Šī ziema izrādījusies pārlieku grūta meža zvēriem. Nevienam negaidītais stiprais janvāra sals, kas bez atelpas turpinājās visu mēnesi, sadzina zvērus meža biezokņos. Pēc 28. janvāra, sākoties ilgstošiem sniegiem līdz pat 3. februārim, zvēri vairs varēja pārvietoties tikai ar lielām grūtībām. Var teikt, ka šī sniega nedēļa izšķīra zvēru likteni, jo sniega biezums nekur nav mazāks par pusmetru, visbiežāk sasniedzot 70 un pat 80 cm.

Visgrūtāk klājas stirnām un arī mežacūkām. Ja neskaita atsevišķus stirnu bariņus, kuri šur tur laikus atrada pastāvīgas apmešanās vietas iebrauktu ceļu un māju tuvumā, to stāvoklis mežā jau ir kritisks.

Biezā sniega dēļ ļoti ierobežota ir stirnu pārvietošanās, vēl vairāk ierobežotas iespējas atrast barību. Izplatītais uzskats, ka stirnas nedrīkst gulēt sniegā, bet tikai uz atkārpītas zemes, ir mīts, kas šajā ziemā vispār nav iespējami, sauss sniegs stirnām nav bīstams. Tas ir dzīvnieka reflekss, ka guļvieta tiek izkārpīta vienmēr, arī vasarā, kad sniega nav. Stirnām ziemā bīstams ir mitrums - mitrs sniegs, mitras spalvas, jo mitrums labāk vada siltumu, dzīvnieki atdziest, sasaldējas, saslimst un iet bojā.
Protams, sliktākais vēl priekšā, jo, kad būs atkusnis, sniega virskārta atlaidīsies, tad sasals, un sērsna, savainojot kājas, traumē stirnas.

Visi šie apstākļi - dzīvnieku koncentrācija atsevišķās vietās mežā, izvārgšana, pārvietošanās grūtības - ir kā radīti plēsēju (vilku un lūšu) dzīrēm.

Varu pastāstīt no paša novērotā. Vilinoša no cilvēka viedokļa būtu stirnu uzturēšanās egļu mežā, jo tur sniega krietni mazāk, taču stirnu bariņi izvēlas kārkliem aizaugušas ieplakas starp mežu puduriem - tomēr tur kaut kāda barība ir. Stirnas kļūst arvien mazkustīgākas, galīgi novārgst, cieš slāpes, saaukstējas un mirst visas. To mūžīgās atdusas vietas šādās ziemās parasti ir cita no citas tikai dažu metru attālumā. Tā ir īsta lopkautuve un bagātīgs dzīru galds Latvijā ne tikai pārmērīgi saudzētiem vilkiem un lūšiem, bet nenovērtējams atspaids arī lapsām un caunām.

Par nelaimi, nezinu nevienu mednieku kolektīvu (droši vien tādi tomēr ir), kas pašreiz darītu visu iespējamo, lai mazinātu postu mežā, īpaši stirnām.

Kas būtu jādara nekavējoties? Katram medību kolektīva medniekam jānosaka savs apsekošanas iecirknis. Uz slēpēm jādodas mežā un jāmeklē stirnu un arī mežacūku koncentrēšanās vietas. Tā kā traģēdija daudzviet jau sākusies, acīgam medniekam daudz ko pateiks priekšā plēsīgo zvēru pēdas, kā arī kraukļu, žagatu, sīļu un vārnu uzvedība. Uz atrastajām zvēru uzturēšanās vietām jāaizved labs siens, sulīgi augļi un dārzeņi, kaut bojāti, kā bietes, kartupeļi, burkāni, āboli u. c. Ar traktoru jāizbraukā pārvietošanās ceļi ap zvēru koncentrēšanās vietām. Ideāli būtu, ja varētu šur tur ar buldozeru notīrīt mētrājus no sniega mežā.

Ne mazāk svarīgi ir panākt, lai novārgušos un mazkustīgos zvērus liktu mierā vilki un lūši, kā arī nepieskatīti suņi. Tagad novārgušu stirnu spēj panākt un nokost pat šķietami miermīlīgs lauku krancis.

Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē