Laika posmu līdz parlamenta vēlēšanām var salīdzināt ar sējas un labības nogatavošanās periodu lauksaimniecībā. Tiesa, ir viena būtiska atšķirība. Politiķi visbiežāk nav ieinteresēti, lai viņu sētā labība nogatavojas līdz galam, to labāk novākt vēl „zaļu".

Arī augusts un, domājams, septembris vairāk būs intensīvas „sēšanas", nevis apkopšanas laiks, kurā politiskās partijas un to apvienības centīsies vēlētāju pārpludināt ar politaģitāciju. Par to viņus nevar vainot, jo tikpat labi mēs varētu gaidīt, lai dzīvnieki, kuri ir gaļēdāji, pārtop par zālēdājiem. Dabā un politikā valda savi likumi. Tas, ko mēs gan varētu vēlēties, un tas, uz ko mums kā demokrātiskas sabiedrības locekļiem būtu pat tiesības, ir iespēja saņemt vispusīgu informāciju par politiķiem. Nevaru apgalvot 100%, taču uz iepriekšējām vēlēšanām plašsaziņas līdzekļu uzvedība priekšvēlēšanu laikā daudzmaz atbilda šādiem standartiem. Protams, netrūka slēptās reklāmas gadījumu, netrūka vienas, kaut arī nelielas, radiostacijas, kā arī avīzes izmantošanas konkrētas partijas neslēptai reklāmai. Tas viss un vēl daudz kas vairāk bija, taču vismaz nacionālās televīzijas necentās atklāti demonstrēt savus politiskos favorītus, ko gan nekautrējās darīt lielākie Latvijas preses izdevumi - „Diena", „Neatkarīgā" un „Latvijas Avīze". Zinot to, ka televīzija (ciktāl tas attiecas uz cilvēkiem, kuri saskaņā ar likumu drīkst vēlēt) jau labu laiku ir ietekmīgākais medijs, bija ļoti svarīgi televīzijas kanālos redzēt saturīgus politiskās diskusijas raidījumus, kur politiķi netiek glaudīti pa spalvai un kur pieaicinātie politikas procesa vērotāji un nozaru eksperti arī ir konkrētās jomas pārzinātāji, nevis vienkārši statisti, kam mākslīgi atvēlētā diskusijas līdzsvarotāju loma tā arī netiek piepildīta.

Brīva tribīne vienai partijai

Līdz ar LNT direktora Andreja Ēķa iesaistīšanos politiskās apvienības „Par labu Latviju" (PLL) dibināšanā un veidošanā LNT de iure pārtapa par apvienības PLL priekšvēlēšanu ruporu. Zināmas simpātijas telekanālam pret šobrīd apvienībā iesaistītajām partijām bija jau iepriekš, ko visspilgtāk demonstrēja ziņu raidījuma „900 sekundes" aktuālās intervijas, uz kurām lielākoties tika aicināti „Latvijas Pirmās partijas" politiķi, kam tika dota iespēja izvērsties, lielākoties atbildot uz komplimentāriem jautājumiem. Taču šīs intervijas tika līdzsvarotas arī ar citu politiķu un augstu valsts amatpersonu regulāru uzaicināšanu, līdz ar to tika notušēts vienpusīgums. Šobrīd, jau no pirmā raidījuma, kurā tika rakstīta „Tautas deklarācija", vilciens uzlikts uz pareizās politiskās apvienības sliedēm. Šajā raidījumu ciklā ekspertu loks gan dažkārt bija spurains un arī no studijā esošās publikas izskanēja pa kādai asai piezīmei, taču „Latvija, mēs tevi dzirdam!" visas šīs lietas augšanas procesā jau ir izravētas. Tādēļ man jo neierastāk pagājušās nedēļas raidījumā, kurā tika spriests par Latvijas nacionālajām interesēm tranzīta jomā, no raidījuma štata eksperta - jurista Aivara Borovkova - bija dzirdēt atziņu, ka raidījumā tiek pārstāvētas tikai vienas puses intereses, bet nav pieaicināta otra puse, kas pēdējo divu raidījumu gaitā tiek aizmuguriski aprunāta (Latvijas zaļie). Juristu LNT ģenerāldirektors un raidījuma vadītājs gan ātri apklusināja, aizbildinoties ar to, ka viņu viedoklis jau tāpat ir zināms un visus uzaicināt uz raidījumu nav iespējams.

Kopumā raidījumu cikls „Latvija, mēs tevi dzirdam!" atgādina čomisku papļāpāšanu triju un vairāk stundu garumā. Katram runātājam ir savs viedoklis, visi parasti ir par kaut ko sašutuši. Kaut arī konkrētu partiju un politiķu vārdi tikpat kā netiek minēti, skatītājam lasīšana starp rindām grūtības nesagādā. Vieglu ironiju gan izraisa studijas centrā, kur iepriekšējā raidījumu ciklā gozējās apvienības PLL izmantotais logo, kas ir ASV lielveikalu tirdzniecības ķēdes „Target" plaģiāts, šobrīd lasāmais teksts „No politikas brīva zona". Ar humora izjūtu LNT un PLL cilvēkiem viss ir kārtībā.

Raidījumu cikls kā politiskās aģitācijas elements katrā ziņā nav neveiksmīgs.
Diskutējamie jautājumi ir aktuāli, un arī skatītājs virspusējā līmenī cilvēciski daudz kam no raidījumā teiktā pat var piekrist un ar atklātajām problēmām identificēties, taču lielākais mīnuss, ja neskaita uzkrītošo pūšanu PLL stabulē, ir tas, ka tālāk par problēmu identificēšanu un A. Ēķa regulāro atmiņu ceļojumu saulainajos Ulmaņlaikos diskusijas dalībnieki netiek. Mums tiek uzskaitīts, kas ir slikti, kas mēs varētu būt, ja vien... Eiropas Savienība mums gauži nenodarītu, bet beigās līdz konkrētiem rīcības modeļiem runātāji netiek. Taču tas arī nav šī raidījuma cikla veidotāju mērķis.

Līderi vai šovmeņi?

„Nepolitiķu" diskusiju raidījumi tālāk par galda sarunu līmeni tiek reti, lielākas cerības var likt uz pašu politiķu izpausmēm, kuras konkrētu Latvijas reģionu sarakstu līderu personā LNT rīkotajās debatēs līdz vēlēšanām tiks piedāvātas telekanāla skatītājiem. Ļoti laba koncepcija, tai skaitā no Rietumvalstu priekšvēlēšanu kampaņām pārņemtā prakse runātāju laiku stingri ierobežot. Pirmais raidījums norisinājās Jelgavā, kur tika pulcināti Zemgales vēlēšanu sarakstu līderi. Šāda tipa raidījumus, tikai labāk vadītus, es ļoti vēlētos redzēt Latvijas Televīzijas (LTV) izpildījumā, taču vienubrīd pat izskatījās, ka tā vispār ignorēs priekšvēlēšanu laiku. Kopumā sarakstu līderu debates varēja vērot kā šovu, kurā bija gan savi kritumi - „Saskaņas centra" un PCTVL politiķu mokošā cīņa ar latviešu valodu, gan savi spožie uzplaiksnījumi, kā, piemēram, „TB"/LNNK un „Visu Latvijai" pārstāvja Imanta Parādnieka centieni Andri Šķēli dabūt pie melu detektora vai Andra Šķēles (viņam un Tautas partijai vispār neraksturīgi) viendzimuma laulību jautājuma aktualizēšana, no kura ZZS pārstāvis Augusts Brigmanis, kaut arī ne bez minstināšanās, spēja izkļūt samērā veiksmīgi. Kā jau noprotams, saturiski interesantākā raidījuma daļa bija tā, kurā politiķiem bija iespēja uzdot savstarpējus jautājumus, savukārt uz diskusijas vadītāju un iedzīvotāju jautājumiem saturīgi atbildēt debatētājiem bija visai grūti un brīžam pat nekļuva skaidrs, kāds diskusijai vispār sakars ar Zemgali.

LTV remdenais kurss

Kaut arī vienubrīd jautājums par priekšvēlēšanu procesa atspoguļošanu LTV šķita iesaldēts, šobrīd televīzija ar divkāršu spēku cenšas atgūt zaudēto. Atgriezies ir diskusiju raidījums „Kas notiek Latvijā?", kas, pārfrāzējot kolēģus no LNT, ir „no politiķiem brīva zona". Šāda ļoti labi saprotama koncepcija sevī ietver arī riska momentu. Raidījums, tajā piedaloties tikai ekspertiem, draud pārvērsties garlaicīgā, profesionālā sarunā, kur vidusmēra skatītājs vai nu izmežģī smadzenes, vai arī sāk garlaikoti žāvāties. Pirmajā šāda tipa raidījumā šo problēmu novērsa ekskardināla Jāņa Pujata pieaicināšana, kas ļāva diskusiju pavirzīt no šaurajām partiju programmu sliedēm uz citu tematu, taču pagājušās nedēļas raidījums, kaut arī saturiski būtisks, kļuva pārāk vienveidīgs un grūti uztverams.

Veiksmīgāk LTV ēteru, šķiet, apdzīvo citi raidījumi - „100. pants" un jo īpaši „100. panta preses klubs", uz kuru priekšvēlēšanu laikā tiek aicināti partiju premjeru kandidāti ar savu komandu. Dzīvā diskusijā brīžiem pat neformālu jautājumu atmosfērā skatītājam ļauts iepazīt potenciālos Ministru kabineta vadītājus. Raidījumā veiksme vai neveiksme slēpjas trijos komponentos - vadītājā, premjera kandidātā un žurnālistos.
Par pirmo - Mareku Gailīti - nav sakāms nedz ļoti pozitīvs, nedz negatīvs vērtējums.
Viņš korekti tiek galā ar saviem pienākumiem, lai gan brīžiem diskusijas pavediens tomēr izslīd no vadītāja rokām. Kas attiecas uz politiķiem, tie, ja vien raidījuma vadītājs un žurnālisti viņus neierobežos, būs gatavi norunāt stundu no vietas un vēl vairāk, tā arī neko nepasakot. Diemžēl, visvājākais posms šajā komponentu ķēdē, lai kā to nevēlētos atzīt, ir tieši žurnālistu komanda. Maz provokatīvu jautājumu, maz papildjautājumu, maz arī iedzīvotājiem būtisku jautājumu, savukārt ļoti daudz sava „es" demonstrējuma. Nezinu, kā citiem, taču man, piemēram, nav skaidrs, kādēļ Aivars Ozoliņš pusstundu mocīja Jāni Urbanoviču no „Saskaņas centra" par viņa izteikumiem Biškekas sakarā. Atbilde tika sniegta, tā bija skaidri saprotama un varēja pāriet pie cita temata, taču žurnālists turpināja malt savu maļamo, neļaujot citiem žurnālistiem uzdot savus jautājumus un tērējot ētera laiku.

Analītiski vienpusīgie

Raugoties uz priekšvēlēšanu aktivitātēm televīzijās, vēlētos arī plašāk apskatīt triju televīziju svētdienas analītiskos raidījumus, kas arī, šķiet, ir skaidri pozicionējušies, piemēram, LNT „TOP 10" nedēļas otrs svarīgākais notikums bija Rīgas domes deputāta (no „Pilsoniskās savienības") administratīvā resursa neētiska izmantošana, bet TV3 „Nekā personīga" padziļināti sekoja PLL dibinātājas Ievas Plaudes-Rēlingeres iespējamām finanšu problēmām. Uz šī fona priekšroku dodu LTV raidījuma „De facto" rubrikai „100 krēsli", kurā bezkaislīgi tiek atspoguļoti partiju solījumi un to iepriekšējā parlamenta sasaukumā paveiktais. Informācija, ar ko vēlētājam noteikti vajadzētu iepazīties, nevis balstīties uz to, ko viens vai otrs „melnā" PR speciālists pagūs īsi pirms vēlēšanām uzrakt par savu konkurentu, nedodot tam iespēju informāciju atspēkot. Neļausimies nozombēties.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS