Ko stāsta vēstules...
Šovasar Madonas muzejā nonāca divas 1945. gadā sūtītas vēstulītes, kā arī fotogrāfija.
Kā pavedienu pavelkot, atrit kamolītis, tā aiz šīm trijām lietām atklājās divu cilvēku - Kārļa un Amālijas Dāvju - mūža gājums. Kārlis Dāvis no Mēdzūlas

Kārlis Dāvis ar Varšavas universitātes izglītību bija ievērojams 20. gadsimta 20.-30. gadu kultūras un izglītības darbinieks Latgalē - vairāku ģimnāziju, Rēzeknes skolotāju institūta un Daugavpils teātra direktors. 1932. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. 1940. gadā K. Dāvis piedalījās Latgales Dziesmu svētku organizēšanā. Divus mēnešus vēlāk viņu, tobrīd Daugavpils 1. ģimnāzijas direktoru, skolēnu vasaras brīvlaikā arestēja un apsūdzēja par profašistisku propagandu audzēkņu vidū. No arestētā anketas uzzinām par trim brāļiem, sievu Amāliju Dāvi un māju Lubānas pagastā. Vecāki jau ir miruši.
1941. gada 24. maijā K. Dāvi notiesā uz pieciem gadiem labošanas darbu nometnē, veselības stāvokļa dēļ to aizstājot ar izsūtījumu uz Alma-Atu Kazahstānā. Jau no jūnija sākas dokumentu virkne ar pieprasījumiem, atbildēm, līdz nonākam pie dokumenta, kas vēsta, ka 1942. gada 22. jūnijā no Jeņisejas cietuma
K. Dāvis ir nonācis pārsūtīšanas punktā Novosibirskā. Ar to pašu datumu ir sastādīts dokuments par viņa nāvi Novosibirskā, kur ar citas krāsas tinti 22. jūnijs ir pārlabots par 23. jūniju. Vēlākās izziņās kā miršanas datumu uzrāda laboto - 23. jūniju. Kārlim Dāvim bija 56 gadi. Viņš tā arī savā izsūtījuma vietā nepilna gada laikā nenonāca. Kā vēsta arhīva materiāli - Kārļa Dāvja nāves cēlonis un kapavieta nav zināmi.

Skolotāja un ērģelniece Lubānā

Zvidzienas saimnieka Liniņa meita Amālija 1913. gadā beidza Voldemāra Maldoņa sieviešu ģimnāziju un tās pedagoģisko klasi un kādu laiku strādāja tagadējā Baltkrievijas teritorijā. Ap 1917. gadu viņa atgriezās dzimtajā pusē, strādāja Gaigalavas pagasta Īdeņu pamatskolā. Tagad, braucot uz to pusi, ir vērts apskatīt skaisto ainavu, kas paveras no Īdeņas pilskalna uz Lubāna ezera pusi. Vēlāk Amālija strādāja Viļānos, Rēzeknē, Bebrenē. Pēc vīra Kārļa Dāvja aresta Amālija Dāve (viņa gan līdz mūža galam lieto uzvārda formu Dāvis) atgriezās dzimtajā pusē, strādāja skolā un bija Lubānas draudzes ērģelniece.
Raksta sākumā minētās divas vēstulītes 1945. gada martā un septembrī Amālijai Dāvei ir sūtījis Ādolfs Zaube no Krasnojarskas. Pēc satura var spriest, ka A. Dāve ir uzzinājusi Ā. Zaubes atrašanās vietu un adresi un aizsūtījusi vēstuli ar lūgumu informēt par viņas vīru. Ā. Zaube raksta, ka viņi esot bijuši kādu brīdi vienā cietumā Jeņisejā, aptuveni 1941. gada beigās/1942. gada sākumā. Vai A. Dāvei izdodas saņemt oficiālu ziņu par vīra nāvi? No 1989. gada maija sākas iesniegumu sūtīšana Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, pēc tam Latvijas PSR Drošības komitejai. Paziņojums A. Dāvei par vīra miršanas laiku un vietu datēts ar 1990. gada 14. novembri. Minēts arī, ka nāves fakts būs piereģistrēts Daugavpils pilsētas civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā, miršanas apliecība tiks nosūtīta uz Madonas rajona nodaļu, kurai ir lūgts to izsniegt A. Dāvei dzīvesvietā (ir piebilde par A. Dāves cienījamo vecumu - ap simt gadu).

Neatbildēts jautājums
Visās iesniegumu un atbilžu peripetijās ir divi būtiski fakti. Uz iesniegumu lapām ir paraksts A. Dāvis, bet visus iesniegumus ir rakstījis cits cilvēks, ko pagaidām nav izdevies noskaidrot. Amālija Dāve nomira 1990. gada 16. novembrī. Diezin vai ar 14. novembri datētais dokuments līdz 16. novembrim nonāca Lubānā. Katrā ziņā pateicība cilvēkam, kas to visu paveica līdz galam, uzrakstot ar 16. novembri datētu iesniegumu par K. Dāvja reabilitāciju. Un otrs fakts - atbilde par K. Dāvja reabilitāciju datēta ar 1990. gada 30. novembri. Amālija Dāve tika guldīta zemes klēpī Lubānas Jaunajā kapsētā 1990. gada 24. novembrī. Interesanti, ka gan iesniegumus, gan minētās K. Dāvja fotogrāfijas aprakstu ir rakstījis viens un tas pats cilvēks.

Vēstuļu ceļojumi līdz muzejam
Divām minētajām vēstulītēm un fotogrāfijai arī ir interesants ceļš. Muzejam tos nodeva Aina Cīrule, bet viņai savukārt tos atsūtīja Daina Ziemele no Bauskas.
D. Ziemele tās saņēmusi no Bauskas politiski represēto kluba "Rēta" dalībnieka Jura Reiznieka 1992. gadā. Diemžēl J. Reizniekam vairs nevar pajautāt, kā pie viņa nonāca minētās lietas.
Muzeja apmeklētāji, ienākot izstāžu zālēs, līdztekus divām minētajām vēstulītēm līdz 16. decembrim varēs skatīt dažādu gadu vēstules, kas rakstītas no 19. gadsimta beigām līdz 21. gadsimta sākumam. Tas ir veltījums vārdam vēstule, kam šogad - 150. Vārdu vēstule 1869. gadā no vārda vēstīt atvasināja Atis Kronvalds. Protams, vēstules tika rakstītas un sūtītas arī pirms tam, lietojot apzīmējumu rakstīta grāmata. Cilvēki ir glabājuši vēstules, pastkartes un telegrammas, līdz tās no dažādām pasaules vietām nonākušas muzeja krājumā.



01.11.2019.