Garlaicīgās prezidenta vēlēšanas
Maija nogale Latvijā būs ar balsošanas piegaršu. Tauta varēs savas balsis iešķiebt Eirovīzijas dziesmu, deju, tērpu un nacionālās pašapziņas celšanas karnevāla dalībniekiem, kā arī ievēlēt nākamo Eiropas Parlamenta sasaukumu, kas šoreiz būs visai raibs. Savukārt Saeima 29. maijā (ja nekas nemainās) ievēlēs Valsts prezidenta amatā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu (ja nekas nemainās). Šogad Valsts prezidenta priekšvēlēšanu periods ir piesātināts ar divējādām izjūtām. No vienas puses - viss rit gludi. Ir ar pozīcijas deputātu vairākuma balsīm nodrošinājies kandidāts Egils Levits, ir simboliskas alternatīvas tiesībsarga Jura Jansona un Saeimas deputāta Didža Šmita personā, un pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, nejūtot atbalstu, ir pateicis, ka uz otro termiņu nepretendē. No otras puses - jūtama arī neskaidrība, jo KPV LV frakcijas deputātu balsis Levitam nav garantētas, paši Saeimas deputāti vēl netiek skaidrībā, kad īsti rīkot prezidenta vēlēšanas - 29. maijā vai jūnija sākumā, un arī sabiedrības noskaņojums pret Levitu vairs nav tik labvēlīgs, kā pirms četriem gadiem.

Tikai Levits!
Šobrīd teju viss liecina, ka Levits kļūs par Valsts prezidentu. Viņam ir pozīcijas deputātu vairākuma atbalsts. Valsts prezidents šoreiz tiek ievēlēts atklātā balsojumā, kas mazina risku, ka kāds deputāts varētu nobalsot pretēji tam, kā iepriekš frakcijā nolemts. Tieši nepateikts, bet starp rindām lasāms ir arī daudzu deputātu uzskats, ka šī ir iespēja Levitam atdot četrus gadus seno parādu, jo nav noslēpums, ka Vējonis savulaik tika ievēlēts ar „Saskaņas" balsīm.
Pieņemot, ka vēlēšanu rezultāts ir iepriekš paredzams un to var izmainīt tikai Latīņamerikas valstu seriālu cienīgi pavērsieni, šobrīd interesantāks ir prezidenta vēlēšanu fons.
Iepriekš jau minēju, ka sabiedrības attieksme vairs nav tik nekritiski pozitīva Egila Levita kandidatūrai. Daļēji tajā vainojams ir veids, kādā Levita kandidatūra tika pieteikta. Un šo veidu var apzīmēt kā kampaņu. Kādu brīdi pamīņājoties, apsverot ideju par vairākiem kandidātiem, pozīcijas politisko spēku elites pārstāvji visai ātri nolēma, ka, lai neatkārtotos citās vēlēšanās piedzīvotā situācija, jāvienojas par vienu pozīcijas kandidātu. Viss vedināja uz to, ka šī kandidatūra būs Egils Levits, un vienīgi viņa kā Nacionālās apvienības (NA) cilvēka reputācija varēja šķietami patraucēt vieglajam ceļam uz prezidenta amatu. Kā zināms, Latvijā politiskā kultūra paģēr daudzmaz vienmērīgu ietekmes sadalījumu, kad runa ir par vadošajiem amatiem. Tas, ka NA varētu tikt divi no trim augstākajiem varas amatiem, kalpo par gana spēcīgu argumentu, lai citi koalīcijas biedri nāktu klajā ar savām kandidatūrām. „Jaunā Vienotība", kas ieguvusi ietekmi, par kādu ar tik mazu pārstāvniecību parlamentā varēja tikai sapņot, koalīcijas laivu prezidenta jautājumā nešūpos, taču „Attīstībai/Par!" un Jaunā konservatīvā partija, nemaz nerunājot par fragmentēto KPV LV, varēja nodemonstrēt muskuļus. Tiesa, tas nenotika, un, ja neskaita KPV LV, pārējās koalīcijas partijas ātri vien ieņēma savu vietu Levita atbalstītāju rindās. Paralēli tam februārī publiskajā telpā parādījās vairāk nekā 100 sabiedrībā pazīstamu cilvēku atklātā vēstule, kurā tika pausts atbalsts Egila Levita ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā. Bija un joprojām ir vērojama izteikta pozīcijas partiju vēlme, lai Levits amatā tiktu ievēlēts klusi un mierīgi, bez liekas eksponēšanās plašsaziņas līdzekļos. Citi kandidāti - kas tie tādi? Debates televīzijā - nevajag, jo īstais jau atrasts! Partijas, kuras pirms vēlēšanām pieteica sevi kā pārmaiņu nesējas un proponēja atklātības un viedokļu daudzveidības idejas, šobrīd dara visu iespējamo, lai fons prezidenta vēlēšanām būtu pēc iespējas klusāks. Opozīcija, jo īpaši Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), protams, to veikli izmanto.

Vai konkurents?
ZZS lēmums virzīt Valsts prezidenta amatam tiesībsargu Juri Jansonu ir spožs taktisks gājiens. Kaut arī 2011. gadā, ievēlot jauno tiesībsargu, ne bez pamata tika uzskatīts, ka Jansons ir ZZS kandidāts. Arī pārvēlot tiesībsargu 2016. gadā, Jansonam bija ZZS atbalsts. Tiesa, turpmākajos gados tiesībsarga un ZZS attiecības bija mazāk draudzīgas, jo īpaši Māra Kučinska vadītās valdības laikā. Tiesībsargs regulāri nāca klajā ar pārmetumiem, kas tieši vai netieši sita pa valdības un ZZS reputāciju. Šie pēdējie gadi varētu radīt iespaidu, ka ZZS uz Valsts prezidenta amatu šobrīd virza neitrālu kandidātu, kura rūpju lokā vairāk ir mazaizsargātie Latvijas cilvēki, nevis „eiropeiskais" Levits, kam svešas vienkāršās tautas problēmas. Tādu prezidenta vēlēšanu naratīvu, apzinoties, ka viņu kandidāts neuzvarēs, cenšas veidot ZZS, jau domājot par nākamajām pašvaldību un Saeimas vēlēšanām. Arī Jurim Jansonam šis ir labs veids, kā uzspodrināt savu publisko tēlu, atgādinot par sevi. Laiku pa laikam tiesībsargs ir nācis klajā ar paziņojumiem, ka viņa amats nav pietiekami labi atalgots un arī pilnvaru apjoms ir ierobežots, tādēļ nebūs pārsteigums, ja visai drīz viņa vārdu lasīsim kādas politiskās partijas deputātu kandidātu listē.
Var prognozēt, ka 29. maijs būs garlaicīga diena, kurā pozīcijas deputāti nokārtos formalitāti un ievēlēs Egilu Levitu par Valsts prezidentu. Būs alternatīvie kandidāti. Būs debates, kurās opozīcija apelēs pie pozīcijas godaprāta un aicinās atbalstīt Jura Jansona kandidatūru, bet pozīcijas pārstāvji no tribīnes slavēs Levita piemērotību augstajam amatam. Būs ziedi, apsveikumi un pirmās intervijas. Vienīgais, kā nebūs, - drāmas, kas pavadīja citas prezidentu vēlēšanas. Varbūt tā arī ir labāk.


15.05.2019.