Tēlotājas mākslas studijas „Madona” vadītāja Līga Kalniņa rāda portretus, kas tapuši izstādei.
12. februārī Madonas kultūras namā svinēsim R. Blaumaņa Madonas Tautas teātra 50 gadu pastāvēšanas jubileju. Šiem svētkiem kolektīvs gatavojas īpaši - iestudējot jaunu izrādi. Teātra kaimiņi - Madonas kultūras nama tēlotājas mākslas studijas „Madona" dalībnieki - jubilāriem gatavo savdabīgu pārsteigumu. Pirms Harija Gulbja lugas „Cīrulīši" pirmizrādes Skaidrītes Strades režijā kultūras nama foajē telpā varēsim aplūkot šī teātra aktieru portretus.
- Ideja radās teātra ļaudīm, - izstādes pirmsākumus atceras tēlotājas mākslas studijas vadītāja Līga Kalniņa. - Pie mums ienāca Ināra Cakule un teica, ka viņai esot tāda traka doma. Mēs noklausījāmies un piekritām, ka tā tiešām ir traka doma, jo portretus zīmēt ir ļoti grūti. Tā kā jubilejā savus kaimiņus tomēr gribējām apsveikt, idejai piekritām. Ar nosacījumu, ka neviens nedrīkst apvainoties par to, kas mums sanāks.
Portretus pirms apmēram pieciem gadiem studijas dalībnieki jau zīmēja. Toreiz tika gleznots ar eļļas krāsām un par modeļiem tika aicināti draugi un radi, kuri bija ar mieru sēdēt un pozēt. - Kādreiz tēlotājas mākslas studijām Latvijā regulāri bija lielas atskaites izstādes, - atcerējās Līga Kalniņa. - Gada sākumā izvēlējās tēmu, un tad visi strādāja. Reiz izstādes tēma bija „Portrets", tā ka šis ir mūsu otrais mēģinājums portretu žanrā. Portretu zīmēšanai nepieciešams īpašs talants, visi to pacelt nevar.
Savdabīgajai izstādei pozējuši vairāk nekā 10 modeļu, rezultātu varēsim vērtēt 12. februārī. - Mēs būtu gribējuši, lai ir vairāk laika, lai katru modeli varētu paaicināt reizes trīs, - neslēpa Līga Kalniņa. - Vienā reizē ilgāk par 2 stundām cilvēkus nevar nogurdināt, jo piekūst gan modelis, gan zīmētāji.
- Mēs sapratām vienu jocīgu lietu, - teica Jolanta Šmaukstele. - Portretus patīk un padodas zīmēt tiem, kas ikdienā strādā ar cilvēkiem. Viņiem acīmredzot cilvēki interesē.
Kad vadītājai vaicāju, vai būs kādi atlases principi, izliekot darbus izstādei, Līga Kalniņa atbildēja:
- Mēs gribētu ļoti raibu izstādi, kā izdosies - redzēs. Foajē vēlamies izlikt pēc iespējas plašāku materiālu, kaut pusgatavus darbus, kaut skices, pat tādus, kas ir ne visai līdzīgi modelim. Zīmējam ar zīmuli, sangīnu, sēpiju, ogli, pasteļkrāsām - kā kurš vēlas.
Taujāta, pa kuru laiku pielabo studistu paveikto, ja arī pati iesaistījusies portretēšanā, vadītāja atklāja: - Mūža laikā esmu iemācījusies vienu: mācīt vajag vai nu darba gaitā, vai pēc darba, nevar mācīt sākumā, tad cilvēks sabīstas un pazūd mākslinieciskais skats, jo uznāk elementāras skolnieciskas bailes.
Vai ir tādi modeļi, kas vieglāk dodas rokā? - Protams, - atzina Līga Kalniņa. - Vieglāk ir portretēt vecākus cilvēkus, jaunos - grūtāk. Jaunajiem nav pie kā pieķerties, nav tā dzīvesstāsta. Un vēl ir daži cilvēki, kam ir ļoti raksturīgi sejas vaibsti, arī tos uzzīmēt ir vieglāk, ar „standarta" klājas grūtāk, lai gan to iepriekš paredzēt nekad nevar.
Mēs zīmējam divas dienas, jo svešu cilvēku uzzīmēt pirmajā reizē nevar. Tas, ka es šo cilvēku zinu, vēl nenozīmē, ka esmu viņu apskatījusi. Kādreiz skolniekiem saku - starp „redzēt" un „skatīties" ir bezgalība.
To, ka līdzīgu portretu nebūs, var teikt droši - katram autoram sanācis savs skatījums un redzētā lasījums. - Katrs modeli redz citādāk, - aizdomājās Līga Kalniņa. - Viens - sportiskāk, otrs - vairāk dzejiski, jo cilvēku nevar uzzīmēt, neieliekot kaut ko arī no sevis, mēs otru redzam caur savu prizmu.
Taujāta par darbu likteni pēc izstādes, vadītāja informēja: - Ir jau izdomāts, ka telpā, kur teātris mēģina, pēc izstādes visa siena būs ar bildēm. Ja kāds vēlēsies, varēs savu portretu ņemt uz māju.
Vai modeļiem ļauj arī runāt? - Darba procesā mēs gribam, lai viņi runā, - uzsvēra Līga Kalniņa. - Mums pat patīk, ja runā, jo tad redz, kā kustas lūpas, kā parādās grimases, piemēram, kā cilvēks smaida. Dažreiz tas ļoti palīdz.
- Portretus esmu zīmējusi ļoti daudz, tikai tas bija sen, - pastāstīja Rita Jakovele. - Savulaik gatavojos stāties Mākslas akadēmijā, tad arī zīmēju un trenējos. Man modelis atklājas lēnām, tāpēc rezultātam nepieciešams laiks.
- Mākslas studijā iesaistījos pirms pieciem gadiem, toreiz arī bija jāstrādā ar portretu, - atcerējās Jolanta Šmaukstele. - Pamēģināju, un tā viss sākās. Kad darbus ieraudzīja draugi, viņi prasīja, lai uzzīmēju arī viņus. Kādam draudzene dzīvoja Vācijā, viņš gribēja sagādāt dāvanu, atnesa fotogrāfiju, un pēc tās es strādāju. Varu teikt, ka fotogrāfija ir sastindzis attēls, pēc tās portretu veidot man nepatīk, bet ar modeli strādāt ir tiešām interesanti.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto
Portretus pirms apmēram pieciem gadiem studijas dalībnieki jau zīmēja. Toreiz tika gleznots ar eļļas krāsām un par modeļiem tika aicināti draugi un radi, kuri bija ar mieru sēdēt un pozēt. - Kādreiz tēlotājas mākslas studijām Latvijā regulāri bija lielas atskaites izstādes, - atcerējās Līga Kalniņa. - Gada sākumā izvēlējās tēmu, un tad visi strādāja. Reiz izstādes tēma bija „Portrets", tā ka šis ir mūsu otrais mēģinājums portretu žanrā. Portretu zīmēšanai nepieciešams īpašs talants, visi to pacelt nevar.
Savdabīgajai izstādei pozējuši vairāk nekā 10 modeļu, rezultātu varēsim vērtēt 12. februārī. - Mēs būtu gribējuši, lai ir vairāk laika, lai katru modeli varētu paaicināt reizes trīs, - neslēpa Līga Kalniņa. - Vienā reizē ilgāk par 2 stundām cilvēkus nevar nogurdināt, jo piekūst gan modelis, gan zīmētāji.
- Mēs sapratām vienu jocīgu lietu, - teica Jolanta Šmaukstele. - Portretus patīk un padodas zīmēt tiem, kas ikdienā strādā ar cilvēkiem. Viņiem acīmredzot cilvēki interesē.
Kad vadītājai vaicāju, vai būs kādi atlases principi, izliekot darbus izstādei, Līga Kalniņa atbildēja:
- Mēs gribētu ļoti raibu izstādi, kā izdosies - redzēs. Foajē vēlamies izlikt pēc iespējas plašāku materiālu, kaut pusgatavus darbus, kaut skices, pat tādus, kas ir ne visai līdzīgi modelim. Zīmējam ar zīmuli, sangīnu, sēpiju, ogli, pasteļkrāsām - kā kurš vēlas.
Taujāta, pa kuru laiku pielabo studistu paveikto, ja arī pati iesaistījusies portretēšanā, vadītāja atklāja: - Mūža laikā esmu iemācījusies vienu: mācīt vajag vai nu darba gaitā, vai pēc darba, nevar mācīt sākumā, tad cilvēks sabīstas un pazūd mākslinieciskais skats, jo uznāk elementāras skolnieciskas bailes.
Vai ir tādi modeļi, kas vieglāk dodas rokā? - Protams, - atzina Līga Kalniņa. - Vieglāk ir portretēt vecākus cilvēkus, jaunos - grūtāk. Jaunajiem nav pie kā pieķerties, nav tā dzīvesstāsta. Un vēl ir daži cilvēki, kam ir ļoti raksturīgi sejas vaibsti, arī tos uzzīmēt ir vieglāk, ar „standarta" klājas grūtāk, lai gan to iepriekš paredzēt nekad nevar.
Mēs zīmējam divas dienas, jo svešu cilvēku uzzīmēt pirmajā reizē nevar. Tas, ka es šo cilvēku zinu, vēl nenozīmē, ka esmu viņu apskatījusi. Kādreiz skolniekiem saku - starp „redzēt" un „skatīties" ir bezgalība.
To, ka līdzīgu portretu nebūs, var teikt droši - katram autoram sanācis savs skatījums un redzētā lasījums. - Katrs modeli redz citādāk, - aizdomājās Līga Kalniņa. - Viens - sportiskāk, otrs - vairāk dzejiski, jo cilvēku nevar uzzīmēt, neieliekot kaut ko arī no sevis, mēs otru redzam caur savu prizmu.
Taujāta par darbu likteni pēc izstādes, vadītāja informēja: - Ir jau izdomāts, ka telpā, kur teātris mēģina, pēc izstādes visa siena būs ar bildēm. Ja kāds vēlēsies, varēs savu portretu ņemt uz māju.
Vai modeļiem ļauj arī runāt? - Darba procesā mēs gribam, lai viņi runā, - uzsvēra Līga Kalniņa. - Mums pat patīk, ja runā, jo tad redz, kā kustas lūpas, kā parādās grimases, piemēram, kā cilvēks smaida. Dažreiz tas ļoti palīdz.
- Portretus esmu zīmējusi ļoti daudz, tikai tas bija sen, - pastāstīja Rita Jakovele. - Savulaik gatavojos stāties Mākslas akadēmijā, tad arī zīmēju un trenējos. Man modelis atklājas lēnām, tāpēc rezultātam nepieciešams laiks.
- Mākslas studijā iesaistījos pirms pieciem gadiem, toreiz arī bija jāstrādā ar portretu, - atcerējās Jolanta Šmaukstele. - Pamēģināju, un tā viss sākās. Kad darbus ieraudzīja draugi, viņi prasīja, lai uzzīmēju arī viņus. Kādam draudzene dzīvoja Vācijā, viņš gribēja sagādāt dāvanu, atnesa fotogrāfiju, un pēc tās es strādāju. Varu teikt, ka fotogrāfija ir sastindzis attēls, pēc tās portretu veidot man nepatīk, bet ar modeli strādāt ir tiešām interesanti.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto
