Aizvadītās karstās jūlija nedēļas ir bijušas notikumiem bagātas. Savs prieks tika sporta cienītājiem, kas varēja priecāties par Inetas Radēvičas Eiropas čempionātā vieglatlētikā izcīnīto zelta medaļu tāllēkšanā, kā arī citu Latvijas vieglatlētu un arī BMX braucēja Māra Štromberga labajiem panākumiem.

Sekojot līdzi Inetas un viņas konkurenšu lēcieniem, gaidot pozitīvo iznākumu, neviļus gan pašam, gan čempionāta komentētāju ietekmē nācās aizdomāties par to, cik liels vai drīzāk mazs ir Latvijas valsts nopelns šī zelta kaldināšanā. Vieglākais ceļš (un daudzi to arī izvēlas iet) ir vainot Latvijas sporta dzīves organizētājus, tā sauktos funkcionārus, un tajā, protams, ir liela daļa taisnības, jo pat tāds šķietami sīkums kā valsts karoga pasniegšana goda apļa veikšanai netika nodrošināts. Tomēr daļa vainas gulstas arī uz mums kā sabiedrību, vai tas būtu kāds sporta notikumus atspoguļojošs žurnālists, sporta pasākumus klātienē vērojošs skatītājs vai dīvānā zvilnošs, alus vēderu audzējošs uz televizoru bļāvējs. Ļoti bieži savus sportistus (pelnīti vai nepelnīti) esam pacēluši debesīs, bet pie pirmās neveiksmes vai klupiena ar troksni nogāzuši zemē. Klasiskā žurnālistu tradīcija atsevišķiem sportistiem vēl pirms starta karināt kaklā medaļas ir bijis lielākais „lāča pakalpojums", ko vien kāds var nodarīt, jo līdz ar to sportists jūt papildu spiedienu un atbildības nastu, savukārt skatītājs gaida medaļu, un mēs visi zinām, kas notiek, kad gaidītais netiek sasniegts. Internetā diskusiju forumi pārplūst ar žulti un dažādām teorijām, kādēļ ir tā, kā ir, sākot ar zinātniskās fantastikas cienīgiem stāstiem un beidzot ar tīri sadzīviskām problēmām (pie visa vainīgs alkohols/narkotikas/uzdzīve). Šāda jau prognozējama attieksme daudzus sportistus ir pieradinājusi jebkuru neveiksmīgu startu sacensībās norakstīt uz traumu, kas dažkārt asinis alkstošo publiku tikai vēl vairāk uzkurina. Arī jaunā Eiropas čempione tāllēkšanā netika no savu tautiešu puses saudzēta, jo viņai bija tā „nelaime" Pekinas olimpisko spēļu laikā būt gaidībās, kas liedza startēt sacensībās. Lūk, pāris „sapratnes" piesātinātu komentāru pie rakstiem, kas atspoguļoja šo notikumu. Tajos saglabāta oriģinālā rakstība.

„Izķērnā TAUTAS naudu un vēl SMEJAS, kauns par mūsu SPORTA KOMISIJU, kura izvēlas TĀDUS SPORTISTUS."

„Kaut kaa iisi pirms olimpiskaa starta apaugļojaas, stipri aizdomiigi un neticami, ka šajaa gadsimtaa gatavojoties startiem nebija maakslas no taa izsargaaties, izskataas driizaak peec baileem no dopinga kontroles."

Netika aizmirsts vēl senāks notikums - fotosesija žurnālam „Playboy", kā arī apprecēšanās ar krievu hokejistu un pārcelšanās uz dzīvi Maskavā, kur Radēviča pēdējos gados arī trenējās. Daudzi šo sportisti jau bija nokristījuši par krievieti un pareģoja sportiskās karjeras beigas. Pat šobrīd, kad izcīnīts zelts, dažam labam rodas vēlme tāllēcēju nosodīt par paša galvā vien dzimušiem pagātnes grēkiem.

Rezultātā mums ir valsts, kam nopelnu pie Eiropas čempionāta zelta ir mazāk nekā Krievijai vai ASV, taču vietējo „baļķa nesēju", visticamāk, netrūks, un sabiedrība, kas pašlaik slavē Inetas Radēvičas panākumu, taču jau pie pirmās neveiksmes atsāks noknābāšanu, kā tas ir arī noticis ar vienu otru Latvijas sportistu - Eiropas čempionu un olimpisko spēļu vicečempionu.

Protams, iepriekš rakstītajā krāsas, iespējams, ir nedaudz sabiezinātas, jo nav jau tā, ka visi, kas seko līdzi mūsu sportistu gaitām, nespēj ar skaidru prātu izvērtēt un izprast sporta specifiku, ka ne vienmēr sportists uzrāda to rezultātu, uz ko viņš ir spējīgs. Arī šis čempionāts parādīja, ka daudzās disciplīnās par favorītiem uzskatītie pie medaļām netika, tai skaitā mūsu kaimiņvalstu titulētie diska metēji olimpiskie čempioni Virgīlijs Alekna un Gerds Kanters. Ja prastu lietuviešu un igauņu valodu, labprāt palasītu, ko šajās dienās par savu diska metēju startu čempionātā raksta kaimiņvalstu prese un kā to uztver sabiedrība. Es priecātos, ja mūsu skatītāji iemācītos neuzskatīt katru kāda sportista neveiksmi par savu personīgo traģēdiju, kurā vainojams ir nelietīgais sportists, kas saņem nodokļu maksātāju naudu un neprotas katrās sacensībās ieņemt vietu uz pjedestāla. Šķiet, arī vārda „tūrists" attiecināšana uz sportistiem, kas valsti pārstāv visaugstākā līmeņa pasaules sporta forumos, ir mūsu - latviešu - izgudrojums, kam saknes meklējamas mazas nācijas kompleksos, kuri mums liek dzīvot ar attieksmi - ja neesi pirmais, tad esi pēdējais. Vērojot sporta sacensības arī citu valstu televīzijā (izņemot Krievijas, kas ir visai specifisks gadījums), varu tikai priecāties, kā tiek atbalstīts ikviens sportists neatkarīgi no vietas, kuru viņš ieņem. To nevajag vērtēt kā samierināšanos ar sliktu rezultātu vai viduvēja snieguma slavināšanu. Tas ir savas nācijas atbalsts savam sportistam. Katra neveiksme vai neapmierinošs rezultāts ir vērtīga pieredze un dzīves skola, kas palīdzēs turpmākajā treniņprocesā un sacensībās. Ja pie pirmā klupiena cilvēks tiek norakts, tad viņam tiek atņemts pats galvenais, kas sportistam vien var būt, - ticība sev. Fizisko formu var uztrenēt, taču, ja galvā jauksies domas „vai es esmu gana labs?", „vai es varu?", „ko par mani teiks, ja šoreiz neizdosies?", tad uz panākumiem nav ko cerēt. Ļoti bieži pēc mūsu sportistu startiem esam dzirdējuši stāstus par psiholoģisko noturību, pārliecības trūkumu un tamlīdzīgām lietām. Visām šīm problēmām ir saknes, un saknes ir meklējamas arī sabiedrības attieksmē pret sportu un sportistiem. Kamēr dzīvosim ar domu, ka sportisti mums ir parādā medaļas, un par viņiem atcerēsimies vien žurnālistu uzkurināto diskusiju rezultātā par to, cik vienās vai otrās sacensībās valstij noteikti būs medaļu, tikmēr mums nav morālu tiesību no sportistiem kaut ko prasīt, jo neesam viņus patiesi atbalstījuši.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS