Vai apvienosies, lai šķeltos?
[20]
Viena no pagājušās nedēļas lielākajām aktualitātēm ir politisko partiju apvienības „Vienotība" izveide, līdz ar to cenšoties lauzt Latvijas politisko vidi raksturojošo parunu „Kur divi latvieši, tur trīs partijas".
Tiesa, lauzta tā ir tikai daļēji, jo partiju apvienība nav tas pats, kas vienota partija. Diemžēl tieši šis apstāklis, vismaz iesākumā, liks uz jauno veidojumu raudzīties ar zināmu skepsi, minot, vai tas ir 10. Saeimas vēlēšanu projekts vai kas noturīgāks.
Jāatgādina, ka „Jaunais laiks", „Pilsoniskā savienība" un „Sabiedrība citai politikai" nav apvienību veidošanas celmlauži. No nesenākas vēstures kā uzskatāmākais piemērs minama Latvijas Pirmās partijas un „Latvijas ceļa" draudzība, kas pēc pāris apvienībā pabūtiem gadiem rezultējās ciešākā formā - vienotā partijā. Ir arī citi piemēri - deviņdesmito gadu vidū kopīgu politisko spēku izveidoja „Tēvzemei un Brīvībai" un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Šiem politiskajiem spēkiem bija daudz kopīga, turpretī Ulmaņa partijas „Zemnieku savienības" iešanā kopā ar „Latvijas zaļo partiju" loģiku var atrast tikai Latvijas politiķi un vēlētājs. Pieļauju, ka rietumvalstu politiķi un politikas apskatnieki joprojām nesekmīgi cenšas atklāt, kā šāds veidojums ir iespējams, jo viņu uztverē lauksaimnieku un „zaļo" intereses ir savstarpēji viena otru izslēdzošas un parlamentos, kur pārstāvniecību ir ieguvuši abi spēki, tie nepārtraukti dzīvo uz nažiem. Atliek vien secināt, ka kaut kas tāds ir iespējams vien Latvijā un vēl dažās valstīs, kur pašiem politiķiem nav skaidrs, kādu politisko virzienu vai ideoloģiju viņi pārstāv un aizstāv.
Vienoti varas iegūšanai
Taču atgriezīsimies pie „Vienotības". Kas ir šīs apvienības izveides pamatā? Kopīgi politiskie un ideoloģiskie uzstādījumi? Mērķi un intereses? Personālijas, kas spēj un vēlas sastrādāties? Pateicīgie priekšvēlēšanu „klimata apstākļi"? Spekulācijas ir dažādas, un arī miglainās, ar patosa pieskaņu atšķaidītās apvienības veidošanas kongresa dalībnieku runas šobrīd diezin vai spēs sniegt precīzu atbildi. Jāatzīst, ka mani patīkami pārsteidza jaunveidotās apvienības neslēptā apņēmība, kas ir izskanējusi no visu apvienību veidojošo partiju un indivīdu (nevaram aizmirst Sarmīti Ēlerti un tos, kas pagaidām vēl slēpjas aiz viņas muguras) mutēm - proti, ka apvienība cīnīsies par varu, kas īstenībā ir visu politisko partiju primārais mērķis, tikai dažas to nezin kādēļ neafišē. Tas var šķist dīvaini, taču man par JL un tās diviem mazākajiem brāļiem, kuru biedru rindas pamatā veido no tā paša JL un citām partijām atšķēlušies politiķi, bija radies mūžīgo opozicionāru iespaids. JL un Co nelīdzinājās TP un savulaik LC, kuras bija izteiktas varas partijas ar skaidri nospraustiem mērķiem. Acīmredzot pēdējā gada laikā valdībā gūtās ugunskristības JL ir sniegušas neatsveramu pieredzi un likušas daudz ko pārvērtēt. Viena no atziņām ir - viens nav cīnītājs. Dažkārt ir jauki sēdēt opozīcijā un veikt sīku valdības un Saeimas darba sabotāžu, taču jārēķinās, ka vēlēšanās uzvarētāju un valdības veidotāju svārsts var apstāties virs pašu galvām, un tad opozīcijā piekoptās metodes vairs nelīdzēs. JL izaugsme, vadot valdību, ir acīmredzama. Jaunlaicēni ir apguvuši teju vai katru triku, kāds vien polittehnologu grāmatās ir rakstīts. Pats svarīgākais, ka viņi ir iemācījušies daudz labāk nolasīt savus koalīcijas partnerus un arī opozīciju. Savā darbā viņi pielieto visus klasiskos paņēmienus, no kuriem pats būtiskākais ir neļaut pārējām partijām savā starpā bloķēties. Tas, ko JL ir panācis attiecībā uz TP un ZZS savstarpējām attiecībām, proti, abu partiju starpā nemitīgi saglabājas ievērojama plaisa, ir apbrīnas vērts. „Jaunais laiks", tā pa īstam izjutis varas garšu, ko vēl izteiktāku dara darbs krīzes apstākļos, ir piedzīvojis pamatīgu metamorfozi. Agrāk partija bija prognozējama, lieki neriskēja, šobrīd tā nebaidās pat konfliktēt ar tās dibinātāju Einaru Repši. Vai šīs pārvērtības un jaunu „veco" asiņu pieplūdums uz apvienības izveides rēķina ļaus partijai beidzot kļūt par nopietnu un ilgstošu spēlētāju, kas spēj vēlēšanās izbraukt ne tikai uz sabiedrībai patīkamiem lozungiem, bet spēs piedāvāt gan kadrus, gan politiku valsts ilgtspējīgai attīstībai, rādīs apvienības darbība. Šobrīd, vēl tikai stāvot uz starta līnijas, „Vienotībai" ir tikpat lielas izredzes kļūt par brāķētu produktu, kas, saskaroties ar pirmajām nopietnajām grūtībām, var viegli izjukt pa daļām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.03.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Jāatgādina, ka „Jaunais laiks", „Pilsoniskā savienība" un „Sabiedrība citai politikai" nav apvienību veidošanas celmlauži. No nesenākas vēstures kā uzskatāmākais piemērs minama Latvijas Pirmās partijas un „Latvijas ceļa" draudzība, kas pēc pāris apvienībā pabūtiem gadiem rezultējās ciešākā formā - vienotā partijā. Ir arī citi piemēri - deviņdesmito gadu vidū kopīgu politisko spēku izveidoja „Tēvzemei un Brīvībai" un Latvijas Nacionālās neatkarības kustība. Šiem politiskajiem spēkiem bija daudz kopīga, turpretī Ulmaņa partijas „Zemnieku savienības" iešanā kopā ar „Latvijas zaļo partiju" loģiku var atrast tikai Latvijas politiķi un vēlētājs. Pieļauju, ka rietumvalstu politiķi un politikas apskatnieki joprojām nesekmīgi cenšas atklāt, kā šāds veidojums ir iespējams, jo viņu uztverē lauksaimnieku un „zaļo" intereses ir savstarpēji viena otru izslēdzošas un parlamentos, kur pārstāvniecību ir ieguvuši abi spēki, tie nepārtraukti dzīvo uz nažiem. Atliek vien secināt, ka kaut kas tāds ir iespējams vien Latvijā un vēl dažās valstīs, kur pašiem politiķiem nav skaidrs, kādu politisko virzienu vai ideoloģiju viņi pārstāv un aizstāv.
Vienoti varas iegūšanai
Taču atgriezīsimies pie „Vienotības". Kas ir šīs apvienības izveides pamatā? Kopīgi politiskie un ideoloģiskie uzstādījumi? Mērķi un intereses? Personālijas, kas spēj un vēlas sastrādāties? Pateicīgie priekšvēlēšanu „klimata apstākļi"? Spekulācijas ir dažādas, un arī miglainās, ar patosa pieskaņu atšķaidītās apvienības veidošanas kongresa dalībnieku runas šobrīd diezin vai spēs sniegt precīzu atbildi. Jāatzīst, ka mani patīkami pārsteidza jaunveidotās apvienības neslēptā apņēmība, kas ir izskanējusi no visu apvienību veidojošo partiju un indivīdu (nevaram aizmirst Sarmīti Ēlerti un tos, kas pagaidām vēl slēpjas aiz viņas muguras) mutēm - proti, ka apvienība cīnīsies par varu, kas īstenībā ir visu politisko partiju primārais mērķis, tikai dažas to nezin kādēļ neafišē. Tas var šķist dīvaini, taču man par JL un tās diviem mazākajiem brāļiem, kuru biedru rindas pamatā veido no tā paša JL un citām partijām atšķēlušies politiķi, bija radies mūžīgo opozicionāru iespaids. JL un Co nelīdzinājās TP un savulaik LC, kuras bija izteiktas varas partijas ar skaidri nospraustiem mērķiem. Acīmredzot pēdējā gada laikā valdībā gūtās ugunskristības JL ir sniegušas neatsveramu pieredzi un likušas daudz ko pārvērtēt. Viena no atziņām ir - viens nav cīnītājs. Dažkārt ir jauki sēdēt opozīcijā un veikt sīku valdības un Saeimas darba sabotāžu, taču jārēķinās, ka vēlēšanās uzvarētāju un valdības veidotāju svārsts var apstāties virs pašu galvām, un tad opozīcijā piekoptās metodes vairs nelīdzēs. JL izaugsme, vadot valdību, ir acīmredzama. Jaunlaicēni ir apguvuši teju vai katru triku, kāds vien polittehnologu grāmatās ir rakstīts. Pats svarīgākais, ka viņi ir iemācījušies daudz labāk nolasīt savus koalīcijas partnerus un arī opozīciju. Savā darbā viņi pielieto visus klasiskos paņēmienus, no kuriem pats būtiskākais ir neļaut pārējām partijām savā starpā bloķēties. Tas, ko JL ir panācis attiecībā uz TP un ZZS savstarpējām attiecībām, proti, abu partiju starpā nemitīgi saglabājas ievērojama plaisa, ir apbrīnas vērts. „Jaunais laiks", tā pa īstam izjutis varas garšu, ko vēl izteiktāku dara darbs krīzes apstākļos, ir piedzīvojis pamatīgu metamorfozi. Agrāk partija bija prognozējama, lieki neriskēja, šobrīd tā nebaidās pat konfliktēt ar tās dibinātāju Einaru Repši. Vai šīs pārvērtības un jaunu „veco" asiņu pieplūdums uz apvienības izveides rēķina ļaus partijai beidzot kļūt par nopietnu un ilgstošu spēlētāju, kas spēj vēlēšanās izbraukt ne tikai uz sabiedrībai patīkamiem lozungiem, bet spēs piedāvāt gan kadrus, gan politiku valsts ilgtspējīgai attīstībai, rādīs apvienības darbība. Šobrīd, vēl tikai stāvot uz starta līnijas, „Vienotībai" ir tikpat lielas izredzes kļūt par brāķētu produktu, kas, saskaroties ar pirmajām nopietnajām grūtībām, var viegli izjukt pa daļām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.03.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
