Students nav tipisks tūrists
Ļaudonietis KRIŠJĀNIS BEĻAUNIEKS kā vieglatlētikas daudzcīņnieks ir pabijis daudzās pasaules valstīs, piedaloties dažāda ranga sacensībās, bet šopavasar uz Horvātiju viņš devās Erasmus programmas studijās, ko uzsāka Zagrebas koledžā EFFECTUS. Diemžēl nebija tā domāts, ka students atgriezīsies ātrāk nekā semestra beigās, taču negaidīti pandēmija ieviesa korekcijas, un nu jau Krišjānim, atgriežoties mājās, ir beidzies pašizolācijas laiks.

Aicināju viņu pastāstīt par studijām ārzemēs, par apstākļiem, ko nācās pārvarēt, kā arī iespējām turpināt uzsākto Erasmus programmu.

- Cik viegli vai grūti bija izvēlēties, kur studēt pēc Madonas Valsts ģimnāzijas beigšanas? Kādu augstskolu izvēlējies (daudziem likās likumsakarīgi, ka mācīsies LSPA)?
- Studēju Banku Augstskolā 3. kursā, bakalaura studiju programmā "Finanses". Īstenībā studiju izvēle bija interesants un spontāns lēmums. Visus vidusskolas gadus gatavojos studēt būvinženieriju, tomēr, pienākot pieteikšanās brīdim, reģistrācijas mājaslapā intereses pēc uzspiedu uz Banku Augstskolas piedāvājumiem, kas, kā izrādījās, pirmo reizi piedāvāja valsts apmaksātas budžeta vietas studijām. Vienmēr bija vēlme studēt kaut ko saistītu ar ekonomiku, kas, protams, ir pilnīgs pretstats būvinženierijai, un Banku Augstskola bija viena no tām, par kuru es arī pirms reģistrācijas izrādīju interesi. Visu reģistrācijas laiku svārstījos starp abām izvēlēm, katram draugam vai ģimenes loceklim jautājot, kur es labāk iederētos. Reģistrācijas beigās biju treniņnometnē, kur pēdējais, ar ko konsultējos, bija mans treneris, kas teica, ka es labāk izskatītos kā finansists. Tā jau trešo gadu cenšos kļūt par tādu.

- Kā izvēlējies Erasmus - kur un kādā ārzemju augstskolā studēji?
- Arī Erasmus izvēle notika ļoti spontāni. Par Erasmus studijām jau biju domājis ilgu laiku, tomēr nespēju iedomāties sevi dodamies šādās studijās vienam. No studiju biedriem nespēju atrast kādu, kurš vēlētos mesties šajā piedzīvojumā kopā ar mani. Sāku jau samierināties ar domu, ka savā studiju laikā neizmantošu iespēju studēt ārzemēs. Tomēr, vienreiz jau palaižot šādu iespēju garām, kad neizvēlējos par labu studijām ASV, beidzamajā Erasmus pieteikumu pieņemšanas dienā ātri aizpildīju anketu. Tādā steidzīgā rezultātā īsti nesanāca izpētīt piedāvātās sadarbības augstskolas, bet vairāk Erasmus studiju vietu izvēlēties pēc valsts, kas tagad šķiet nepārdomāts lēmums, tomēr lēmumu nenožēloju. Savas Erasmus studijas no marta uzsāku Zagrebas koledžā EFFECTUS, kas ir privātaugstskola, kurā padziļināti studē finanses un likumdošanu. Interesantā kārtā esmu vienīgais Erasmus students šai skolā šajā semestrī, tāpēc varēju brīvi izvēlēties nepieciešamos studiju kursus, tāpat lekcijas notika individuāli ar profesoriem sev vēlamajā laikā, kuras šobrīd turpinu attālināti caur interneta vidi.

- Vai, atceļot ierobežojumus, plāno atgriezties?
- Tā kā mūsdienu tehnoloģijas nodrošina iespēju turpināt studijas attālināti, esmu sarunājis, ka, ja pat pašreizējā situācija pasaulē saistībā ar "Covid-19" uzlabosies, varēšu turpināt savas studijas attālināti no Latvijas, tāpēc tuvākajā laikā neplānoju atgriezties Horvātijā.

- Pastāsti, kā tur dzīvo studenti, salīdzinot ar Latviju?
- Īstenībā studiju laikā nebija lielas saskarsmes ar horvātu studentiem, daudz vairāk iepazinu citus Erasmus dalībniekus. Kopumā priekšstats par studentu dzīvi Horvātijā vai Latvijā īpaši neatšķīrās - viegli dzīvi dzīvojoši, daudz neiespringuši studenti. Tomēr jāņem vērā, ka daudzi studenti, kuri izvēlas Erasmus studijas, vairāk dodas tajās atpūtas, nevis studiju meklējumos. Iespējams, ka tāds priekšstats radās tādēļ, ka dzīvoju tikai Erasmus studentiem paredzētā privātmājā, kur tika izīrēta istaba. Kopīga ēst gatavošana, dažādas spēles un citas aktivitātes - nekādas lielas atšķirības no Latvijas studentu dzīves neredzēju. Radušos apstākļu dēļ, diemžēl, jau marta beigās no vienpadsmit šīs mājas iemītniekiem bijām palikuši tikai trīs, tāpēc beidzamās dienas, ko pavadīju Horvātijā, nebija pārāk interesantas, īpaši ņemot vērā faktu, ka visas publiskās iestādes, izņemot pārtikas veikalus un pastu, bija aizvērtas jau no 15. marta.

- Vai students, kas dodas uz ārzemēm studijās, ir tipisks tūrists? Avantūrists? Piedzīvojumu meklētājs? Ar ko atšķiras tavs brauciens?
- Tipisks tūrists - nē, bet avantūrists - jā. Ceļojuma laikā tev nav pastāvīgas dzīvesvietas, mērķa valstī, tu vienkārši pavadi divas nedēļas ārpus mājas, turpretī, dodoties studēt, apzinies, ka nākamo semestri vai pat visu gadu esi gatavs pilnīgi mainīt visus dzīves apstākļus, vidi, kultūru, pie kuras esi pieradis visu savu nodzīvoto dzīvi. Liela avantūra. Pats gan nevaru teikt, ka esmu eksperts šajā jautājumā, jo studijās ārpus valsts pavadīju tikai nepilnus divus mēnešus, tomēr neteiktu, ka manā braucienā nepietika piedzīvojumu. Visticamāk, esmu retais cilvēks manā paziņu lokā, kurš ir izdzīvojis reālu zemestrīci, pie tam stiprāko reģistrēto Horvātijā kopš 1880. gada. Tāpat arī visas komplikācijas saistībā ar "Covid-19", atrasties ne savā dzīvesvietas valstī pandēmijas laikā nav patīkamākā lieta.

- Kā iepazini Horvātiju, vai bija laiks paceļot?
- Mans plāns, ierodoties Horvātijā, bija tās apceļošanu un tuvāko valstu apskati atlikt līdz vasarai, sagaidot labākus laikapstākļus. Viens no galvenajiem iemesliem Horvātijas izvēlei bija tuvums citām Balkānu un Viduseiropas valstīm un galvaspilsētām - Ļubļanai, Vīnei utt. Protams, šis plāns neizdevās, tāpēc vienīgais objekts, kuru paspēju apskatīt, bija dzīvesvieta Zagreba. Radās ļoti patīkams priekšstats par Horvātijas galvaspilsētu - mierīga, nosvērta, saulaina vieta. Manā skatījumā Zagreba ir Rīga Itālijā, tomēr ar vairākiem plusiem salīdzinājumā ar mūsu galvaspilsētu. Daudzi satiktie horvāti gan minēja, ka viņiem vairāk patīk Rīga, nekā Zagreba. Dzīvesvietas saimniece pēc ilgāka kontakta ar mani minēja, ka latvieši ar horvātiem rakstura ziņā šķiet ļoti līdzīgi. Erasmus studijas parādīja to, ka Horvātija noteikti ir valsts, kuru nākotnē vēlos apskatīt vēlreiz.

- Kādā valodā sarunājies Horvātijā? Kā vērtē savas valodas zināšanas?

- Horvāti sarunājas horvātu valodā, kas nāk no slāvu grupas. Diemžēl man ir sliktas krievu valodas zināšanas, tomēr vienkāršākajos vārdos arī es saskatīju dažādas līdzības un saistības ar krievu valodu. Daļa horvātu saka, ka spēj daļēji saprast krievu valodu, citi - ka nespēj. Izdevīgi zināt horvātu valodu, jo tādējādi uzreiz var sazināties arī ar serbiem un bosniešiem, starp valodām principā nav nekādas atšķirības. Pats sazinājos angļu valodā un teiktu, ka angļu valodas līmenis valstī ir tāds pats kā Latvijā, tāpēc problēmu saprasties vismaz ar jauniešiem nebija vispār.

- Kādas ir izjūtas, atgriežoties mājās, izskrienot cauri vīrusainajai Eiropai? Kā pavadīji dienas pašizolācijā?
- Neteiktu, ka jutu ļoti stipras ilgas pēc mājām, tomēr gribēju atgriezties. Varbūt vainojams tas, ka beidzamās dienas Horvātijā pavadīju principā tādā pašā pašizolācijā, kādā biju tagad. Neteiktu, ka man bija lielas problēmas sēdēt četrās sienās, skatījos daudz filmu seriālu, turpināju studēt. Tomēr ar nepacietību gaidīju pašizolācijas beigas, lai apskatītu ārpasauli un satiktu kādu paziņu.

- Kas bija grūtākais mājupceļā?
- Protams, tā bija lidostā pavadītā diennakts. Lai tiktu uz vienreiz nedēļā esošo atgriešanās reisu no Frankfurtes uz Latviju, bija nepieciešams izlidot dienu iepriekš no Zagrebas uz Frankfurti. Divdesmit viena stunda lidostā noteikti nav no manas dzīves patīkamākajiem notikumiem, it īpaši šajos laikos, kad lidostās nedarbojas pilns serviss, tomēr tas izkāpšanu uz Latvijas zemes padarīja patīkamāku.

- Pateicoties sporta gaitām, apceļoji daudzas valstis. Vai turpinās saikne ar sportu?
- Jā, pateicoties vieglatlētikai, varu teikt, ka gandrīz pusi no Eiropas esmu apskatījis, diemžēl nekur tālāk neesmu vēl ticis. Tomēr sevi par lielu ceļotāju nesauktu, bet, kā jau visiem, jaunas vietas apskatīt vienmēr ir prieks. Cerams, kad beigsies studentu dzīve un tās veidotie finansiālie ierobežojumi, paspēšu apskatīt arī savas sapņu valstis - Islandi, Jaunzēlandi, Nīderlandi, tagad arī laikam Horvātiju. Diemžēl, šobrīd naglu kurpes esmu nolicis stūrī. Studiju apvienošana ar darbu un sportu likās pārāk daudz, tāpēc pašlaik esmu nesportiskā režīmā. Lai gan mēģinu uzturēt sevi formā, līdz studiju beigšanai neredzu sevi atgriežamies uz skrejceļa.

- Kas mudina neapstāties, sasniegt mērķus?
- Domāju, ka katram motivācijas iemesli ir citi un tie jāmeklē pašam. Sevi uzskatu par nedaudz stūrgalvīgu, izvirzītos mērķus sasniedzu tāpēc, ka tā pateicu. Tomēr katrs pats ir savas laimes kalējs, neuzskatu sevi par profesionālu motivētāju, tāpēc ar motivācijas devu vai padomu diemžēl palīdzēt nespēšu, vienkārši jāsāk darīt. Ar pietiekamu un ilgu darbu var daudz ko sasniegt.


08.05.2020.