Pirms 70 gadiem vairāk nekā 15 000 Latvijas (tolaik jau LPSR) iedzīvotāju 14. jūnijs bija smaga pārbaudījuma laiks. Pēc jau iepriekš sagatavota saraksta viņi tika arestēti un izvesti uz koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājuma vietām Krasnojarskā, Novosibirskā un Kazahijas ziemeļos.

Padomju vara izvestos apzīmogoja par „tautas ienaidniekiem" un „šķiriski svešiem elementiem". Izsūtīšana notika galvenokārt pēc „šķiriskām pazīmēm" - arestēja tos, par kuriem bija savāktas ziņas par „kontrrevolucionāru" darbību un „pretpadomju aģitāciju", kā arī bijušos Latvijas turīgākos pilsoņus. Arestēto vidū daudz bija lauku iedzīvotāju, kurus represēja galvenokārt kā aizsargu organizācijas biedrus. Sieviešu, bērnu, gados veco cilvēku izsūtīšanu pamatoja ar ģimenes galvas arestu. Praktiski visos gadījumos iedzīvotāji tika aizturēti un pēc tam izsūtīti administratīvā kārtā pēc iepriekš sagatavotiem sarakstiem. Var raudzīties no daudziem skatpunktiem un piemeklēt visdažādākos argumentus, taču attaisnojuma šādai rīcībai nav un nevar būt. Nevainīgi cilvēki bez jebkādas apsūdzības uzrādīšanas un tiesas sprieduma tika vardarbīgi apcietināti un spaidu kārtā izsūtīti.

Noziegums pret cilvēci

Šī vardarbīgā, prettiesiskā akcija skāra vairāk nekā 5 tūkstošus ģimeņu. 15% no visiem izsūtītajiem bija bērni vecumā līdz 10 gadiem. Dokumenti liecina, ka jaunākais izsūtītais piedzima 1941. gada 14. jūnijā dzelzceļa vagonā Stendes stacijā. Viņš nomira nepilna gada vecumā.

Dažbrīd padomju varas pastrādāto mēdzam saistīt vien ar latviešiem, taču deportēja arī nacionālo minoritāšu pārstāvjus: ebrejus, krievus, vāciešus, poļus. Šī, kā arī visas pārējās deportācijas, kas turpinājās arī pēc 14. jūnija, nebija noziegums pret tautu, tas bija noziegums pret cilvēci.

Ir nācies dzirdēt dažu politiķu (galvenokārt Krievijas) viedokli, ka piespiedu darbs gulagā vai nometinājuma vietās neesot bijis nekas ļauns (vismaz, ja salīdzina ar nacistu pastrādātajiem noziegumiem). Jā, iespējams, lodi pakausī visi „šķiras ienaidnieki" nedabūja, taču 1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze liecina, ka no katriem 10 izsūtītajiem Latvijas iedzīvotājiem aptuveni 4 gāja bojā ieslodzījuma vietās vai nometinājumā. Pavisam no 14. jūnijā izsūtītajiem nomira 6081 cilvēks, tas ir 39,43% no kopskaita. Šie skaitļi pierāda deportāciju patieso seju.

Cilvēki, kas tendēti uz kailiem skaitļiem, parasti izvēlas vienkāršāko un uzskatāmāko statistiku, proti, cik deportēja un cik mira, taču šie skaitļi visu nespēj atklāt. Aiz katras personas vārda un uzvārda kādā no deportēto saraksta kolonnām stāv reāla cilvēka dzīve. Daudzi deportētie, kuri izdzīvoja, guva grūtas un neārstējamas slimības, viņu dzīve, veselība un karjera bija sagrauta. No izsūtījuma atgriezušies cilvēki ļoti ilgus gadus bija pakļauti dažāda veida diskriminācijai. Viņiem netika atdots atņemtais īpašums, viņiem bija problēmas iegūt izglītību, ieņemt atbildīgu amatu. Padomju režīmā viņi jutās kā otrās vai trešās kategorijas cilvēki, kuru tiesības bija ierobežotas un pret kuriem vara allaž izturējās ar aizdomām. Ne velti dažus pat izsūtīja vairākkārt.

Tautietis tautieti

Visās postpadomju valstīs, kur padomju režīms veica deportācijas, šis sāpīgais tautas vēstures posms tiek aktualizēts salīdzinoši vienādi. Ir piemiņas dienas, atceres pasākumi, dievkalpojumi, tematiskas izstādes muzejos un mākslas filmu demonstrējumi. Akcentē galvenokārt pašus notikumus, deportēto dzīvi izsūtījumā un atsevišķus likteņstāstus. Tas, kam mazāk pievērš uzmanību, varētu teikt, pat vairās, ir kolaboracionisma tēmas cilāšana. Uz dažām lietām cilvēkiem patīk raudzīties melnbaltās kategorijās. Tā ir vieglāk. Tu skaidri zini, kura ir sliktā puse (padomju vara, čekisti) un kura - labā jeb cietusī (latviešu tauta, deportētie). Jā, pati deportācijas ideja nāca no Maskavas, jo staļiniskais režīms šādas represijas jau iepriekš bija vērsis arī pret citām tautām, tai skaitā krieviem, taču deportācijās no LPSR lielu lomu spēlēja paši latvieši. Sākot no skauģiem, kas savu kaimiņu vienkārši nosūdzēja, un beidzot ar Latvijas kompartijas vadītāju Jāni Kalnbērziņu, iekšlietu ministru un tautā populāro rakstnieku Vili Lāci, kura paraksts daudzus tūkstošus nolēma drausmam liktenim Sibīrijā. Diemžēl mēs paši esam bijuši kūtri šo savas vēstures nepatīkamo notikumu šķetināšanā, izvēloties vieglāko ceļu, sakot, ka viss sliktais nāca no austrumiem. Kaut kas sapuvis bija arī mūsos pašos, un tas nekur nav pazudis pat pēc 70 gadiem. Māra Zālīte pērn, sniedzot interviju „NRA" saistībā ar savas lugas „Lācis" uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī, teica: „Ja vēsturi neizzina līdz galam, tā mēdz atkārtoties. Ir analizētas daudzas vēsturiskas personības, bet Vilis Lācis līdz šim no vētīšanas izsprucis. Kādēļ Lācim iets apkārt kā karstai putrai? Atbilde ir - pieskaroties Lācim, sāpīgi jāsaduras ar pašu latviešu kolaboracionismu. To nevienam negribas. Smaga, skumja, traģiska tēma. Labāk izvairīties. Esam runājuši par okupāciju, cik no tās cietuši, par sekām, ko jūtam joprojām, bet dziļi zemapziņā esam paslēpuši pašu latviešu līdzdarbību un līdzvainību. Zemapziņa, it īpaši kolektīvā, vēlas izstumt no sevis nepatīkamo. Tomēr dziļi iekšā tas trūd, un tas ir ļoti neveselīgi."

Autors: EGILS KAZAKEVIČS