Mīlestība uz suņiem ģimenei aizsākās pirms pāris gadiem, kad uzcēla jaunu māju un bija nepieciešams sargs, kas apsargā teritoriju un jaunbūvi. Pirmie divi sunīši traģiski gāja bojā, jo mājai apkārt vēl nebija radio sētas, kas neļauj suņiem iziet ārā no pagalma. Viens suns, izbijies no negaisa, aizbēga no mājām, pakļuva zem vilciena un traumēja ķepiņas. Suni veda uz Rīgu operēt, taču glābt neizdevās. Abiem pirmajiem suņiem ir ierīkota kapavieta ar pašgatavotu pieminekli suņa izskatā. 

Pēc šo suņu zaudējuma bijis pāris mēnešu ilgs pārdomu laiks, kad ģimene spriedusi, vai vispār vairs ņemt suni. Pēc ilgām pārrunām un konsultācijām pie speciālista izlemts, ka tomēr arī nākamais būs Kaukāza aitu suns. Meita sarunājusi audzētavu Rīgā, no kuras ņems sunīti. Māra izvēlējusies, ka tam jābūt vismazākajam — pēdējam kucēnam no metiena. Vīrs un meita aizbraukuši pakaļ un zvanījuši no audzētavas, ka ir palikuši divi kucēni. Māra teikusi stingru “Nē!” un solījusi, ja viņi mājās atbrauks ar diviem kucēniem, tad vienu vedīs atpakaļ. Protams, vīrs un meita atveda abus brālīšus — Hangul un Hajbat. Kad kucēni bija mājās, nebijis divu domu par to, vai paturēt viņus abus. Sunīši ātri vien kļuva par ģimenes draugiem. Sākumā tie gulēja istabā, bet vēlāk tika mācīti pie kārtības, ka sunim jādzīvo ārā. 

Jau kopš pašas bērnības abus suņus ved uz suņu skolu, kur tie apgūst paklausības pamatus. Pāris mēnešu vecumā kucēniem bijis grūti izturēt laiku, kamēr notiek apmācība, un tie nodarbību laikā pamanījušies pat aizmigt treniņu laukuma vidū un pagulēt. Suņu skolā nodarbības notiek kopā dažādu šķirņu suņiem, tāpēc sunim jau pašā sākumā ir jāiemācās pakļauties saimniekam. Pirmkārt, iemāca to, ka noteicošais ir saimnieks, bet suns ir viņa draugs. Galvenās komandas ir: “Sēdi!”, “Guli!”, “Vieta!”, “Fu!”. Svarīgi ir spēt suni atsaukt no nevēlamas darbības, lai var justies drošs par to, ka suns paklausīs. Māra pastāstīja par šādu gadījumu. Edmunds krāvis malku, viņa strādājusi lauka virtuvē, bet žoga vārtiņi bijuši vaļā. Garām gājis iereibis kaimiņš, un abi suņi metušies ārā no pagalma, nikni riedami uz vīrieti. Māra nav apjukusi un uzreiz pasaukusi suņus atpakaļ. Viens mirklis, un abi bijuši blakus. Šī situācija apliecināja to, ka tiešām suņu skolā ieaudzina klausīt saimnieku uz vārda — jāatceras tikai, ka komanda jādod nekliedzot, bet stingrā balsī. Ikdienā ar suni jārunā normālā tonī.

Suņu puikas ir labās attiecībās ar kaķi, kas skaitās kā mājas pārvaldnieks, jo bijis šeit vēl pirms suņu ierašanās. Suņi nomazgā kaķim muti, bet kaķis suņiem atnes kādu peli. Guļ arī visi trīs kopā.

Bijis arī interesants gadījums: — Viens no suņiem pieskrien pie loga, ar ķepu uzsit pa rokturi — šķietami sauc, lai kāds nāk līdzi skatīties, un aizved pie ežu saimes. Edmunds izgatavoja ežiem mājiņu, un, kad mazos ežulēnus tajā ielika, Hangul nesa vienu atpakaļ, bet, par laimi, nesaspieda to. 

Hangul un Hajbat labi satiek arī ar bērniem, kopā pat bumbu uzspēlē, taču suns ļoti labi atceras savus pāridarītājus.

Cilvēkus, kas lietojuši alkoholu, šķiet, necieš neviens suns. Labāk reibumā nenākt tuvumā arī šiem kaukāziešu puikām.

Ģimenes mīluļus reizi nedēļā mazgā ar siltu ūdeni no šļūtenes un ķemmē, kad kažoks ir izžuvis. Vilna ir savākta un nodota, lai uzadītu suņu vilnas džemperus. Plānota izstāde, kurā jāpiedalās suņiem kopā ar saimniekiem šādos džemperos.

Piedaloties dažādās izstādēs, ir iegūtas arī rozetes un balviņas par suņu eksterjera vērtējumu. Izstādēs sunim jābūt lieliskā stāvoklī, jo vērā ņem ne tikai suņa stāju, bet arī zobu stāvokli, kažoka glītumu. Māra un Edmunds savus mīluļus ir veduši taisīt pedikīru, tīrījuši zobus. Veterinārārste Rudīte Ozoliņa, pie kā ved potēt suņus, ir laba draudzene Hangul un Hajbat. 

Suņi labprāt brauc mašīnā, jo kā gan citādi tie katru nedēļu varētu nokļūt uz nodarbībām savā skolā.

Nesen Cesvaines pils parka svētkos rādīja suņu paraugdemonstrējumus, un tajos piedalīties bija aicināta arī Māra ar saviem audzēkņiem. Diena bija karsta, suņiem — grūti, īpaši labi viņi todien neklausīja un nevēlējās ringā pildīt komandas, bet tas ir pašsaprotami, ka vieglāk būtu mierīgi pagulēt ēnā, nevis izrādīties skatītājiem.

Mājas pagalmā teritorija, kur izskrieties, ir liela, un Māra smejas: — Ja viņi sāk skriet pa riņķi, tad labāk bērnus pagalmā neatstāt, jo tajā brīdī suņi neskatās, kur skrien, un var nogāzt bērnu no kājām, nemaz nepamanot viņu.

Rotaļas suņiem ir skaļas — kad viņi spēlējas, nezinātājs var sabīties no lielā trokšņa, kad abi rūc viens uz otru.

Izgatavota speciāla barjera — tiltiņš, pa ko suņi trenējas staigāt — uzkāpt, noiet gabaliņu un nokāpt lejā.

Ziemā suņi ar ķepu pieklauvē pie loga un prasās, lai viņus ielaiž iekšā sasildīties. Uz segas pie kamīna tie izsilda kažokus un var atkal iet ārā aukstumā. 

— Ir reizes, kad pēc darba atnāku mājās nogurusi, dažu reizi uzvilkta vai neapmierināta ar dzīvi, bet Hangul pienāk klāt, apsēžas pretim un paraugās manī ar uzticīgu skatienu. Visas nebūšanas izgaist, un kļūst vieglāk. Suns ļoti labi spēj nomierināt, — stāsta Māra. 

Abi suņi ir tikpat mīļi kā ģimenes locekļi. Un Māra vēl piebilst: — Man nav pašai sava suņa. Hajbat ir Edmunda suns, bet Hangul — meitas Egitas īpašums. Es esmu tikai Hangul  trenere.

Autors: RITA TURKINA

OĻĢERTA SKUJAS foto