Pagājušajā nedēļā, naktī uz sestdienu, Vankūverā tika atklātas XXI Ziemas olimpiskās spēles. Aplēses, cik cilvēku noskatījās atklāšanas ceremoniju, atšķiras, taču tiek pieļauts, ka skatītāju skaits sasniedza pat trīs miljardus jeb teju pusi no visiem planētas iedzīvotājiem. Tā ir auditorija, ko ar prātu nav iespējams aptvert.

Olimpiskās spēles paceļas pāri citiem sporta pasākumiem. Neviena profesionālā sporta spēļu līga, neviens nacionālais čempionāts vai starptautiskais turnīrs mērogos nespēj un nekad nespēs pietuvoties šim notikumam. Tam ir cita aura.

Izpriecas tautai

Kas tad ir tas, kas olimpiskās spēles padara par tik nozīmīgu globālu pasākumu? Ir taču neskaitāmas valstu vadītāju sanāksmes, ANO konferences, kurās tiek šķetināti jautājumi un meklēti risinājumi problēmām, kas tieši skar daudzu miljonu cilvēku labklājību un dažos gadījumos pat fizisku izdzīvošanu, piemēram, humānā palīdzība, medikamentu un pārtikas piegāde trūcīgiem Āfrikas valstu reģioniem vai karadarbības ierobežošana. Šīs ir lietas, kas šķietami nebūtu liekamas vienos svaru kausos ar pasaules izcilāko un mazāk izcilu sportistu sacenšanos. Atbilde ir diezgan vienkārša - olimpiskās spēles, tāpat kā liela daļa no profesionālā sporta kopumā savā dziļākajā būtībā, ir izklaide. Izklaide, kas domāta mums - skatītājiem, sportisti no tā gūst ko citu - atalgojumu, pašrealizāciju, adrenalīnu utt. Lai kā mēs gribētu sevi uzskatīt par dzīvās radības kroni, no savām pirmatnējām dziņām nekur tālu aizmukuši neesam.
Teiciens „Dodiet tautai maizi un izpriecas" joprojām ir aktuāls, vien noformējums mainījies. Maizi ir nomainījuši lētiem pusfabrikātiem un neveselīgas pārtikas produktiem pārpildīti veikalu plaukti, bet par izpriecām šajā gadījumā gādā nevis gladiatori, bet profesionāli sportisti. Gladiatoru cīņu salīdzinājums ar mūsdienu profesionālo sportu ir mazāk aiz matiem pievilkts, nekā kādam šķiet. Jā, cīņu, kuras mērķis bija nogalināt (vai ļaut publikai to izlemt) savu pretinieku, ir nomainījusi civilizētāka sacensību forma. Taču man kā hokeja skatītājam arī mūsdienās, redzot hokeja laukumā labu kautiņu, asins mēdz uzmest burbuli. Olimpiskās spēles faktiski ir šo globālo izpriecu virsotne.

Ko gūstam mēs?

Sportistam iespēja piedalīties olimpiskajās spēlēs ir viens no lielākajiem dzinuļiem vispār nodarboties ar konkrēto sporta veidu. Vidusmēra iedzīvotāja attieksmi pret olimpiskajām spēlēm motivē citi apstākļi, un tie var būt ļoti dažādi. Vienu interesēs sporta pasākums kā tāds, sacensību gars, vērot klātienē vai televīzijā, kā profesionāli sportisti demonstrē augstu sniegumu. Citu vairāk saistīs tieši savas valsts sportistu varējums. Nenoliedzami, olimpiskās spēles ir mazāk sacensība starp sportistiem, bet vairāk starp valstīm. Ja tā nebūtu, tad mums netiktu regulāri ziņots par lielvalstu medaļu ražu un kāda tā ir, salīdzinot ar citām spēlēm. Tiesa, tā vairāk ir sporta lielvalstu nodarbe, un šādu valstu iedzīvotāji daudz mierīgāk uztver atsevišķu sportistu neveiksmes, ja zina, ka valsts kopējais sniegums olimpiskajās spēlēs būs labs. Mazu valstu, kādām es pieskaitītu arī Latviju, iedzīvotājiem vērtējums mēdz atšķirties. Sportistu delegācija parasti ir skaitliski neliela, un prasības tiek uzstādītas katram no dalībniekiem. Esmu novērojis, ka latvieši diezgan slikti spēj tikt galā ar savu olimpiešu neveiksmēm. Īstenībā, galā netiekam, jau pat pirms olimpisko spēļu sākuma, jo daudzus nodēvējam par „tūristiem", kas tikai nelietderīgi šķērdē nodokļu maksātāju naudu. Lasot komentārus lielajos interneta portālos un sportam veltītās mājas lapās, šķiet, ka pārsteigtāki jūtamies, ja kādam no sportistiem izdodas uzrādīt labu rezultātu, jo pirms laika jau esam noskaņojušies, ka nekā diža tur nebūs (varbūt zemapziņā uz to arī ceram, lai vēlāk varētu gausties un nolamāt neveiksmīgo sportistu?).

Medaļas svars

Dažbrīd nesamērīga šķiet tā enerģija, kas tiek veltīti, lai kritizētu olimpieti, kas visu olimpisko ciklu ir trenējies par saviem vai paša sarūpēto sponsoru līdzekļiem, ne LOK naudu, un mums - nodokļu maksātājiem - ir parādā vien savu aviobiļeti līdz Vankūverai. Šādam sportistam, kas ar savu uzņēmību ir spējis izcīnīt olimpisko ceļazīmi, mēs veltām visa veida negācijas, bet cilvēkiem, kas veicinājuši mūsu valsts ekonomisko lejupslīdi, mēs piedodoši sakām: „Nu tā sanāca, nākamajā Saeimā gan jau izdosies viss. kā nākas" Šķiet, daudzi „svētdienas" sporta pārraižu vērotāji īsti neizprot, cik smaga un dārga ir katra olimpiskā medaļa. Mēs prasām no sportistiem, kuri daudzi trenējas amatieru līmenī, augstus sasniegumus kā pašus par sevi saprotamus. Ja tādi ir, tie ir jāuzskata par brīnumu, jo mums nākas konkurēt ar valstīm, kuras saviem sportistiem spēj nodrošināt daudz labākus treniņu apstākļus. Šī, protams, būtu garāka saruna par to, kāda ir Latvijas kopējā sporta saimniecība. Vai mums resurss jātērē vairāk dažu augsta līmeņa olimpiešu sagatavošanai vai jākoncentrējas uz sabiedrības vispārējo fizisko sagatavotību un jācer, ka no kopējās masas parādīsies kāds dabas dots talants? Diemžēl, šobrīd pilnvērtīgi nedarbojas neviena no šīm sistēmām. Skolās fiziskā audzināšana jau ir kļuvusi teju par izvēles priekšmetu, sporta skolu spēja pilnvērtīgi veikt savas funkcijas ir apdraudēta, un tas jau sāk nopietni atsaukties uz bērnu un jauniešu veselību, lai gan tieši šajā dzīves posmā būtu jādara viss, lai veselību nostiprinātu. Arī LOK finansējuma atdeve ir vērtējama dažādi. Daudz piesauktais biatlons, kas no olimpiskajiem sporta veidiem pēdējos gados ir bijis teju izredzēto pozīcijā, nav spējis savā sistēmā izveidot sportistus, kas iekļautos elitē. Ilmārs Bricis, kas ir pavisam citas sistēmas produkts, te nebūtu jāpieskaita. Līdzšinējā prakse rāda, ka labākie rezultāti parasti nāk no sporta veidiem, kas nav tie naudīgākie, taču tajos darbojas konkrētā sporta veida fanātiķi. Zīmīgi, ka Māra Štromberga Pekinas zelta medaļas „baļķim" pēc veiksmīgā starta saradās daudz nesēju, taču kur tie bija iepriekš un kur tie ir tagad? Varu likt galvu ķīlā, ka līdzīga situācija būs arī tad, ja brāļiem Dukuriem izdosies nokļūt uz goda pjedestāla, ko mēs visi viņiem novēlam. Latvijā par sportistiem, kas nav hokejisti, futbolisti vai basketbolisti, atminas tikai tad, kad viņiem izdodas izcīnīt kādu no medaļām.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS