Ierasts, ka par mājdzīvniekiem - suņiem un kaķiem - visbiežāk tiek rakstīti skumji stāsti - ja tiem nav māju vai tiek meklēts jauns saimnieks. Taču gadījums Ērgļos, kur pēc mēneša ilgas prombūtnes atradās ģimenes mīlulis, suņuks Džilis, reizē gan sarūgtina par negaidīto nelaimi, gan iepriecina ar laimīgajām beigām.

Saimniece Ilze atklāja, ka Džilis pazudis 1. augustā: - Sākumā nodomājām, ka Džilis aizgājis „meitās" par spīti savam cienījamajam vecumam - 12 gadiem. Pirmajās dienās apbraukāju Džiļa ierastās pastaigas vietas ar divriteni, apjautājos arī cilvēkiem, bet neviens suni nebija redzējis. Pabrīdināju veterinārārstus, pastniekus, lai ziņo, ja ierauga mūsu suni - viņam ir ļoti zīmīga, īsa aste. Divas, trīs nedēļas vēl ticējām, ka suņuks atradīsies, bet ar katru nākamo dienu cerības arvien saruka. Ja godīgi, bijām jau Džili noraudājuši. Bet pienāca 5. septembris, un man piezvanīja bijušais policijas darbinieks Laimonis Kļaviņš - Džilis esot atrasts bedrē, teju vai mūsu acu priekšā, jo 20 metru attālumā no tās bedres ir mūsu dārzs.

Lai gan Ilze dārzu apmeklējusi bieži un līdzi pastaigā devies arī Džilis, viņai iepriekš nebijis ne jausmas par bedres eksistenci netālajā pļavā. Aizauguša lauka vidū, pa kuru parasti neviens nestaigā, atrodas nosēduma aka no padomju laikiem. Tā ir izbetonēta, aptuveni metrs reiz metrs plata un trīs metrus dziļa. Arī Džilis pa šo pļavu iepriekš daudzreiz esot skraidījis, bet, acīmredzot, 1. augusts bija tā liktenīgā diena, kad cauri garajai zālei viņš skrējis tieši šajā vietā. Ilze atzina, ka šis gadījums bijis kā brīdinājums, lai bedri aizklātu ar dēļiem, kaut vai ar šīfera plāksni.

- Dieva laime, ka Laimonis izdomāja iet pa to pļavu, viņš arī ir viens no retajiem, kas zina, ka tur atrodas tāda bedre. Sākumā viņš pat neesot pazinis Džili. Tā kā suns ir labi barots, pat apaļīgs, ieraugot viņu izkāmējušu, Laimonim šķitis, ka gan kājas garākas, gan pats suns lielāks. Laimonis atnesis trepes, bet uzreiz pie sveša suņa tā kā nav gribējies līst, ko ļoti labi saprotu. Tāpēc piezvanījis veterinārārstei, vai viņa nezinot, kas tas par suni varētu būt. „Vai tas nevarētu būt Ilzes Džilis?" Tad nu viņš uzreiz saprata, piezvanīja man un suņuku izcēla ārā. Atkalsatikšanās bija ļoti emocionāla un asaraina, kā nekā, Džilis ir ģimenes loceklis, visu mīlulis. Visi, arī veterinārārste, pie kā Džilis uzreiz tika aizvests atrādīt, esam izbrīnīti, ka suņuks noturējies tik ilgi. Veterinārārste pastāstīja, ka pie ēdiena Džilis visu šo mēnesi tā arī nav ticis - dzīvojis uz savām tauku rezervēm. Spriedām, ka ūdens, iespējams, ietecēja bedrē, jo augusts bija samērā lietains, tāpēc vismaz kaut nedaudz pie šķidruma suns tika. Ienesot mājā, protams, pirmais bija ūdens trauciņš, pie kā Džilis pieskrēja. To viņš var dzert, cik vien grib, bet no ēdiena sākumā drīkstēja dot tikai divas ēdamkarotes mīkstas barības. Nu ir pagājušas trīs dienas un varam jau sākt ēdiena devu pamazām palielināt. Ir izrakstīti vitamīni un noteikts atveseļošanās process, ārstējam arī sapūžņojušās actiņas, bija arī pa kādam skrāpējumam. Manu, ka ir vestibulārās sistēmas traucējumi, bet ticam, ka mūsu mīlulis atgūsies.

Autore: LAURA VOITIŅA

Foto no personiskā arhīva