Mežs un putni - sirds aicinājums
Skaistā lauku īpašumā ar nosaukumu „Tiltakalni", kas atrodas Madonas novada Barkavas pagastā, jau sešus gadus saimnieko UĢIS BERGMANIS - viens no vadošajiem mazo ērgļu pētniekiem Latvijā un Eiropā, kā arī pieredzējis vides eksperts. Savā lauku īpašumā viņš izveidojis savvaļas putnu rehabilitācijas staciju. Tās darbības mērķis ir īpaši aizsargājamo sugu putnu rehabilitācija un nogādāšana atpakaļ dabā. Stacijā tiek pieņemti piekūnveidīgie un pūčveidīgie putni, kā arī melnie stārķi un medņi, kuriem nav konstatētas neārstējamas ķermeņa traumas vai ekstremitāšu lūzumi. Putnu rehabilitācijas stacijā ir iekārtoti specializēti voljēri, kas paredzēti putnu izmitināšanai atkopšanās laikā, un atsevišķa būve veselību atguvušajiem putniem, kur tie tiek izmitināti pirms izlidošanas brīvībā.

- Lūdzu, pastāstiet, kā darbojas savvaļas putnu rehabilitācijas stacija!
- Staciju izveidoju 2014. gadā, pateicoties vairāku lielāku uzņēmēju atbalstam. No valsts finansējumu gan neizdevās dabūt. Negribu īpaši iedziļināties šajās detaļās, bet no valsts iegūt kādu atbalstu ir tikpat kā neiespējami. Ideja par šīs stacijas izveidi man radās jau pirms divdesmit gadiem. Doma ir šāda - tā ir savvaļas putnu rehabilitācijas stacija. Mēs šajā stacijā uzņemam gan dienas, gan nakts plēsīgos putnus un tikai tādā gadījumā, ja viņiem nav pārāk nopietnu savainojumu, un ir cerība vēlāk atgriezties savvaļā. Ja putnam ir lauzta kāja vai spārns, es to, diemžēl, savā stacijā neuzņemu. Šādas traumas guvušu putnu izārstēt ir principā neiespējami. Savu laiku ieguldīt tam, lai pie dzīvības uzturētu putnu, kurš nolemts tikai dzīvošanai būrī... Protams, putnam nav tādas prāta spējas, lai viņš saprastu, ka tas viņam būs labāk par nāvi, bet mēs saprotam, ka jebkura putna īstās mājas ir savvaļā. Ja varam viņu izārstēt, tad to arī darām. Pārsvarā šī ārstēšana izpaužas kā putna pabarošana un traumu apdziedēšana.

- Kā jūs visbiežāk saņemat informāciju par nelaimē nonākušu putnu?
- Visbiežāk es par nelaimē nonākušo putnu uzzinu no cilvēka, kas man piezvana. Lielākajā daļā gadījumu jautājumi ir atbildami pa telefonu, līdz ar to es putniem palīdzu tādā veidā. Vasaras beigu un rudens sākuma tuvošanās ir laiks, kad jaunie plēsīgie putni tiek atrasti cilvēku apsaimniekotajos lauku un mežu īpašumos. Nereti ļaudis nospriež, ka putnam kas kait, un aiznes to mājās. Seko zvans man, un, kad esmu ar konkrēto cilvēku parunājis, tiek secināts, ka putns ir vesels un jānogādā atpakaļ vietā, kur tas tika atrasts. Arī tā putnam ir sava veida palīdzība.

- Cik ilgi nodarbojaties ar putnu pētīšanu un rehabilitācijas centra vadīšanu, un kas pamudināja izdarīt šādu izvēli?
- Savvaļas putnu rehabilitācijas stacija ir mans pēdējo gadu projekts, bet interese par putniem man ir kopš bērnības, kopš skolas laikiem. Mans krusttēvs ir diplomēts biologs, viņam manas izvēles izdarīšanā ir lieli nopelni. Katram ir sava sirdslieta, sava aizraušanās, šī ir manējā.

- Kādi putni ir saņēmuši palīdzību rehabilitācijas centrā? Cik daudz to ir bijis šo gadu laikā?
- Pie manis parasti tiek uzņemti ziemā novārguši vai saindējušies jūras ērgļi, gadās pa kādam klinšu ērglim. Rehabilitācijas stacijas pacientu vidū ir bijušas arī meža pūces, ausainās pūces, vistu vanagi, mazie ērgļi. Pie manis ir bijis arī viens melnais stārķis. Protams, ne visi izdzīvo, jo bieži vien putniem ir tādas traumas kā dziļi iekaisumi un putni ir ļoti novārguši. Saprotams, ka daļu putnu es palaižu atpakaļ dabā, jo viņi, šeit uzturoties, atkopjas. Pagājušajā gadā manā stacijā tika uzņemti daudzi putni, stacijai ir pieci nodalījumi. Viens jūras ērglis ir pastāvīgs iemītnieks šajā rehabilitācijas stacijā, jo viņam ir ilgstošs spārna bojājums. Šo ērgli es izmantoju citu ērgļu ķeršanai, lai vēlāk tos pētītu. Kopš stacijas darbības sākuma tajā esmu izmitinājis aptuveni piecdesmit lidoņu. Man ir putnu reģistrācijas žurnāls, kurā katru no tiem fiksēju. Pēc tam man ir jāsūta atskaite Dabas aizsardzības pārvaldei. Šajā atskaitē jāiekļauj informācija par to, cik un kādi putni uzņemti stacijā, cik palaisti savvaļā. Tomēr darbošanās šajā putnu stacijā ir pavisam neliela daļa no tā, ko es daru ikdienā putnu un dabas aizsardzības labā.

- Pirms diviem gadiem ieguvāt balvu „Latvijas lepnums" par pašaizliedzīgo darbu savvaļas putnu labā. Ar kādām izjūtām atceraties šo notikumu?
- Tas, protams, man bija ļoti liels gods un tikpat liels pārsteigums. Šī ziņa pie manis nonāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tas bija ļoti pacilājoši un raisīja manī lielu gandarījumu.

- Kas ir jūsu ikdienas pamatdarbs, un kas ietilpst jūsu pienākumos?
- Es kopš 2011. gada augusta strādāju akciju sabiedrībā „Latvijas valsts meži" par vecāko vides ekspertu. Kopumā uzņēmumā strādā vairāk nekā desmit vides ekspertu, katram ir sava joma. Mans ikdienas pienākumu loks ir visai plašs, bet, kodolīgi sakot, mans pamatpienākums ir sniegt ražošanas kolēģiem vides atbalstu. Visa saimnieciskā darbība ir paša uzņēmuma pamatā, darbības tiek saskaņotas ar vides ekspertiem un vides plānošanas speciālistiem. Man kā vides ekspertam ir jāvērtē, kāda ir koku ciršanas ietekme uz mežu, vai plānotajā ciršanas vietā ir aizsargājami biotopi un augu un putnu sugas, derīgo izrakteņu ietekme uz aizsargājamām dabas vērtībām. Es uzņēmumā metodiski koordinēju gan putnu aizsardzību, gan putnu monitoringu. Dabas aizsardzībai valsts mežos tiek pievērsta ļoti liela uzmanība. Manās funkcijās ietilpst gan uzņēmuma kolēģu, gan sabiedrības informēšana, izglītošana par dažādiem dabas aizsardzības jautājumiem. Iespēju robežās nodarbojos ar zinātnisko darbu, plēsīgo putnu monitoringu. Koordinēju mazo ērgļu monitoringu, iegūtos datus analizēju un gatavoju zinātniskas publikācijas, kas kalpo par pamatojumu šo putnu aizsardzībai. Katrai putnu sugai tiek piemērota sava monitoringa metode. Mazais ērglis ir visbiežāk sastopamais plēsīgais putns Latvijā, mēs šo populāciju vērtējam aptuveni 4000 putnu pāru. Skaidrs, ka katru no tiem nevaram saskaitīt, līdz ar to šīs sugas monitoringa veikšanai tiek izmantota parauglaukuma metode. Izvēlamies parauglaukumu, skaitām ērgļus tajā. Latvijā ir pieci šādi parauglaukumi, kuru izmēri ir no simt līdz četrsimt kvadrātkilometriem. Iegūtos rezultātus mēs attiecinām uz visu Latvijas teritoriju. Madonas novadā atrodas divi no pieciem parauglaukumiem - Kujas dabas parkā un Teiču dabas rezervāta tuvumā.

- Kas jums savā darbā visvairāk patīk?
- Visvairāk patīk tas, ka mans darbs ir vajadzīgs ne tikai man pašam, bet arī uzņēmumam kopumā. Es uzskatu, ka darbam ir jāpatīk pašam par sevi, lai to varētu kvalitatīvi izpildīt. Ja darbs nepatīk, tad sanāk mocīšanās gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Man savs darbs tiešām patīk, jo es redzu, ka no tā ir atkarīga arī uzņēmuma darbība. Vienlaikus man ir ļoti liela atbildība un reizē arī liela brīvība, jo ir skaidri darba uzdevumi, mēs paši plānojam laiku un veidu, kā šo darbu izdarīt. Neviens ar pirkstu nerāda virzienu, kur konkrētajā dienā doties. Tomēr jāatzīst, ka mēs strādājam krietni virs darba likumā paredzētās normas, jo pienākumu ir daudz. Ir noteikti termiņi, kuros jāiekļaujas un jāizpilda savs darbs.

- Katram darbam ir sava garoziņa. Kas jums sagādā lielākās grūtības?
- Visiem patīk neskarta daba. Ja ejam lasīt sēnes, vēlamies tās atrast pirmatnējā meža teritorijā, gribam, lai mēs šajā mežā būtu vienīgie un neviens mūs netraucētu. Tomēr mēs dzīvojam tādā laikmetā, kādā dzīvojam. Meži tiek apsaimniekoti un nav tikai ļoti vērtīga ekosistēma, bet arī saimnieciskais resurss. Bieži jāspēj izšķirties, kādos gadījumos kaut ko aizliegt pilnībā, kādos gadījumos atļaut saimniekot mežā un ar kādiem nosacījumiem. Manevrēšanas iespēju nav pārāk daudz, ir tā, kā ir. Bieži tiek pārmests, ka kokus izcērt pārāk daudz. Tomēr, ja mēs raudzītos uz mežu no šādas perspektīvas vienmēr, tad neviens pa ielām nepārvietotos ārzemju automašīnās, bet gan zirgu pajūgos un staigātu pastalās. (Smejas.)

- Kur smeļaties iedvesmu un uzkrājat spēkus?
- Pēc dabas esmu optimists un uz visu raugos pozitīvi. Man nav nepieciešams sevišķi smelt spēkus, jo darbs, ko daru, man patīk. Man ir prieks atbraukt uz mājām, ko pats esmu atjaunojis. Te es labi jūtos. Atvaļinājumu izmantoju reti, bet aiznākamnedēļ gan došos atpūtā, jo mājās jāskalda malka (Smejas).

- Kādi ir jūsu hobiji, un ar ko aizpildāt atpūtas brīžus?
- Kad ir brīvs laiks, dodos medībās. Mana medību sezona sākas vēlā rudenī un ziemā. Mana specialitāte ir vilku medības, dažreiz nomedīju kādu mežacūku vai briedi. Manā izpratnē medības nav tikai aiziešana uz mežu pēc gaļas, lai gan nevar noliegt, ka katrs mednieks iet uz mežu ar domu kaut ko atnest mājās. Pretējā gadījumā medības būtu tikai trula nogalināšana. Vienmēr medību laikā nav jāšauj. Šajā procesā daudz ko var redzēt un dzirdēt un tādējādi labāk iepazīt dabu.

- Noteikti ir kāds, kam vēlaties izteikt pateicību par palīdzīgas rokas sniegšanu.
- Lielākā saskarsme ikdienā man ir ar kolēģiem, viņu atbalsts man ir svarīgs. Kolēģi ļoti labi zina, kas ir mežs un kā tajā vajadzētu saimniekot. Viņi ļoti labi saprot, ka mežā ir vietas, kurās neko nedrīkst darīt. Šī izpratne ar katru dienu pilnveidojas. Mani atbalsta arī ģimene - dēls, vedekla un mazbērni. Kad pārbraucu mājās un redzu, kā mazie ķipari priecīgi skraida, tas dod spēku. Mana mazmeitiņa ļoti bieži saka: „Opīt, vislabākā dzīve ir laukos." (Smaida.)


09.08.2019.