Neveiksmīgais jūras desants
1919. gada novembra sākumā nedēļu pirms vēlāk svinīgi atzīmētās Lāčplēša dienas bermontieši joprojām atradās Pārdaugavā un tālāk Kurzemē, Latvijas armija plānoja turpmāko valsts teritorijas atbrīvošanu. Viens uzbrukums pretinieka spēkiem bija iecerēts no jūras puses iepretī Lielupes grīvai Bulduru-Dzintaru rajonā, lai pārtvertu tiltu pār Lielupi. 3. novembra agrā rītā turp paredzēja nosūtīt 7. Siguldas kājnieku pulka 3. un 4. rotas karavīrus. Kuģīša iegrime neļāva pietuvoties krastam, tāpēc tauvā līdzi paņemtas laivas - brist līdz kaklam ūdenī karavīriem novembrī vairs nebija iespējams. Iepriekš bija vienošanās, ka netālu atradīsies arī divi britu karakuģi, kas vajadzības gadījumā Lielupes krastā atrodošos bermontiešus ar lielgabaliem apšaudītu no jūras puses, ja latviešu vienība ziņotu ar signālraķeti par šādas palīdzības nepieciešamību.
Dzīvē iznāca citādāk nekā domāts. No Bolderājas trīs kuģīši izbrauca laikus, taču stiprais vējš tos aizkavēja pārbraucienā, pa ceļam arī norāvās daļa laivu. Pret Bulduriem vienība nonāca krietni vēlāk nekā plānots, bija jau gaišs. Uzbrucējus jūrā pamanīja pretinieki un stipri apšaudīja no krasta ar ložmetēju. Apšaudes, vēja un aukstuma dēļ stiprajos viļņos nesekmējās iekāpšana laivās no kuģīšiem. Izrādījās, ka arī solītās britu atbalsta uguns nav. Izcelšanās krastā pie Lielupes neizdevās. Lielupes tiltu jau vēlāk ieņēma 9. Rēzeknes pulka vīri.
Jūrā sastaptie zvejnieki 7. pulka desantniekiem pastāstīja, ka Kauguros esot kāda pretinieka vienība, kas būtu ar mieru izbeigt cīņu un padoties. Tad nu kuģīši turpināja ceļu ziemeļrietumu virzienā ar ieceri karavīriem izkāpt krastā pie Kauguriem. Taču arī tur viņu laivas sagaidīja ar spēcīgu ložmetēju apšaudi no krasta. Ievainoja vairākus kareivjus. Desanta komandieri kapteini Jūliju Mucenieku (1892-1944) sašāva abās rokās un labajā kājā. Smagākos ievainojumus guva 3. rotas komandieris vecākais leitnants Pēteris Ozoliņš, kas drīz mira. Vienībai nācās atgriezties Bolderājā ar ievainotajiem un vienu kritušo.
Madonas muzejā glabājas fotogrāfija no Kalsnavas - vecākā leitnanta apbedīšana tā mājās „Šetrēnos" Jāņukalna pusē. Aiz zārka sēž rotas komandiera ziņnesis.
Nākamais virsnieks dzimis 1897. gada 3. septembrī saimnieka Pētera Ozoliņa un tā sievas Līzes ģimenē. Beidzis 6 klases vidusskolā, 1915. gada 1. septembrī tas iestājās Viļņas karaskolā. No 1916. gada sākuma praporščiks dienēja sākumā Vitebskas rezerves bataljonā, tad nonāca Galīcijas frontē. Krievijas armijā tas apbalvots ar Annas un Staņislava ordeni. Oktobrī kalsnavietis panāca pārcelšanu uz 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku. Pēdējās cīņas viņam bija nākamajā rudenī pie Ikšķiles, atvairot vācu uzbrukumu un aizkavējot Rīgas aplenkšanu. Laikā, kad vācu armija ieņēma visu Latviju, Ozoliņš atgriezās Kalsnavā un nodzīvoja līdz 1919. gada sākumam. 8. janvārī viņu mobilizēja sarkanarmijā un ieskaitīja 7. latviešu padomju pulkā. 24. maijā viņš Ziemeļvidzemē pārbēga uz Latvijas armiju. Tur virsnieks dienēja Valmieras komandantūrā, tad tika pārcelts par 3. rotas komandieri 7. Siguldas pulkā. Pētera Ozoliņa virsnieka lietu noslēdz ieraksts „Kritis varoņa nāvē par brīvu Latviju vācu-krievu bandu aizmugurē 3. novembrī 1919. gadā".


08.11.2019.