Jokdari vai valstsvīri?
[1]
X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos visas dziesmas izdziedātas un dejas nodejotas, arī Pasaules futbola čempionātā uzvarētājs noskaidrots - astoņkājis Pauls savās prognozēs palika nekļūdīgs. Vienīgi svelme turpina vilkt ārā dzīvību no tiem, kam iespējas atvēsināties ir visai ierobežotas.
Temperatūra nemainīgi karsta saglabājas arī Latvijas politikā. Kopā saplūduši ir visi politiskie spēki, kas, loģiski vai pat spītējot loģikai, varēja saplūst, tādējādi sperot platu soli partiju konsolidācijas virzienā, jo acīmredzot sabiedrības noskaņojums beidzot lika apjēgt pat lielākajiem vienpašiem, ka viens vairs nav cīnītājs, it īpaši situācijā, ja cīņā par vēlētāju tev jākonkurē ar partijām, kas no paša pārstāvētās tikpat kā neatšķiras. Šādā cīņā zaudētu visi. „Par laimi", ir cilvēki, kas nevēlas iet šo ceļu un atgriežas pie Latvijas politiskajā vidē sen iedibinātās tradīcijas - uz vēlēšanām ar jaunu partiju. Šoreiz tā solās būt pēdējā. Ar to laikam jāsaprot, ka pēc šis partijas izveides nepieciešamība pēc citiem politiskajiem spēkiem atkritīs. Vai arī gluži pretēji, šī būs tā partija, kas uzvels smagu akmeni uz visu partiju un partiju sistēmas kapa. Partijas, kas tika dibināta 8. jūlijā, nosaukums ir gana atvērts dažādām interpretācijām.
Programmas, ko neviens nelasa
Personīgi man „Pēdējā partija" no svaigi uzceptajām šķiet visinteresantākā, jo tās piedāvājums ir atšķirīgs no citām sīkpartijām un pat dažām no tām, kas Saeimā degunus apsildījušas. Tik bieži pierasts lasīt veikli sastiķētus, taču fantāziju pasaulē sagrābstītus priekšlikumus, kas iekļauti partiju programmās, - astronomiskas vidējās algas, pensijas un sociālie pabalsti pie mikroskopiskiem nodokļiem, garantēts darbs, mājoklis utt., ka šādiem tekstiem jau acis vienaldzīgi pārslīd pāri. Šķiet, partijas uz katrām vēlēšanām viena no otras pārkopē programmas, sacenšoties fantāzijas lidojumā. Ir bijuši arī patīkami izņēmumi, piemēram, Roberta Zīles ekonomiskā programma, taču tās vēstījumu elektorātam liedza nodot paša pārstāvētās partijas centrēšanās uz citiem jautājumiem, ar ko „TB/LNNK" ir vairāk zināma sabiedrībā.
Katrā gadījumā, rakstot programmas, partijas īpaši nesaspringst, jo, pirmkārt, cilvēku skaits, kas tās izlasa, ir niecīgs, un to, kas uz programmu bāzes veic izvēli, vēl mazāks. Nav brīnums, ka politiskie spēki visā pasaulē labprātāk ikdienā lieto dažāda veida īsās programmas, ne pārāk sarežģītas tēzes, saukļus un lozungus, kas diezgan veiksmīgi nosēžas potenciālā vēlētāja īstermiņa atmiņā un ļauj konkrēto politiķi saistīt ar konkrēto lietu.
Vai tomēr lasa?
Uz šī fona „Pēdējās partijas" programma ir visai interesanta lasāmviela, to lasot, ik pa brīdim rodas vēlme pasapņot, kā būtu, ja partija tiešām uzvarētu un spētu nodrošināt to, ko ir ierosinājusi. Lūk, viens punkts, ko, domājams, citu partiju programmās neatradīsiet - „Katru mēnesi valsts rīko izlozi - Nacionālo loteriju - Latvijas iedzīvotājiem, kas paliek dzīvot Latvijā. Loterijā, izmantojot personas kodu, 10 cilvēki ik mēnesi laimē Ls 3000 katrs." Vai, piemēram, šāda pārstāvnieciskās demokrātijas „pērle" - „Mēs esam par to, ka Latvijas demogrāfiskajos apstākļos Saeimas vēlēšanās vēlētājam jāpiešķir tik balsu, cik viņam/viņai ir nepilngadīgu bērnu".
Programmā ir arī diezgan drosmīgi un nopietni teksti, kam lielās partijas bailēs zaudēt savu elektorātu ir gājušas ar līkumu vai mētājušas kā karstu kartupeli. Programmā rodams teksts: „Svarīgi ir visi Latvijas iedzīvotāji - latvieši un krievi, cilvēki ar īpašām vajadzībām, pensionāri un bērni, sievietes un vīrieši, ticīgie un ateisti, heteroseksuāļi un geji, rīdzinieki, laucinieki." It kā vienkāršs teikums, taču reālu piepildījumu mūsu valstī tas nav guvis, jo sabiedrība joprojām ir sašķēlusies pēc vairākām pazīmēm, kuru vidū vienojošo atrast ir grūti, un diemžēl partijas, rēķinoties ar savu tradicionālo elektorātu un tā reakciju, jauši vai nejauši, šīs plaisas ir tikai paplašinājušas.
Manuprāt, drosmīgs ir arī teksts: „Mēs esam par cilvēka brīvu izvēli. Jādiskutē par eitanāziju un surogātmātēm." Latvijā eitanāzija joprojām ir liels tabu, par ko politiķi izsakās ļoti reti un tikai gadījumos, kad uz to tiek izprovocēti. Kādēļ „Pēdējā partija" par šīm lietām runā savā programmā, kamēr pārējie izvēlas nerunāt? Viens no variantiem, ko, šķiet, arī nenoliedz tā domubiedru grupa, kas partiju dibinājusi, ir tas, ka šī ir pilsoniska akcija, iespējams, protesta, ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību politikas procesam un jautājumiem, kas netiek nopietni skatīti. Kā jau ir izteikušies vairāki sociologi un politologi, šādas partijas parādīšanās nav nejauša. Daudzviet pasaulē līdzīgi pasākumi ar mainīgām sekmēm ir bijuši. Arī Latvijā pirms 5. Saeimas vēlēšanām vairāki sabiedrībā populāri (sabiedrisko un izklaides jomu pārstāvoši) cilvēki izveidoja partiju „Latvijas laime", bet uz 8. Saeimu tapa tās garīgā mantiniece „Tie paši vēži citā kulītē" jeb muļķu partija. Lieki teikt, ka nedz vienai, nedz otrai neizdevās savākt pietiekami balsu, lai tiktu Saeimā. Labākas sekmes šādam veidojumam bija Lietuvā, kur sašutumā par politiķu nejēdzīgajiem lēmumiem un sajūtā, ka valsts attīstība virzās nepieņemamā virzienā, tika dibināta „Tautas atdzimšanas (saukta arī par šovmeņu) partija". Tā, saņemot 15% vēlētāju atbalstu, ieguva otro vietu Seimā un vēlāk arī parlamenta spīkera amatu. Tiesa, jau kopš ievēlēšanas brīža šīs partijas deputātus pavada dažādi skandāli.
Tumšais zirdziņš
Raugoties uz „Pēdējo partiju", Latvijas vēlētājs dažus mēnešus līdz Saeimas vēlēšanām var domīgi kasīt galvu, prātodams - kas tas ir? Vai tā ir vietējā muļķu partija, ko pārstāv cilvēki ar vēlmi eksibicionēties, vai tā ir Lietuvas partijas analogs ar ambīcijām uz pārliecinošu iekļūšanu Saeimā un darbošanos politikā, vai vienkārši pilsoniska un sociāla akcija, kuras mērķis ir pievērst iedzīvotāju uzmanību politikas procesam? Šis jautājums pašlaik ir grūti atbildams, jo tā īsti „Pēdējā partija" neiemieso nevienu no minētajiem variantiem. Šobrīd to pārstāvošie cilvēki nav izrādījuši nekādas ambīcijas, arī apgalvojums kampaņai netērēt ne santīma vai saistīt sevi ar ietekmīgiem uzņēmumiem liecina, ka šiem cilvēkiem iekļūšana vai neiekļūšana parlamentā nav dzīvības vai nāves jautājums. Lai cik jokaini savulaik nebūtu bijuši Roberta Gobziņa teksti latviskojot populāras ārzemju dziesmas vai dziedot „Dzeltenajos pastniekos", par klaunu viņu nosaukt ir grūti. Divi citi redzami partijas pārstāvji Guntars Knoks (partijas priekšsēdētājs) un Kaspars Rolšteins arī pie tādiem nav pieskaitāmi. Vēl vairāk, abiem ir ievērojama pieredze dažādu kampaņu, tai skaitā politisko, veidošanā. Pēdējās partijas interneta mājas lapa ir izveidota ļoti askētiski, varētu teikt, pat amatieriski, taču ļoti labi iemieso uzstādījumu par 0 santīmiem reklāmai.
„Pēdējā partija" pagaidām ir liels nezināmais, un jāpiekrīt politiskās jomas pētniekiem un vērtētājiem - tumšais zirdziņš. Šādam politiskajam spēkam Latvijā šobrīd ir potenciāls, jo cilvēki ir noguruši no līdzšinējās politikas un viņi alkst pēc kaut kā kvalitatīvi citādāka. Vai „Pēdējās partijas" spēkos ir to piedāvāt, grūti teikt, taču es priecātos, ja Saeimā beidzot parādītos kaut kas tāds, kas ienestu dzīvību līdzās tur jau šobrīd esošajiem šovmeņiem.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Programmas, ko neviens nelasa
Personīgi man „Pēdējā partija" no svaigi uzceptajām šķiet visinteresantākā, jo tās piedāvājums ir atšķirīgs no citām sīkpartijām un pat dažām no tām, kas Saeimā degunus apsildījušas. Tik bieži pierasts lasīt veikli sastiķētus, taču fantāziju pasaulē sagrābstītus priekšlikumus, kas iekļauti partiju programmās, - astronomiskas vidējās algas, pensijas un sociālie pabalsti pie mikroskopiskiem nodokļiem, garantēts darbs, mājoklis utt., ka šādiem tekstiem jau acis vienaldzīgi pārslīd pāri. Šķiet, partijas uz katrām vēlēšanām viena no otras pārkopē programmas, sacenšoties fantāzijas lidojumā. Ir bijuši arī patīkami izņēmumi, piemēram, Roberta Zīles ekonomiskā programma, taču tās vēstījumu elektorātam liedza nodot paša pārstāvētās partijas centrēšanās uz citiem jautājumiem, ar ko „TB/LNNK" ir vairāk zināma sabiedrībā.
Katrā gadījumā, rakstot programmas, partijas īpaši nesaspringst, jo, pirmkārt, cilvēku skaits, kas tās izlasa, ir niecīgs, un to, kas uz programmu bāzes veic izvēli, vēl mazāks. Nav brīnums, ka politiskie spēki visā pasaulē labprātāk ikdienā lieto dažāda veida īsās programmas, ne pārāk sarežģītas tēzes, saukļus un lozungus, kas diezgan veiksmīgi nosēžas potenciālā vēlētāja īstermiņa atmiņā un ļauj konkrēto politiķi saistīt ar konkrēto lietu.
Vai tomēr lasa?
Uz šī fona „Pēdējās partijas" programma ir visai interesanta lasāmviela, to lasot, ik pa brīdim rodas vēlme pasapņot, kā būtu, ja partija tiešām uzvarētu un spētu nodrošināt to, ko ir ierosinājusi. Lūk, viens punkts, ko, domājams, citu partiju programmās neatradīsiet - „Katru mēnesi valsts rīko izlozi - Nacionālo loteriju - Latvijas iedzīvotājiem, kas paliek dzīvot Latvijā. Loterijā, izmantojot personas kodu, 10 cilvēki ik mēnesi laimē Ls 3000 katrs." Vai, piemēram, šāda pārstāvnieciskās demokrātijas „pērle" - „Mēs esam par to, ka Latvijas demogrāfiskajos apstākļos Saeimas vēlēšanās vēlētājam jāpiešķir tik balsu, cik viņam/viņai ir nepilngadīgu bērnu".
Programmā ir arī diezgan drosmīgi un nopietni teksti, kam lielās partijas bailēs zaudēt savu elektorātu ir gājušas ar līkumu vai mētājušas kā karstu kartupeli. Programmā rodams teksts: „Svarīgi ir visi Latvijas iedzīvotāji - latvieši un krievi, cilvēki ar īpašām vajadzībām, pensionāri un bērni, sievietes un vīrieši, ticīgie un ateisti, heteroseksuāļi un geji, rīdzinieki, laucinieki." It kā vienkāršs teikums, taču reālu piepildījumu mūsu valstī tas nav guvis, jo sabiedrība joprojām ir sašķēlusies pēc vairākām pazīmēm, kuru vidū vienojošo atrast ir grūti, un diemžēl partijas, rēķinoties ar savu tradicionālo elektorātu un tā reakciju, jauši vai nejauši, šīs plaisas ir tikai paplašinājušas.
Manuprāt, drosmīgs ir arī teksts: „Mēs esam par cilvēka brīvu izvēli. Jādiskutē par eitanāziju un surogātmātēm." Latvijā eitanāzija joprojām ir liels tabu, par ko politiķi izsakās ļoti reti un tikai gadījumos, kad uz to tiek izprovocēti. Kādēļ „Pēdējā partija" par šīm lietām runā savā programmā, kamēr pārējie izvēlas nerunāt? Viens no variantiem, ko, šķiet, arī nenoliedz tā domubiedru grupa, kas partiju dibinājusi, ir tas, ka šī ir pilsoniska akcija, iespējams, protesta, ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību politikas procesam un jautājumiem, kas netiek nopietni skatīti. Kā jau ir izteikušies vairāki sociologi un politologi, šādas partijas parādīšanās nav nejauša. Daudzviet pasaulē līdzīgi pasākumi ar mainīgām sekmēm ir bijuši. Arī Latvijā pirms 5. Saeimas vēlēšanām vairāki sabiedrībā populāri (sabiedrisko un izklaides jomu pārstāvoši) cilvēki izveidoja partiju „Latvijas laime", bet uz 8. Saeimu tapa tās garīgā mantiniece „Tie paši vēži citā kulītē" jeb muļķu partija. Lieki teikt, ka nedz vienai, nedz otrai neizdevās savākt pietiekami balsu, lai tiktu Saeimā. Labākas sekmes šādam veidojumam bija Lietuvā, kur sašutumā par politiķu nejēdzīgajiem lēmumiem un sajūtā, ka valsts attīstība virzās nepieņemamā virzienā, tika dibināta „Tautas atdzimšanas (saukta arī par šovmeņu) partija". Tā, saņemot 15% vēlētāju atbalstu, ieguva otro vietu Seimā un vēlāk arī parlamenta spīkera amatu. Tiesa, jau kopš ievēlēšanas brīža šīs partijas deputātus pavada dažādi skandāli.
Tumšais zirdziņš
Raugoties uz „Pēdējo partiju", Latvijas vēlētājs dažus mēnešus līdz Saeimas vēlēšanām var domīgi kasīt galvu, prātodams - kas tas ir? Vai tā ir vietējā muļķu partija, ko pārstāv cilvēki ar vēlmi eksibicionēties, vai tā ir Lietuvas partijas analogs ar ambīcijām uz pārliecinošu iekļūšanu Saeimā un darbošanos politikā, vai vienkārši pilsoniska un sociāla akcija, kuras mērķis ir pievērst iedzīvotāju uzmanību politikas procesam? Šis jautājums pašlaik ir grūti atbildams, jo tā īsti „Pēdējā partija" neiemieso nevienu no minētajiem variantiem. Šobrīd to pārstāvošie cilvēki nav izrādījuši nekādas ambīcijas, arī apgalvojums kampaņai netērēt ne santīma vai saistīt sevi ar ietekmīgiem uzņēmumiem liecina, ka šiem cilvēkiem iekļūšana vai neiekļūšana parlamentā nav dzīvības vai nāves jautājums. Lai cik jokaini savulaik nebūtu bijuši Roberta Gobziņa teksti latviskojot populāras ārzemju dziesmas vai dziedot „Dzeltenajos pastniekos", par klaunu viņu nosaukt ir grūti. Divi citi redzami partijas pārstāvji Guntars Knoks (partijas priekšsēdētājs) un Kaspars Rolšteins arī pie tādiem nav pieskaitāmi. Vēl vairāk, abiem ir ievērojama pieredze dažādu kampaņu, tai skaitā politisko, veidošanā. Pēdējās partijas interneta mājas lapa ir izveidota ļoti askētiski, varētu teikt, pat amatieriski, taču ļoti labi iemieso uzstādījumu par 0 santīmiem reklāmai.
„Pēdējā partija" pagaidām ir liels nezināmais, un jāpiekrīt politiskās jomas pētniekiem un vērtētājiem - tumšais zirdziņš. Šādam politiskajam spēkam Latvijā šobrīd ir potenciāls, jo cilvēki ir noguruši no līdzšinējās politikas un viņi alkst pēc kaut kā kvalitatīvi citādāka. Vai „Pēdējās partijas" spēkos ir to piedāvāt, grūti teikt, taču es priecātos, ja Saeimā beidzot parādītos kaut kas tāds, kas ienestu dzīvību līdzās tur jau šobrīd esošajiem šovmeņiem.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
„Stars” neatbild par publicētajiem rakstiem un ziņām pievienotajiem lasītāju
komentāriem.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
