"Esmu pieņēmusi izaugsmes iespējas"
Kalendāra datums svētdien vēsta par tik gaidīto Starptautisko Skolotāju dienu. Daudzās Latvijas skolās tradicionāli šo svētku dienu atzīmēs piektdien, 4. oktobrī. Arī Rīgas Tirdzniecības profesionālajā vidusskolā, kur no 1. oktobra par latviešu valodas un literatūras skolotāju strādā madoniete SANDRA ŠIMKĒVIČA. Aicinot skolēnu iemīļoto skolotāju uz sarunu (ieteikumu intervēt skolotāju Šimkēviču saņēmu tieši no viņas audzēkņiem), vispirms skolotājai lūdzu pastāstīt par saviem jaunajiem izaicinājumiem un darba pienākumiem.

- Ik dienu ir astoņas mācību stundas, strādāju Rīgas Tirdzniecības profesionālās vidusskolas 12. klasēs jeb visos šīs mācību iestādes 3. kursos, - atklāj Sandra Šimkēviča. - Tā ir liela atbildība - mācīt priekšmetu topošajiem absolventiem, gatavot viņus eksāmenam. Bez tam mācu latviešu valodu un literatūru citos kursos, un izaicinājums ir tajā, ka nekad profesionāli tehnisko skolu sistēmā neesmu strādājusi, šai skolā ir cits stundu skaits, audzēkņiem ir prakses, mācīšanās nav tik ritmiska. Turklāt sen ar jauniešiem vidusskolas vecuma posmā neesmu darbojusies.

- Sandru Šimkēviču līdz šim zinājām kā Madonas pilsētas vidusskolas skolotāju. Vai darba gaitas bijušas arī citās skolās?
- Studiju gados strādāju Rīgas 50. vidusskolā, kas tagad ir Rīgas Centra humanitārā vidusskola. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes 5. kursā paralēli diplomdarba rakstīšanai tiku iesaistīta darbā šajā skolā. Studiju laikā pedagoģisko prakšu filologiem nebija daudz, bet minētajā skolā prakses laikā skolas direktors mani noskatīja un no skolas vairs neizlaida. Nemācēju pateikt „nē", un skolā vienu mācību gadu līdz pat maija beigām nostrādāju pilnu slodzi. Pēc studijām kopā ar draudzeni devāmies uz Alūksni. Tā bija maza skoliņa, kurā divus jaunos speciālistus nemaz nevajadzēja. Pēc gada kļuvu par direktori Ilzenes sākumskolā, manā laikā šai skolai cēla jaunu ēku, un tā kļuva par pamatskolu. Iekārtojām jauno celtni, skola paplašinājās, organizēju pedagoģiskās sēdes, visu nepieciešamo, bet no šī darba tomēr atvadījos, jo sapratu, ka vēlos strādāt par skolotāju, nevis direktori. Starp citu, šis ir pirmais mācību gads, kad Ilzenes pamatskola bērnu nepietiekamā skaita dēļ ir slēgta. Vēl no tā laika atceros pazemojošo talonu sistēmu, man bija ģimene, bērns, bija 90. gadu sākums, un laukos izdzīvot nebija vienkārši.

- Tad pārnāci uz dzimto Madonu.
- 1992. gadā meitai bija pusgads, gāju pa Madonu, stūmu bērnu ratiņus, un kāda pazīstama sieviete uzrunājot teica: „Kā nav kauna nestrādāt! Tev taču ir izglītība, zināšanas, bet skolā nav pedagoga, kas māca manu bērnu."
Joka pēc noskaidroju, ka Mārcienā vajadzīga latviešu valodas un literatūras skolotāja, gāju pieteikties. Izglītības pārvaldē Normunds Broks un Lilioza Vilciņa informēja, ka skolotāju vajag ne vien Mārcienas pamatskolā, bet arī Madonas 1. vidusskolā. Tā septembra vidū sāku strādāt Madonas skolā par latviešu valodas skolotāju. Pēc gada bija pirmā audzināmā klase, tagad maniem pirmajiem skolēniem ir 37 gadi.

- Esi skolotāja, kurai vienmēr bijis ciešs kontakts ar bērniem.
- Lai gan nekad nebiju domājusi kļūt par skolotāju, tā patiešām ir. Atceros, studiju nobeigumā biju nogruntējusies doties uz muzeju. Andreja Upīša muzejā tolaik trūka zinātniskā līdzstrādnieka, biju šai muzejā praksē, viss jau bija sarunāts, bet tad nāca interesantais 5. kurss un darbs skolā. Bērnu sajūsma un mīlestība bija tik taustāma un pārsteidzoša, ka tad, kad man jautā, kāpēc kļuvu par skolotāju, vienmēr atbildu - par skolotāju nekļuvu, tā bija skolēnu izvēle, mani izvēlējās mani audzēkņi. Maijā, kad kā jauna studentīte atvadījos no Rīgas 50. vidusskolas, no audzēkņiem saņēmu ziedu klēpjus, ko burtiski varēju piekabē vest. Bērnu vēstules un teiktie vārdi sildīja sirdi. Otrs fakts, kas nostrādāja par labu skolai, bija leģendāras personības, daudzu metodisko grāmatu autora Jāņa Rudzīša atzinums. Viņš gāja hospitēt stundas, un no viņa baidījās kā no buboņu mēra. Reiz šis cilvēks bija iesūtīts manā stundā. Tā kā tolaik nezināju, kas viņš īsti ir, īpaši neuztraucos. Mācību stunda tika novadīta kā jau parasti, pēc stundas metodikas speciālists pienāca klāt, paspieda roku un teica: „Palieciet vienmēr tāda pati! Un jūs skolēni uz rokām nēsās." Domāju, ka tas savā ziņā ir piepildījies.

- Izstāsti, kāpēc esi aizgājusi no Madonas.
- Var teikt, esmu pieņēmusi izaugsmes iespējas. Noslēdzies kāds aplis, un atkal esmu mīļajā Rīgā, tikai citā kvalitātē. Savā veidā tā varbūt ir arī bēgšana no jaunās skolu reformas, kas ne vienmēr tiek loģiski un adekvāti īstenota. Šajā skolā, kur esmu, viss notiek bērna interesēs, te jāmāca savs priekšmets, un, manuprāt, tas arī ir svarīgākais skolotāja uzdevums - mācīt, nevis pētīt skolēna izaugsmes iespējas un zīmēt diagrammas.

- Vai tev pašai ir skolotāji - personības, ko gribi minēt kā savus robežcilvēkus?
- Mana mīlestība ir skolotāja Ārija Fārte, un man jau liekas, ka savā veidā viņu pat kopēju. Skolotāja Fārte man mācīja angļu valodu, bija audzinātāja paralēlklasei, kuru mūsu klase savukārt nežēlīgi par to apskauda. Tuvāk skolotāju iepazinām darba nometnēs, biešu vagu ravēšanas laikā. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir kāds savs pedagogs - skolotāja paraugs, es ļoti vēlējos līdzināties skolotājai Fārtei.

- Kā ir ar skolēnu iedalījumu? Vai katrā klasē rodas savs mīlulis, spējīgais audzēknis?
- Man visi skolēni ir vienādi mīļi. Nereti bērni pat nenojauš, ka tas, kuram veicas mazāk, kam sekmes ir zemākas, var būt sirdij tuvāks par teicamnieci, kurai lieku vislabākās atzīmes un salīdzinoši vairāk paslavēju. Visu gadu gaitā man bijis tikai viens audzēknis, ar kuru mācību procesā nav veidojies kontakts, kurš atteicās līdzdarboties, pat ignorēja. Līdz ar to skolotājas pieredzē nav tikai tas, ka iepazīts panākumu ceļš.

- Vienmēr savus audzēkņus esi virzījusi uz mācību olimpiādēm, strādājusi ar viņiem papildus.
- Esmu filoloģe, un mans lauciņš vai galvenais uzsvars ir strādāt radoši. Mācu daiļdarbus izjust, rosinu pašiem rakstīt, tas liekas svarīgāk, nekā vienkārši analizēt tekstu, apgūt teoriju. Lai katrs skolēns kaut reizi mūžā uzraksta miniatūru vai kriminālstāstu, lai radošajā darbā iesaista īstu prototipu, lai iemācās raksturot vidi un radīt tēlus.
Ļoti iepriecina skolēni, kuri nav jāskubina uz lasīšanu, kuri dzīvo ar mīlestību uz grāmatām. Daiļdarbu iepazīšanā patīk improvizācijas spēles. Izspēlēt variācijas par tēmu „Sprīdītis skolā", „Sprīdītis Bērnu aizsardzības dienestā" vai reportāžu no Sprīdīša mājām, kad viņš atgriezies no klejojumiem pa pasauli. Patīk saistīt daiļdarbu ar mūsdienām, tad atmiņā tas skolēniem paliek krietni labāk.

- Te gribas pieminēt literāro žurnālu, ko ilgus gadus veidoji Madonas pilsētas vidusskolā.
- Skolas literārā žurnāla sākums meklējams 1993. gadā, kad valstī notika skolu literāro žurnālu konkurss. Tā kā daudzi mūsu skolotāji (Ināra Bezmere, Rasma Ieviņa u. c.) strādājām radoši, pārrakstījām datorā labāko audzēkņu darbus un tipogrāfijā tos nodrukājām. Tiku sūtīta pie Jāņa Eriņa, lai viņš sponsorē šo žurnālu iespiešanu, izdevās vienoties, un tā pirmie trīs žurnāli tapa. Vēlāk kļuva svarīgi skolēnu labos un gudros darbus, kuri aizskar dvēseli, turpināt iemūžināt, saglabāt, iesiet un visbeidzot uzdāvināt absolventiem 9. klases izlaidumā. Šī tradīcija skolā saglabāta joprojām, un pieredzes apmaiņā literārā žurnāla veidošanā pie mums braukuši kolēģi gan no Kurzemes, gan Latgales un Vidzemes.

- Kādā atmiņā palikušas Skolotāju dienas?
- Madonas pilsētas vidusskolā Skolotāju dienas vienmēr bija labi organizētas un dažādas. Visvairāk man Skolotāju dienai veltītās aktivitātes patika tad, kad tās organizēja mana audzināmā klase pēc zināma laika - jau kā vidusskolēni. Tad patiešām jutos apmēram kā mamma Māmiņu dienā vai skolotāja, kurai šī diena pienākas.
Simpatizē, ja skolā ienāk jauni skolotāji, piemēram, Sintija Uzuliņa, Inita Rūka, pie kuru zināšanām esmu pielikusi savu artavu. Visvairāk vēlētos, lai kāds audzēknis turpinātu latviešu valodas un literatūras skolotāja ceļu. Priecājos par Nikolu Siliņu, talantīgo dzejnieci un skolnieci, kura vēlas kļūt par scenogrāfi un mērķtiecīgi uz to iet. Skolotājam tā ir lielākā laime un gandarījums, ja viņa audzēkņi aiziet tālāk, darbojas radoši. No manas pēdējās audzināmās klases Kristīne Ceiča ir atzinusi, ka vēlas apgūt skolotājas profesiju.

- Kā ar Madonu, cik bieži esi mūsu pilsētā?
- Katru nedēļas nogali dodos uz Madonu. Dārzs ir sakopts, māja ir jākurina, esmu klāt.


04.10.2019.