"Ar gadiem mainās dzīves vērtības"
Gatis Dunde, pēc 14 gadiem atgriezies mājās no darba un dzīves Anglijā, dalās atziņā, ka Latvijā, Rīgā, Madonā un savās mājās Lazdonas pagastā jūtas vislabāk. No Lielbritānijas mājās uz palikšanu Gatis atgriezās pagājušajā vasarā.

Viņš atceras, ka pirmajā gadā, būdams Anglijā, mājās vispār nebraucis, jo ticis pilnībā ierauts darbā: - Ar laiku, protams, izjutu vilkmi uz mājām, jo gribēju satikt radus, draugus. Tad sāku braukāt uz mājām bieži - ik pēc trim vai četriem mēnešiem, jo draudzene tolaik studēja Latvijā, atšķirtība bija galvenais iemesls, kāpēc vilka atpakaļ. Latvija jau ir super, ja izlaiž drūmos rudens mēnešus vai agro pavasari, kad viss ir pelēks. Pēc tam sekoja jauns pavērsiens Anglijā, viss aizgāja attīstības virzienā, izbraukāju Dienvidāfriku, kur smēlos daudz pieredzes, iespaidu, ko, Latvijā esot, nebūtu guvis. Ja viss iet uz attīstību, tad arī darba daudz, ja stāv uz vietas, tā ir bremzēšana. Taču vienā brīdī - jau pēc 12 gadiem - atjēdzos, sak', kāda tam visam jēga, kad dzenos pa Angliju. Kur īsti esmu? Neesmu mājās, bet arī ārzemēs īsti nejūtos kā mājās. Mani visu laiku sāka vilkt uz Latviju, un pat nožēloju, ka tik daudz laika un enerģijas esmu atstājis citā valstī, bez tam - visu naudu tāpat nenopelnīsi. Tad nolēmu atgriezties.
Vaicāts, kā jūtas, kad jau gads pagājis pēc izšķirīgā lēmuma, jaunietis atbild: - Viss ir atkarīgs no vērtībām. Viens, atbraucot uz Madonu, teiks, ka te nekā nav, cits atkal apgalvos pretējo. Arī es teikšu, ka te ir skaista daba, ezeri, biatlona, kartinga trase, te ir kinoteātris, te garšīgi var paēst... Te viss ir, tikai raudātāji to neredz. Tie raudās arī Anglijā vai citur. Sliņķu teiciens ir "Man valsts neko nedod". Arī pašam ir kas jādod pretī, jāstrādā, un par brīvu neko neviens nedod nevienā valstī. Taču to, kuri dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina, ir daudz. Te nerunāju par jaunajām māmiņām, senioriem, bet par spēcīgiem, jauniem cilvēkiem, kuri parazitē. Tie parasti sūdzas, ka nekā nav, bet īsti strādāt negrib. Jūtos šeit forši, kaut gan vēl urda nemiers un domas par nākotni, jo uzskatu, ka vēl stabili uz kājām neesmu nostājies - te viss jābūvē no jauna (profesija - celtnieks) jo liekas, ka dzīve sākas no jauna. Varbūt nožēloju, ka tik ilgu laiku nodzīvoju Anglijā - varbūt tur bija lielas cerības un drošības izjūta, arī dzīvot varēja labi. Taču - pienāk laiks, kad sāc aizdomāties, kas tad īsti ir mans. Tagad, kad esmu atgriezies, Latviju redzu pavisam citām acīm. Pirms aizbraukšanas man pat Rīga īsti nepatika, tagad gan galvaspilsēta, gan citas pilsētas saista, liekas uzmanības vērtas, vēl joprojām viss liekas interesants, apskates cienīgs - ne tikai vizuāli. Pamanu, ka pavisam citādāki ir arī mūsu cilvēki, mentalitāte. Taču daļa draugu joprojām dzīvo un strādā ārzemēs, arī brālis. Domāju, ka lielākā daļa tomēr ar laiku atgriezīsies. Tie, kas vēl trako, paliks, jo nauda nāk, liela klubiņu izvēle un citas dzīves vērtības. Lai iztrakojas, bet, kad sāks rasties domas par ģimeni, par vērtībām, viss var mainīties. Uzskatu, ka sava ligzdiņa un dzīve jābūvē tur, kur labi jūties. Te ir mana zeme, te pat gaiss ir ļoti pozitīvs.
Gatis uzskata, ka Latvijā mainījies arī darbaspēka pieprasījums:
- Pirms prombraukšanas, kad vēl strādāju Latvijā, bija teiciens, ka mums te rindā pēc darba gaida. Tagad labu darbinieku, īpaši kvalificētu speciālistu pietrūkst. Tas atvieglo būšanu šeit. Nav vairs tās attieksmes, ka neesi vajadzīgs. Ja proti ko darīt, esi Latvijai vajadzīgs. Darbu atradu, vēl būdams Anglijā. Uzreiz pēc lidmašīnas nolaišanās tiku ierauts darbos arī te, ir ieceres.
Puisis atceras: - Sākumā, kad aizbraucu uz Angliju un sāku strādāt, likās - cik forši! Par katru stundu samaksā, un cik daudz naudas varēšu sapelnīt! Nauda toreiz, 19 gadu vecumā, bija primārais.
Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc daudzi jaunie brauc prom, nav tik vienkāršs: - Jaunos neapturēt. Jaunie nepaklausīs vecāku vārdiem, lai nebrauc, lai paliek dzimtenē. Jaunajiem taču gribas izpētīt, visu izbaudīt uz savas ādas. Piekrītu, ka nav ko klausīt atrunas, ja vēlas, lai izmēģina, kā tur ir - vēlu veiksmi. Arī ārzemēs nav nemaz tik viegli. Manā skatījumā Latvijā ir augsts dzīves līmenis pat par mazu naudu. Lai vai kā, mēs esam zem jumta, mums ir savi plašumi, savas zemes un īpašumi. Anglijā var pelnīt 30-40 tūkstošu mārciņu gadā, bet tikai tad, ja veiksies, dzīves garumā var nopelnīt īpašumu. Latvijā tas viss par savu zemes pleķīti un jumtu virs galvas ir daudz reālāks un tuvāks, un ne visi to novērtē. Tiesa, viegli nav, arī te ir daudz jāstrādā. Taču Latvija manā uzskatā nav sliņķu zeme.


27.06.2018.