izvēlējos Liepāju, jo Preiļos man būtu jāstrādā par neiroloģi, bet tam es vēl nebiju gatava: vēl jau biju jauns, zaļš gurķis, bez lielas dzīves pieredzes.
Un tā visus šos gadus es arī strādāju Liepājā - pilsētā, kurā piedzimst vējš. Brīvajos brīžos man ļoti patīk staigāt gar jūru. Tas nomierina un dod spēku jaunai darba dienai.
Liepāja pa šiem gadiem ir ļoti mainījusies. Kad te sāku strādāt, tā bija drūma pilsēta, bet nu viss ir citādi. Liepāja ir kļuvusi par pievilcīgu pilsētu arī jaunajām ģimenēm ar bērniem.

- Kā šajā laikā ir mainījusies medicīna?
- Pārvērtības ir notikušas gandrīz vai neticamas, tā ir attīstījusies milzu soļiem, un visām izmaiņām ir jāspēj tikt līdzi. No vienas puses - strādāt ir kļuvis vieglāk, bet - no otras - arī grūtāk. Pacienti ir kļuvuši prasīgāki, ir ļoti zinoši, zina savas tiesības. Situācijas jau ir dažādas.
Manā ģimenes ārsta praksē, ko izveidoju 2001. gadā, ir pierakstījušies 2200 pacientu.
Pārsvarā tie ir Liepājas pilsētas iedzīvotāji, bet ir arī no lauku teritorijas, tāpat visi radinieki. Dzīvojam taču laikmetā, kad ir iespējams sazināties virtuāli. Turklāt mums ir tiesības praktizēt visā Latvijā. Manu pacientu vidū 400 ir bērni, 400 - vecākā gadagājuma cilvēki (pēc 65 gadiem), visi pārējie ir strādājošie, jauni cilvēki.
Ļoti daudziem ir hroniskas kaites, glaukoma, daudzi slimo ar cukura diabētu, onkoloģiskām saslimšanām. Latvijā ir tā saucamais zaļais koridors, ko izmantojam, tāpat valsts apmaksātie skrīninga izmeklējumi un citas iespējas.
Es tam ļoti sekoju līdzi, lai pacienti izietu valsts apmaksātos izmeklējumus. Arī aizdomu gadījumos par onkoloģiskām saslimšanām nekavējoties sūtu uz izmeklējumiem Rīgā, lai noteiktu precīzu diagnozi un ātrāk varētu uzsākt ārstēšanu, jo tad iespējams sasniegt arī pozitīvu rezultātu. Katrā ziņā es neesmu tas dakteris, kas savus pacientus nesūta uz konsultācijām pie speciālistiem.

- Nezinu, kā Liepājā, bet Madonas pusē daudzi ar lielu piesardzību un arī neuzticību ir uzņēmuši jauninājumu, ka tagad ārsti kompensējamo zāļu receptē norāda aktīvo vielu un aptiekās izsniedz zāles ar zemāko maksu. Ko par to saka tavi klienti?
- Arī mūspusē pagaidām ir daudz nesaprašanās. Pacienti ir ļoti neapmierināti, ka tagad gadiem ierastos medikamentus aptiekās izsniedz ar citu nosaukumu, lai arī tie satur tādas pašas zāļu aktīvās vielas kā iepriekš.
Latvijā tas ir jaunums, pie kā droši vien vēl ir jāpierod. Taču tā ir visā pasaulē. Mēs esam Eiropas Savienībā, un arī mums šī prakse ir jāpārņem un jaunā kārtība jāievieš, jo tas tomēr nodrošina racionālu zāļu lietošanu, ļauj pacientiem diezgan būtiski ietaupīt un arī veicina valsts piešķirto līdzekļu kompensējamajiem medikamentiem efektīvāku izmantošanu.
Turklāt 30% no kompensējamām zālēm drīkstam izrakstīt kā iepriekš, proti, norādot, ka tās ir domātas augsta riska pacientiem ar stabilu terapiju.
Šis jauninājums tika ieviests no šāgada 1. aprīļa. Vēl jau pagājis ļoti neilgs laiks, lai izdarītu secinājumus, vai lētākās zāles ar vienādu ķīmisko sastāvu ir tikpat efektīvas kā gadiem ierastās. Ja tā nav, ģimenes ārstam ir tiesības izrakstīt iepriekšējās: tikai tas ir jāpamato.

- Pastāsti, kā darbs tiek organizēts valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar „Covid-19" izplatības ierobežošanu.
- Ievērojot, protams, visus valstī noteiktos piesardzības pasākumus, pacientus klātienē pieņemu stingri pēc iepriekšēja pieraksta. Ļoti daudz konsultēju pa telefonu. Katrā ziņā nepieciešamā medicīniskā palīdzība visiem tiek sniegta. Diemžēl ļoti daudz laika paņem arī papīru kalni, kas jāsaraksta. Bieži to daru arī mājās, par ko vīrs Guntis mani rāj.

- Cik bieži, tavuprāt, būtu jāapmeklē ģimenes ārsts?
- Vismaz reizi gadā būtu jāatrod laiks un katram pie ģimenes ārsta jāaiziet. Piemēram, no savas prakses varu minēt piemērus, kad pēkšņi mūžībā no insulta vai infarkta aiziet tie, kas pie manis pēdējos divos gados vai pat ilgāk nav bijuši ne reizi.
Taču liela daļa seko savai veselībai, ieklausās ārsta rekomendācijās, un tas rada gandarījumu.

- Šogad mūsu klasei paliks 45 gadi, kopš beidzām vidusskolu. A. Eglīša Ļaudonas vidusskola visus absolventus aicina uz skolas salidojumu 19. septembrī. Tas gan būs atkarīgs no tā, kā valstī attīstīsies situācija, bet pagaidām tas atcelts netiek.
- Uz salidojumiem mani divreiz nav jāaicina. Ja vien iespējams, esmu bijusi visos gan skolas, gan klases salidojumos. Atceroties skolas gadus, spilgtā atmiņā ir krievu valodas un literatūras skolotājas Alevtinas Alensones vadītās stundas, tas, cik interesanti viņa stāstīja par Puškinu, par Ļermontovu. Tāpat stingrā matemātikas skolotāja Velta Dzērve.
Arī ar klases audzinātāju mums ir laimējies. Sarma Barkovska ir ļoti dvēselisks cilvēks, kas mūs kopā satur arī daudzus gadus pēc skolas beigšanas.
Taču skolas gadus atceros arī ar nerātnībām. Šad tad stāvēju uz vakts, kamēr puiši pīpēja. Pati nesmēķēju, bet skatījos, vai nenāk kāds skolotājs, un par to man tika konfektes.

- Interesē arī, kādi ir tavi vaļasprieki?
- Brīvajā laikā labprāt palasu kādu labu grāmatu. Šad tad auklēju arī mazbērnus, tāpat aizbraucu pie draugiem uz pirti. Ļoti daudz ceļoju. Esmu apceļojusi vai visu Eiropu, esmu bijusi arī Izraēlā, Turcijā un citās valstīs. Vienīgi, kur vēl gribētu aizbraukt, - uz Austrāliju. Ceru, ka arī šo sapni kādreiz izdosies īstenot.


15.05.2020.