Žurnālistam, rakstniekam un tulkotājam Ezerietim - 150
Žurnālists, rakstnieks un tulkotājs Ezerietis kā viens no sava laika ražīgākajiem stāstniekiem šogad pieminams 150 gadu jubilejā. Ezerietis, īstajā vārdā Kārlis Augenbergs, dzimis 1869. gada 26. septembrī Ērgļu pagasta „Kalna Augļēnos" saimnieka ģimenē. Viņš bija vecākais no četriem bērniem, mācījās Ērgļu pagastskolā, pēc tam apguva rakstveža amatu Turaidā. 1892. gadā darba gaitas aizsākās Rozēnos kā pagasta rakstvedim. Te tika nodibināta arī ģimene, kopā ar Minnu Reinfeldi izaudzinātas meitas Austra un Mirdza. 1898. gadā rakstveža darbs tika turpināts Lēdurgā.
Ezerietis piedalījās 1905. gada revolūcijā, pēc kuras sakāves tika apcietināts. Kopš 1906. gada rakstnieks nodevās literārajam darbam. Dzīvodams Rīgā, strādāja vairāku laikrakstu - „Mūsu Laiki", „Rīgas Apskats", „Jaunā Dienas Lapa", „Rīta Blāzma", „Jaunais Vārds" - redakcijās. 1913. gadā, būdams žurnālistu un literātu biedrības „Ideja" priekšnieks, Ezerietis bija arī tās žurnāla „Tagadne" redaktors.
1889. gadā 20 gadu vecumā ar pseidonīmu Pulgosnietis „Dienas Lapas" pielikumā tika publicēts jaunā autora pirmais stāsts „Bez spārnu". Jau literāro gaitu sākumā noprotams, ka Ezerietis veidojas par reālistu, kurš tēlo lauku dzīves ainas. Kā rakstvedim viņam bija zināmi pagasta ļaužu sadzīves notikumi, kuri deva iespēju patiesam lauku dzīves tēlojumam. Visai skaudrs ir dzīves sociālais redzējums, izceļot ēnas puses: alkoholisma lāsts, izlaidīgu saimnieku dzīvesveids, māņticīgi vientieši, izlutināti bērni, Pirmā pasaules kara šausmas. Kā norādījuši laikabiedri, autors daudzus reālus notikumus savos stāstos iekļāvis nesagrozītā veidā. Viņš nav lauku patriarhālās sētas tikumu cildinātājs, vairāk gan sadzīves ideālu kritizētājs. Viņš vērsies pret sabiedrības dalīšanu šķirās, nostājies pret varmācību, bijis demokrātijas atbalstītājs.
Romāni „Ģimenes kaites" (1895) un „Zemes bērni" (1917) tika publicēti periodikā. Grāmatās ir izdoti tādi darbi kā stāsts „Pirmā" (1890), poēma „Laikmetu maiņā" (1917), 1913. gadā iznāca kopoto rakstu 1. sējums, tālāko sējumu izdošanu pārtrauca Pirmais pasaules karš. 1969. gadā tika izdots stāstu krājums „Pīlādži", kurā apkopoti deviņi autora labākie darbi: „Tēvs", „Krusta nesējs", „Rožu dārzs", „Kad viņa mostas", „Tad zemnieks cēlās", „Paiskas dēli", „Pa sērsnēm", „Pazudušais dēls", „Pīlādži". Stāsti „Stīpu lasts" un „Pēc Graviņietes" izlasāmi stāstu un noveļu krājumā „Austrenī" (1975). Literārajos darbos minēta Ogres upe, Ērgļu puses mājvārdi -
„Laišķini", „Elitēni", interesanti izlasīt arī agrāk lietotus vārdus un senas gramatiskas formas (salabdienojies ‘sasveicinājies', bedakļi ‘kurmju rakumi', zebenīca ‘tarba', operas glāze ‘binoklis', restorācija ‘restorāns', lasts ‘sena masas mērvienība', lagzdas ‘lazdas', rotuļojas ‘rotaļājas', stoika ‘lete' u. c.).
Ezerietis arī nedaudz rakstījis dzeju, tulkojis Ļ. Tolstoja, L. Andrejeva, E. Zolā un citu autoru darbus.
20. gadsimta 20. gadu sākumā pagasta rakstvežus aicināja strādāt par lauku miertiesnešiem. 1921. gadā Ezerietis aizgāja šai darbā uz Jaunpiebalgu, turpināja rakstīt romāna „Zemes bērni" 2. daļu, bet saslima (muskuļu reimatisms) un mira 54 gadu vecumā 1923. gada 17. februārī. Rakstnieka atdusas vieta ir Meža kapos Rīgā.
Andrejs Upīts par Ezerieti ir rakstījis: „Vispār viņa sacerējumi vērtējami vairāk kā laikmetiska feļetoniska beletristika, mazāk kā mākslas darbi ar paliekamu nozīmi."
Plašāka informācija par Ezerieša paveikto latviešu literatūrā atrodama Jāņa Zemzara zinātniskajā aprakstā „Ezerieša rokraksti un sarakste" (1982). Ezerieša literāro portretu veidojis Jānis Kalniņš stāstā „Turaidas pagastskrīveris", kas publicēts grāmatā „Savādnieki" (1979).


27.09.2019.