Simtgadīgās ceļa zīmes
„Nelīdzens ceļš”, „Līkums”, „Krustojums” un „Dzelzceļa pārbrauktuve”. Tik daudz ceļa zīmju bija pietiekoši satiksmes regulēšanai pirms 100 gadiem, kad tās pirmoreiz tika uzstādītas Latvijas teritorijā, Rīgas — Jelgavas ceļā. 
Teiciens „Visi ceļi ved uz Romu” savulaik radies tāpēc, ka visi romiešu stabi, ko uzskata par pirmajām ceļa zīmēm, rādīja attālumu līdz Kapitolija kalnam Romā. Viduslaikos ceļu krustojumos uzstādīja virziena rādītājus uz pilsētām vai apdzīvotām vietām. Savukārt 17.—19. gadsimta ceļu satiksmes liecinieki Latvijā bija verstes stabi un jūdžakmeņi. 

Pirmo mūsdienu ceļa zīmju sistēmu izgudroja Itālijas Tūristu klubs 1895. gadā. Ap šo laiku arī Latvijas teritorijā tika ievesti pirmie automobiļi. 20. gadsimta sākumā automobiļu skaits strauji palielinājās, un 1909. gadā deviņu Eiropas valstu valdības vienojās par četru simbolisku, raksta sākumā minēto, ceļa zīmju lietošanu. Latvijā pie jau minētajām divas jaunas ceļa zīmes nāca klāt 1926. gadā, bet 1928. gadā bija jau 19 zīmes. Piemēram, slīpuma rādītāji šosejas un zemes ceļos bija paredzēti, lai varētu noteikt vajadzīgo ātrumu un vezuma lielumu. 1930. gados Madonā bija kādas padsmit automašīnas. Tā laika pilsētas vai apkārtnes fotoattēlos arī var redzēt pa kādai automašīnai un attālumu norādes uz citām apdzīvotām vietām.

Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā glabājas trīs 1950.—1960. gadu pirmās puses ceļa zīmes: „Gājēju pāreja”, Līkumots ceļš” un „Krustojums ar galveno ceļu”. Tās līdz 1990. gadu vidum bija saglabājušās kādreizējā Lubejas pagastmājā, kur dzīvojuši ceļa remontstrādnieki. Ceļa zīmes ir koka dēlīšu trīsstūri dzeltenā krāsā ar sarkanu apmali. Vienoti noteikumi par ceļa zīmēm visām pilsētām un apdzīvotām vietām plašajā Padomju valstī stājās spēkā ar 1965. gada 1. janvāri. Savukārt, lai atvieglotu starptautisko satiksmi un palielinātu ceļu drošību ar vienotiem ceļu satiksmes noteikumiem, 1968. gada 8. novembrī Vīnē tika pieņemta „Konvencija par ceļu satiksmi”, kas ar grozījumiem kopš 1993. gada 19. oktobra ir spēkā Latvijas Republikas teritorijā. 

Pirms pāris gadiem varēja lasīt informāciju par jaunām gājēju pārejas zīmēm Zviedrijā, kas vairāk atbilstu dzimumu līdztiesībai, t. i., zīmēm, kur attēlota sieviete, kas šķērso ielu. Latvijas Cilvēktiesību centra komentāros tā bija vērtēta kā interesanta un pozitīva iniciatīva, savukārt Ceļu satiksmes un drošības departamenta (CSDD) komentāros — ar smaidu, atbildot, ka Latvijā iesniegums ar šādu vēlmi neesot saņemts. Zviedrija gan laikam nav vienīgā valsts, kur šādu zīmi ieviesa, tāda esot arī Spānijā. Var izrēķināt, cik reižu arī bez šādām niansēm simts gados audzis zīmju skaits, ja tagad tas pēc CSDD sniegtās informācijas sasniedzis 650, bet kopā ar papildus zīmēm — 746. 

Kolēģi Latvijas Ceļu muzejā ceļa zīmju simts gadiem veltījuši izstādi, un, ja šīgada ceļi aizved līdz Šlokenbekas muižai, ir iespēja gūt plašāku ieskatu par ceļu zīmju attīstību.

Autore: LAIMDOTA IVANOVA