Tas ir siera sākums.
- Kad vecāmamma laukos sēja ķimeņu sieru, vai tad es skatījos, vai es mācījos. Vecmammas sieru ēdām slavēdami, - vaicāta par siera siešanas prasmēm, atceras Ērika Tropa. - Tad jau nedomāju, ka kādreiz zināšanas un padoms noderētu.
Toties tagad Ērika jau var padalīties prasmēs ar citiem, jo ir apguvusi māku, ko pieprot visas saimnieces, kam vien ir lauki, govis un piens. 23. jūnijā viņa sies sieru un kuls sviestu arī "Ķirsona muižas" pasākumā "Piedzīvosim Līgo burvību kopā!". Vaicāta par to, kur šogad pavadīs Jāņu dienu, Ērika jau zina, ka laukos; arī viņas tēti sauca Jānis.
Ērika Tropa stāsta, ka viņai, kas dzīvo un strādā Madonā, vada bērnu un jauniešu centra aušanas pulciņu, bērniem māca apgleznot zīdu, stiklu, gatavot pērlīšu rotas, saknes ir Sarkaņu pagastā, kur lauku piemājas saimniecībā "Lielavoti" dzīvo un saimnieko mamma Meta Briede. - Mana pirmā profesija ir šuvēja. Daudz savā mūžā esmu audusi, pat tautastērpus un karogus, bet siera siešanai pievērsos tikai pirms gadiem pieciem. Kad radās vajadzība pārstrādāt pienu biezpienā, sierā, sviestā, tad arī sāku mācīties. Laukos ir sešas gotiņas, un, kad no "mazajiem" atteicās "Cesvaines piens", laužot līgumu, sākām nodot pienu uzņēmumam Preiļos. Piena nauda bija ļoti maza, mums maksāja pat tikai 4 s/l, līdz vispār pārtrauca maksāt. Piena mašīna brauca pēc slaukuma pulksten 5 rītā, tādēļ mammai bija jāceļas tik agri, ka reiz sacīju: "Guli nost, tādu dzīvi mums nevajag!" Pienu, ko izslaucām, sākām pārstrādāt paši. Mammai nebija laika, un ar piena pārstrādi biezpienā, sierā un citos lauku labumos sāku nodarboties es. Man patīk saimniekošana, un agrāk, kad biežāk rīkoja viesības un godus, devos palīdzēt. Tā ka tas saimnieces raksturs jau ir manī. Ja būtu piespiedu kārtā jāgatavo pārtika, tad noteikti būtu citādāk - nepatiktu. Ar produktiem apgādājam sevi, Rīgas radus, arī viņi ik pa laikam atbrauc piepalīdzēt saimniecībā.
Ērika Tropa siera siešanas māku devusies apgūt arī "Siera kluba" kursos Rīgā, bet, viņasprāt, tur mazāk stāstīja par tiem sieriem, ko gatavo mājās, vairāk - par cietajiem un mīkstajiem sieriem, kas top piena pārstrādes uzņēmumos. Siet klasisko ķimeņu sieru nemācīja, šīs prasmes pieredzes apmaiņa notika semināra dalībnieku starpā.
Taču, kā atzīst Ērika, viens ir zināt teoriju, kā gatavo ķimeņu sieru, otrs - praktiskās iemaņas. Var izmantot vienas un tās pašas izejvielas, tomēr katrai saimniecei izdosies citādāks siers. Vienai - drupenāks, mīkstāks, citai - cietāks, sīkstāks. Arī garša nekad nav vienāda.
- Viss jau atkarīgs no piena un tā, ar ko gotiņas baro. Ko gotiņai dos, to arī slauks. Ja gotiņai tiek dažādi našķi, tad arī piens ir savādāks. Vecmamma agrāk stāstīja, ka, ja govis ganījušās pļavā, kur zied pīpenes, tad piens būs rūgts. Tādu sienu dodot gotiņām, piens ir ar rūgtenu, asu garšu. Ja ir lekna zālīte, arī piens ir citādāks. Kad mūsu govis ēd galegu, rūgušpienu pat saujā var saturēt, jo ir daudz olbaltuma. No tāda piena sienot sieru, no 10 litriem sanāk 1,4 kg siera, kaut parasti ir tikai kilograms. Gardu pienu govis dos, ja ziemā ēdīs arī bietes. Ja lauku mājās tur vistas, arī olas, ko pievieno sieram, dod gan krāsu, gan izskatu, gan garšu. Te ir tas noslēpums, kāpēc atšķiras siera garša, - pamato Ērika Tropa.
Viņa jau ir iemanījusies ar acīm "notrāpīt" īsto temperatūru, līdz kurai karsējams piens "ātrajam" sieram. Tiem, kas to nezina, atgādina, ka masu nedrīkst vārīt, jāuzmana katls, un, tiklīdz veidojas piena kunkuļi, jāņem nost no uguns. Taču nozīme ir arī pašas noskaņojumam, jo visur vajadzīga pieeja ar mīlestību. Arī uz dzīvās uguns gatavotais parasti izdodas gardāks.
Daudzi "ātrajam" sieram izvēlas etiķi, bet Ērika atklāj, ka viņai etiķis nepatīk, tāpēc piena sarecināšanai izmanto citronskābi. Siers līdz ar to ir ar maigāku garšu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 19.06.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto
Ērika Tropa stāsta, ka viņai, kas dzīvo un strādā Madonā, vada bērnu un jauniešu centra aušanas pulciņu, bērniem māca apgleznot zīdu, stiklu, gatavot pērlīšu rotas, saknes ir Sarkaņu pagastā, kur lauku piemājas saimniecībā "Lielavoti" dzīvo un saimnieko mamma Meta Briede. - Mana pirmā profesija ir šuvēja. Daudz savā mūžā esmu audusi, pat tautastērpus un karogus, bet siera siešanai pievērsos tikai pirms gadiem pieciem. Kad radās vajadzība pārstrādāt pienu biezpienā, sierā, sviestā, tad arī sāku mācīties. Laukos ir sešas gotiņas, un, kad no "mazajiem" atteicās "Cesvaines piens", laužot līgumu, sākām nodot pienu uzņēmumam Preiļos. Piena nauda bija ļoti maza, mums maksāja pat tikai 4 s/l, līdz vispār pārtrauca maksāt. Piena mašīna brauca pēc slaukuma pulksten 5 rītā, tādēļ mammai bija jāceļas tik agri, ka reiz sacīju: "Guli nost, tādu dzīvi mums nevajag!" Pienu, ko izslaucām, sākām pārstrādāt paši. Mammai nebija laika, un ar piena pārstrādi biezpienā, sierā un citos lauku labumos sāku nodarboties es. Man patīk saimniekošana, un agrāk, kad biežāk rīkoja viesības un godus, devos palīdzēt. Tā ka tas saimnieces raksturs jau ir manī. Ja būtu piespiedu kārtā jāgatavo pārtika, tad noteikti būtu citādāk - nepatiktu. Ar produktiem apgādājam sevi, Rīgas radus, arī viņi ik pa laikam atbrauc piepalīdzēt saimniecībā.
Ērika Tropa siera siešanas māku devusies apgūt arī "Siera kluba" kursos Rīgā, bet, viņasprāt, tur mazāk stāstīja par tiem sieriem, ko gatavo mājās, vairāk - par cietajiem un mīkstajiem sieriem, kas top piena pārstrādes uzņēmumos. Siet klasisko ķimeņu sieru nemācīja, šīs prasmes pieredzes apmaiņa notika semināra dalībnieku starpā.
Taču, kā atzīst Ērika, viens ir zināt teoriju, kā gatavo ķimeņu sieru, otrs - praktiskās iemaņas. Var izmantot vienas un tās pašas izejvielas, tomēr katrai saimniecei izdosies citādāks siers. Vienai - drupenāks, mīkstāks, citai - cietāks, sīkstāks. Arī garša nekad nav vienāda.
- Viss jau atkarīgs no piena un tā, ar ko gotiņas baro. Ko gotiņai dos, to arī slauks. Ja gotiņai tiek dažādi našķi, tad arī piens ir savādāks. Vecmamma agrāk stāstīja, ka, ja govis ganījušās pļavā, kur zied pīpenes, tad piens būs rūgts. Tādu sienu dodot gotiņām, piens ir ar rūgtenu, asu garšu. Ja ir lekna zālīte, arī piens ir citādāks. Kad mūsu govis ēd galegu, rūgušpienu pat saujā var saturēt, jo ir daudz olbaltuma. No tāda piena sienot sieru, no 10 litriem sanāk 1,4 kg siera, kaut parasti ir tikai kilograms. Gardu pienu govis dos, ja ziemā ēdīs arī bietes. Ja lauku mājās tur vistas, arī olas, ko pievieno sieram, dod gan krāsu, gan izskatu, gan garšu. Te ir tas noslēpums, kāpēc atšķiras siera garša, - pamato Ērika Tropa.
Viņa jau ir iemanījusies ar acīm "notrāpīt" īsto temperatūru, līdz kurai karsējams piens "ātrajam" sieram. Tiem, kas to nezina, atgādina, ka masu nedrīkst vārīt, jāuzmana katls, un, tiklīdz veidojas piena kunkuļi, jāņem nost no uguns. Taču nozīme ir arī pašas noskaņojumam, jo visur vajadzīga pieeja ar mīlestību. Arī uz dzīvās uguns gatavotais parasti izdodas gardāks.
Daudzi "ātrajam" sieram izvēlas etiķi, bet Ērika atklāj, ka viņai etiķis nepatīk, tāpēc piena sarecināšanai izmanto citronskābi. Siers līdz ar to ir ar maigāku garšu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 19.06.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto
„Stars” neatbild par publicētajiem rakstiem un ziņām pievienotajiem lasītāju
komentāriem.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
