Pēdējais no pirmajiem
Aizvadītajā sestdienā cīņā ar vēzi zaudēja pirmais Lietuvas prezidents (bija arī Seima priekšsēdētājs un premjers) Aļģirds Brazausks (Algirdas Brazauskas). Igaunijas pirmais prezidents Lenarts Meri (Lennart Meri) mira 2006. gadā. Abi nu jau aizsaulē esošie kungi tika cienīti un mīlēti (tiesa gan Meri atbalsts bija nedalītāks) savās valstīs un arī tālu aiz tās robežām. Meri nebaidījās teikt savai tautai asus, nepatīkamus, taču vajadzīgus vārdus. Brazausks bija pārliecības cilvēks un, kaut arī savulaik ieņēma augstu amatu kompartijā, nebaidījās aizstāvēt lietuviešu intereses, ko turpināja darīt arī pēc PSRS sabrukuma.
Nu abu šo kungu vairs nav, taču ir palicis Guntis Ulmanis - neatkarību atguvušās Latvijas pirmais prezidents. Par viņu mēdza teikt, ka amatu Ulmanis ieguva tādēļ, ka „lielajiem puikām" vajadzēja nekaitīgu kompromisa figūru ar labskanīgu uzvārdu.
Nedaudz iz vēstures. 1993. gadā uzreiz pēc 5. Saeimas vēlēšanām vadošajām partijām - „Latvijas ceļam" (LC) un Latvijas Zemnieku savienībai (LZS) - bija jāvienojas par prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un premjera kandidātiem. LC sarunas ar LZS sākās pēc vēlēšanām, un partijas vienojās, ka viens no šiem amatiem būs LZS, kam LC atvēlēja daudzuprāt mazāk ietekmīgo prezidenta posteni. Uzreiz Ulmani nevarēja ievēlēt, jo LC bija solījis vēlētājiem prezidenta amatam izvirzīt nu jau aizsaulē aizgājušo Gunāru Meierovicu. Viņš tikai pirms vēlēšanām iestājās LC, sākotnēji būdams LZS biedrs. Valda uzskats, ka ceļinieki atdeva LZS prezidentu apmaiņā pret finanšu ministra portfeli, par ko notikusi vienošanās naktī pirms otrās vēlēšanu dienas.
Pirmajā balsošanas kārtā Ulmanis ieguva vien 12 balsu, taču uz otro kārtu abi pārējie kandidāti savas kandidatūras atsauca, un Ulmanis ar 53 balsīm kļuva par Latvijas prezidentu. Uz otro termiņu Gunti Ulmani ievēlēja jau pirmajā balsošanas reizē (tās pašas 53 balsis). Varētu pat teikt, ka Ulmanis par prezidentu kļuva daudzu apstākļu rezultātā, kur viņa loma aprobežojās vien ar piekrišanu gulties citu klātā gultā. 1992. gadā toreizējo sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru stāties LZS pierunāja Jānis Kinna ar Aivaru Berķi, un, kļūstot par LZS saraksta līderi, viņa kandidatūra (it īpaši, ja tev ir tik leģendārs vectēva brālis) uz prezidenta amatu šķiet visai loģiska.
Tīri ciešami
Savas prezidentūras laikā Guntis Ulmanis atstāja diezgan pelēcīgu iespaidu gan ar savu ietekmi uz politikas procesu, gan sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Būt par valsts prezidentu juku laikos, kad viena valsts pārvaldes un ekonomiskā sistēma ir sagrauta un to nomaina jauna, radikāli cita, nav viegls uzdevums, taču mēs nekad neuzzināsim, kā šajos apstākļos būtu darbojies cits cilvēks. Vai valdības vadīt būtu uzdots tiem pašiem cilvēkiem, kas tās vadīja, vai Krievijas armija no Latvijas aizietu tādos pašos tempos, kā tā aizgāja, vai transatlantiskās attiecības ar ASV būtu tikpat ciešas, kādas tās ir šobrīd? Šāda veida jautājumus varētu virknēt vēl ilgi, taču tie nav atbildami. Tāpat nebūtu taisnīgi viņu salīdzināt ar Vairas Vīķes-Freibergas vai Valda Zatlera prezidentūru. Laiki un apstākļi ir pilnīgi citi. Guntim Ulmanim savā amatā bija daudz jāmācās. Jā, būtu lieliski, ja prezidents prastu izteikties angļu valodā veiksmīgāk, nekā Ulmanis to dažkārt darīja. Šķiet, pirmais „slakterisms" nāca tieši no Ulmaņa, kad 1997. gadā Sanfrancisko, tiekoties ar Amerikāņu juristu asociācijas locekļiem, viņš nedaudz sajauca izrunu un juristus (lawyers) nodēvēja par meļiem (liars). Var strīdēties par to, vai labāks prezidents būtu kāds bez kompartijas pagātnes, te var minēt gan plusus, gan mīnusus, taču vēstures ratu atpakaļ nepagriezīsi. Sabiedrībā valdošais uzskats ir - Ulmaņa prezidentūra bija nedz laba, nedz slikta, tā vienkārši bija, pretstatā Vairas Vīķes-Freibergas gadījumam, kur ir diezgan polarizēti uzskati, sākot ar labāko valsts vadītāju, kāds jebkad ir bijis, un beidzot ar latviešu interesēm kaitniecīgu kosmopolīti, kas pārdevusies Rietumiem vai Austrumiem (atkarībā no tā, kam vaicā). Par Gunta Ulmaņa prezidentūru šādus epitetus nedzirdēt.
Atgriešanās
Pēc savas prezidentūras beigām Ulmanis diezgan ilgu laiku bija aizgājis gan no politikas, gan publiskās vides. Aizvien lielāku publicitāti viņš ieguva vien pēdējos gados, kad tika akcentēta viņa darbošanās hokeja laukā (pasaules hokeja čempionāta rīkošanas izpilddirekcijas ģenerāldirektors un vēlāk hokeja kluba „Dinamo Rīga" līdzīpašnieks), iekļūšana Lato Lapsas miljonāru sarakstā, kāpšana Everestā kopā ar Aigaru Kalvīti u. c. darbošanās, kuru vidū bija aizvien biežāka parādīšanās diskusiju raidījumos un avīžu publikācijās, kur eksprezidents nekautrējās kritizēt gan pie varas esošos, gan vairs neesošos politiķus. Šīs pēdējās aktivitātes deva mājienu par to, ka Guntis Ulmanis vai nu vēlas atgriezties politikā, vai arī censties procesu ietekmēt no ārpuses (sabiedriskas organizācijas veidā). Šķiet, šā mēneša sākums ir sniedzis skaidru atbildi uz šo jautājumu, taču licis uzdot virkni citu, no kuriem būtiskākais ir - kādēļ? Kādēļ atgriezties politikā, kādēļ iesaistīties politisko ideoloģiju, uzskatu un personāliju himerā, ko dēvē „Par labu Latviju"? Piekrītu politoloģes Vitas Matīsas radioraidījumā „Krustpunkti" teiktajam, ka eksprezidentam, ja tas vēlējās iesaistīties politikā, bija jāiet cits ceļš - jāatjauno darbība Latvijas Zemnieku savienībā, kas viņu savulaik izvirzīja prezidenta amatam un kuru, vēl Latvijai nebrīvai esot, 1917. gadā veidot palīdzēja viņa slavenais radinieks Kārlis Ulmanis.
Nevēlos ticēt, ka Ulmanis nesaprot, kāda loma jaunajā politiskajā apvienībā viņam ir iedalīta. Viņš kalpos kā izkārtne un zibensnovedējs no centrālajiem „AŠ2" politiķiem, kuru tēls sabiedrībā ir guvis negatīvu nokrāsu. Pats Ulmanis vēl samērā nesen diezgan nesaudzīgi izteicās par Andri Šķēli, kura veidoto ļaunuma asi ar Aivaru Lembergu viņš nodēvēja kā sapuvušu un Šķēli raksturoja kā cilvēku, kas, vadot valsti, domā par savu kabatu. Šobrīd šī retorika ir apmetusi kūleni, un tagad Guntis Ulmanis saka, ka pretrunu viņa agrākajos uzskatos un pašreizējā rīcībā nav. „Šie cilvēki nevar būt nacionālie varoņi, bet viņi ir cilvēki, kuri ekonomiskajā un politiskajā laukā var strādāt un darīt daudz laba Latvijai. Un uz to es arī viņus aicinu." Ulmanis arī kā argumentu min savu pārliecību, ka Šlesers, Šķēle un Lembergs ir mainījušies. Nu viņam būs daudz laika, lai par to pārliecinātos, jo plecu pie pleca būs jācīnās par iekļūšanu 10. Saeimā.
Nedaudz iz vēstures. 1993. gadā uzreiz pēc 5. Saeimas vēlēšanām vadošajām partijām - „Latvijas ceļam" (LC) un Latvijas Zemnieku savienībai (LZS) - bija jāvienojas par prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un premjera kandidātiem. LC sarunas ar LZS sākās pēc vēlēšanām, un partijas vienojās, ka viens no šiem amatiem būs LZS, kam LC atvēlēja daudzuprāt mazāk ietekmīgo prezidenta posteni. Uzreiz Ulmani nevarēja ievēlēt, jo LC bija solījis vēlētājiem prezidenta amatam izvirzīt nu jau aizsaulē aizgājušo Gunāru Meierovicu. Viņš tikai pirms vēlēšanām iestājās LC, sākotnēji būdams LZS biedrs. Valda uzskats, ka ceļinieki atdeva LZS prezidentu apmaiņā pret finanšu ministra portfeli, par ko notikusi vienošanās naktī pirms otrās vēlēšanu dienas.
Pirmajā balsošanas kārtā Ulmanis ieguva vien 12 balsu, taču uz otro kārtu abi pārējie kandidāti savas kandidatūras atsauca, un Ulmanis ar 53 balsīm kļuva par Latvijas prezidentu. Uz otro termiņu Gunti Ulmani ievēlēja jau pirmajā balsošanas reizē (tās pašas 53 balsis). Varētu pat teikt, ka Ulmanis par prezidentu kļuva daudzu apstākļu rezultātā, kur viņa loma aprobežojās vien ar piekrišanu gulties citu klātā gultā. 1992. gadā toreizējo sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru stāties LZS pierunāja Jānis Kinna ar Aivaru Berķi, un, kļūstot par LZS saraksta līderi, viņa kandidatūra (it īpaši, ja tev ir tik leģendārs vectēva brālis) uz prezidenta amatu šķiet visai loģiska.
Tīri ciešami
Savas prezidentūras laikā Guntis Ulmanis atstāja diezgan pelēcīgu iespaidu gan ar savu ietekmi uz politikas procesu, gan sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem. Būt par valsts prezidentu juku laikos, kad viena valsts pārvaldes un ekonomiskā sistēma ir sagrauta un to nomaina jauna, radikāli cita, nav viegls uzdevums, taču mēs nekad neuzzināsim, kā šajos apstākļos būtu darbojies cits cilvēks. Vai valdības vadīt būtu uzdots tiem pašiem cilvēkiem, kas tās vadīja, vai Krievijas armija no Latvijas aizietu tādos pašos tempos, kā tā aizgāja, vai transatlantiskās attiecības ar ASV būtu tikpat ciešas, kādas tās ir šobrīd? Šāda veida jautājumus varētu virknēt vēl ilgi, taču tie nav atbildami. Tāpat nebūtu taisnīgi viņu salīdzināt ar Vairas Vīķes-Freibergas vai Valda Zatlera prezidentūru. Laiki un apstākļi ir pilnīgi citi. Guntim Ulmanim savā amatā bija daudz jāmācās. Jā, būtu lieliski, ja prezidents prastu izteikties angļu valodā veiksmīgāk, nekā Ulmanis to dažkārt darīja. Šķiet, pirmais „slakterisms" nāca tieši no Ulmaņa, kad 1997. gadā Sanfrancisko, tiekoties ar Amerikāņu juristu asociācijas locekļiem, viņš nedaudz sajauca izrunu un juristus (lawyers) nodēvēja par meļiem (liars). Var strīdēties par to, vai labāks prezidents būtu kāds bez kompartijas pagātnes, te var minēt gan plusus, gan mīnusus, taču vēstures ratu atpakaļ nepagriezīsi. Sabiedrībā valdošais uzskats ir - Ulmaņa prezidentūra bija nedz laba, nedz slikta, tā vienkārši bija, pretstatā Vairas Vīķes-Freibergas gadījumam, kur ir diezgan polarizēti uzskati, sākot ar labāko valsts vadītāju, kāds jebkad ir bijis, un beidzot ar latviešu interesēm kaitniecīgu kosmopolīti, kas pārdevusies Rietumiem vai Austrumiem (atkarībā no tā, kam vaicā). Par Gunta Ulmaņa prezidentūru šādus epitetus nedzirdēt.
Atgriešanās
Pēc savas prezidentūras beigām Ulmanis diezgan ilgu laiku bija aizgājis gan no politikas, gan publiskās vides. Aizvien lielāku publicitāti viņš ieguva vien pēdējos gados, kad tika akcentēta viņa darbošanās hokeja laukā (pasaules hokeja čempionāta rīkošanas izpilddirekcijas ģenerāldirektors un vēlāk hokeja kluba „Dinamo Rīga" līdzīpašnieks), iekļūšana Lato Lapsas miljonāru sarakstā, kāpšana Everestā kopā ar Aigaru Kalvīti u. c. darbošanās, kuru vidū bija aizvien biežāka parādīšanās diskusiju raidījumos un avīžu publikācijās, kur eksprezidents nekautrējās kritizēt gan pie varas esošos, gan vairs neesošos politiķus. Šīs pēdējās aktivitātes deva mājienu par to, ka Guntis Ulmanis vai nu vēlas atgriezties politikā, vai arī censties procesu ietekmēt no ārpuses (sabiedriskas organizācijas veidā). Šķiet, šā mēneša sākums ir sniedzis skaidru atbildi uz šo jautājumu, taču licis uzdot virkni citu, no kuriem būtiskākais ir - kādēļ? Kādēļ atgriezties politikā, kādēļ iesaistīties politisko ideoloģiju, uzskatu un personāliju himerā, ko dēvē „Par labu Latviju"? Piekrītu politoloģes Vitas Matīsas radioraidījumā „Krustpunkti" teiktajam, ka eksprezidentam, ja tas vēlējās iesaistīties politikā, bija jāiet cits ceļš - jāatjauno darbība Latvijas Zemnieku savienībā, kas viņu savulaik izvirzīja prezidenta amatam un kuru, vēl Latvijai nebrīvai esot, 1917. gadā veidot palīdzēja viņa slavenais radinieks Kārlis Ulmanis.
Nevēlos ticēt, ka Ulmanis nesaprot, kāda loma jaunajā politiskajā apvienībā viņam ir iedalīta. Viņš kalpos kā izkārtne un zibensnovedējs no centrālajiem „AŠ2" politiķiem, kuru tēls sabiedrībā ir guvis negatīvu nokrāsu. Pats Ulmanis vēl samērā nesen diezgan nesaudzīgi izteicās par Andri Šķēli, kura veidoto ļaunuma asi ar Aivaru Lembergu viņš nodēvēja kā sapuvušu un Šķēli raksturoja kā cilvēku, kas, vadot valsti, domā par savu kabatu. Šobrīd šī retorika ir apmetusi kūleni, un tagad Guntis Ulmanis saka, ka pretrunu viņa agrākajos uzskatos un pašreizējā rīcībā nav. „Šie cilvēki nevar būt nacionālie varoņi, bet viņi ir cilvēki, kuri ekonomiskajā un politiskajā laukā var strādāt un darīt daudz laba Latvijai. Un uz to es arī viņus aicinu." Ulmanis arī kā argumentu min savu pārliecību, ka Šlesers, Šķēle un Lembergs ir mainījušies. Nu viņam būs daudz laika, lai par to pārliecinātos, jo plecu pie pleca būs jācīnās par iekļūšanu 10. Saeimā.
P. S. Ulmanis, komentējot Brazauska nāvi, teica: „Brazausks bija ne tikai kolēģis, bet arī tuvs draugs. Aļģirds Brazausks ir izgājis cauri drūmajai politikai Padomju Savienības laikā, viņš ir ienesis garīgo bagātību šodienas Lietuvā. Viņš spēja saglabāt neatkarīgu domāšanu, lai varētu darboties arī šajos laikos. Domāju, ka viņš ir labākais Lietuvas politiķis pēdējo simts gadu laikā. Viņš iemiesoja visas lietuviešu rakstura īpašības. Pietika Brazauskam ieskatīties acīs, lai saprastu, kas ir lietuvieši."
Vai par Gunti Ulmani kāds varēs teikt līdzīgus vārdus?
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
