Mīlestības pietiek saviem un audžubērniem
Edītes Sirmās un vīra Arno Līdaka ģimenē, kas dzīvo Praulienas pagasta "Muižniekos", pavisam ir septiņi bērni, tostarp - divi audžubērni. 2018. gads ģimenei ir pilns labu notikumu - viņus izvirzīja nominācijai "Latvijas Goda ģimene 2018", balvā tika saņemts brauciens ar kruīza kuģi uz Stokholmu, un nesen daudzbērnu ģimene kā Madonas novada pārstāve paviesojās Valsts prezidenta pilī uz eglītes iedegšanas svētkiem. Ar ģimeni iepazīstina māmiņa Edīte: - Mūsu pulciņš ir kupls. Lielākajai meitai Emīlijai palika 19 gadu, viņa mācās Rēzeknes novadā 12. klasē, nolēmusi saistīt savu dzīvi ar medicīnu. Elīnai ir 14 gadu, viņa mācās Praulienas pamatskolas 8. klasē. Nav dvīnes, bet mana meita Velta un Arno meita Oksana mācās Praulienas pamatskolas 6. klasē, audžumeitai Ketrīnai ir 4 gadi, viņa apmeklē Praulienas bērnudārzu, mūsu Jānim ir 2 gadi, viņš kopā ar audžudēlu Maksimu arī abi ir vienā grupiņā Praulienas PII "Pasaciņa". Sanāk, ka esam uzņēmuši trīs audžubērnus, bet viens jau ir ģimenē adoptēts pie labiem cilvēkiem.

Edīte Sirmā atklāj, ka dzimusi Valmierā, pati nāk no daudzbērnu ģimenes, bērnībā dzīvojusi Cesvainē, kur uzauguši pieci bērni. Viņa atceras, ka no "Stara" redakcijas reiz bija atbraukuši rakstīt par māsas panākumiem, kad viņa stāstījusi, ka nekad nav garlaicīgi, ka lietainā dienā, gultas galā saliekot aizslietni, tiek rādīts teātris. Edītei ir divu augstskolu izglītība - LU Jelgavā iegūta specialitāte viesnīcu un restorānu vadībā un RPIVA - pirmsskolas, sākumskolas pedagogs. Edīte pastrādājusi viesnīcā, bet šis darbs nav bijis tik tuvs sirdij kā tagad, kad strādā Praulienas PII "Pasaciņa". Savukārt vīrs Arno ir no Dzelzavas pagasta, viņa darbības joma ir celtniecība. Patlaban vīram darbs ir Holandē, bet mājās ģimenes lokā viņš būs tik gaidītajās Ziemassvētku brīvdienās. Uz Ziemassvētkiem ir paredzētas arī audžudēla Maksima kristības, bet uz Jauno gadu mājās sabrauks radi un draugi, tiks pārspriests, kāds kuram bijis gads, lielās māsas izdomās rotaļas, spēles.
Pasākums daudzbērnu ģimenēm notika Rīgā, Valsts prezidenta pilī, 5. decembrī, kurp ģimeni aizveda ar pagasta transportu, par ko Edīte pateicas arī šoferim: - Mūsu ģimenei tas bija skaists piedzīvojums, sirsnīgs un jauks. Mazais Jānis visu ceļu nevarēja aizmigt, bet pusi pasākuma nogulēja. Uzņemšana Rīgas pilī un priekšnesumi patika. Mājās pārvedām gan pozitīvas emocijas, gan dāvanu - skaistu svečturi, kā arī lielu saldumu, piparkūku un mandarīnu tūtu.
Kad vaicāju, kā izvēlējās kļūt par audžuģimeni, Edīte Sirmā neslēpj, ka bijušas arī šaubas: - Kad domāju par audžuģimenes statusu, nebiju pilnīgi pārliecināta, kā tas būs - visiem sadzīvot dzīvoklī kopā ar manām meitām. Taču iepazinos ar Arno, nopirkām Praulienas centrā māju, kas bija degusi, bet atjaunojama.
- Kad braucām māju skatīties, mamma sacīja, ka, tur dzīvojot, pietiks vietas vismaz pieciem bērniem. Kopīgiem spēkiem māju atjaunojām. Kad ļoti smagās dzemdībās pasaulē ieradās dēls Jānis, man bija pārdomu laiks, un sapratu, ka tad, ja spēšu piecelties, palīdzēšu arī citiem, īpaši maziem bērniem. Kopā ar Arno daudz pārspriedām, kā tas būs, bija arī šaubas, vai līdz ar audžubērnu ienākšanu ģimenē necietīs mūsu bērni. Taču pārliecināju, ka ne jau manta ir tas galvenais, ir jāmāca bērniem arī citas vērtības. Kad izaugs lieli, viņi varēs nopirkt gan mobilos tālruņus, gan citas kārotas lietas. Varbūt mūsu bērniem arī nav tādu dārgu lietu, kā gribētos, piemēram, aifona, bet uzskatu, ka bērni ir labi nodrošināti, apģērbti, pabaroti, visur aizvesti. Elīna beigs mākslas skolu, arī Oksana un Velta tur pamācījās, patlaban ir akadēmiskā pauze. Uzskatu, ja kaut kas ir iesākts, tas ir jāpabeidz, taču intereses nedrīkst uzspiest. Oksana izvēlējās teātri spēlēt, Velta - jaunsargus un ansambli. Bērniem ir pats galvenais - ģimenes siltums, ko varbūt paši sāks novērtēt tikai vēlāk, kad izaugs, - uzsvēra Edīte.
Kad Edītei pārvaicāju, vai nav grūti būt daudzu bērnu mammai, viņa atbild: - Man ļoti patīk bērni, pat nevaru iedomāties citu darbu, ko varētu darīt, tāpat nevarētu dzīvot viena. Jebkurš bērns, ja tu viņu no sirds mīli un dod ģimenes siltumu, nevar izaugt slikts. Protams, ir rūpes, veļas kalni, kā jau visās ģimenēs, kur audzina vairākus bērnus, bet tas pieder pie lietas. Dievs mums arī palīdz, tāpat kā vecmāmiņas - mana mamma un Arno mamma. Mums viss notiek darbībā, ikdienā bērni ir savās gaitās skolā un bērnudārzā, mājās ir vakariņas un kopīga ēst gatavošana sestdienās un svētdienās, kā arī svētku dienās. Vecākās meitenes ir patstāvīgas, arī ierosina, ko mēs gatavosim, izceļas ar savu iniciatīvu. Ja ir daudz roku, visi darbi sokas labāk. Mums ar Arno ir jābūt ļoti stipriem, un tādi arī esam, veicot audžuvecāku misiju. Apzinos, ka tā ir misija, un esmu ar visu mierā. Nešķiroju, vai pašas vai pieņemtie bērni - visiem ir vienādas vajadzības, visiem ir vajadzīgs ģimenes siltums, un zinu, cik nozīmīgi ir samīļot, dot drošības izjūtu. Protams, tuvojoties nedēļas nogalei, jūtu, ka spēki izsīkst. Aizbraucu svētdienās uz Madonu, uz luterāņu baznīcu, un ir tā, ka spēks un palīdzība atkal rodas - kalpošanai ģimenei, kalpošanai bērniem. Pat nezinu, no kurienes saņemam stiprinājumu - pati to izjūtu kā palīdzību "no augšas". Vienu brīdi aktīvi piedalījos arī svētdienas skolā, ņēmu meitenes līdzi, un pamati ticībai ir ielikti, bet neuzspiežu - ceļš katram jāmeklē pašam. Saprotu, ka esmu bērnam tikai uz laiku, kamēr viņam tas ir vajadzīgs. Arī mūsu audžubērniem ir mammas, ar kurām kontaktējamies.
Ko visiem kopā patīk darīt? Edīte stāsta: - Arno ir aktīvāks, vasarā visi kopā braucam uz ezeriem, meitenēm patīk dzīvošana teltīs, braukšana ar laivām, katamarāniem. Esam iecienījuši atpūtas vietu "Ielāpi" pie Kāla ezera, kur pirmoreiz aizbraucām svinēt meitas dzimšanas dienu. Ziemā patīk Rēķu kalns, slidošana. Pašai padodas arī rokdarbi. Tiem, kas saka, ka netiek ar diviem bērniem galā, rosinu padomāt par vēl kādu bērnu. Jo vairāk bērnu, jo ir vienkāršāk - viņi cits ar citu nodarbojas, kontaktējas, bariņā ir interesantāk. Mazie jūtas lutināti, jo viņiem ir vecākas māsas, arī Emīlija atbrauc nedēļas nogalēs, un lielākie pieskata mazākos, ja rodas vajadzība. Dzīvojot un samīļojot savus divus bērnus, cilvēki nekad neaizdomāsies, ko var bērniem nodarīt sistēma. Maksīti paņēmām no zīdaiņu nama, un viņš nemācēja raudāt - seju savilka grimasē, bet skaņa nenāca. Tagad bērni, pārnākot no bērnudārza, samīļojas.
Vaicāta, ko novēl Latvijas ģimenēm, Edīte aizdomājas: - Tā kā domas materializējas, vēlu nenobīties uzņemties atbildību, ja šaubāties par kāda audžubērna uzņemšanu savā ģimenē. Reizēm jau liekas, ka apkārt jūk un brūk, valdība nevar nokomplektēties, un vēl ir arī citas likstas, taču tas nav tik svarīgs, kā bērni, kas gaida. Bērni ir nozīmīgākais, kas vien var būt.


21.12.2018.