Sauleskalnā, piemājas saimniecībā „Lazdukalns", kopā sadzīvo gan ierasti dzīvnieciņi - truši, vistas, zosis, kazas, auniņš un baloži -, gan latviešiem mazāk pazīstamās nutrijas un baibaki (murkšķi). Karstajās dienās kustonīši slēpās no saules un nebija manāmi, bet nu, pēc atsvaidzinošā lietus, labprāt nāk iepazīties ar atbraucējiem.

Piemājas saimniecībā „Lazdukalns" ir iespēja apskatīt trušu dārzu un vērot mājdzīvniekus aplokos, kā arī iegādāties trušus. Saimniece Inese Akmentiņa pastāstīja par to, kā radusies šāda kustīga dzīvnieku saime: - Visu sākām sev. Bija daudz trušu. Būros satupinātus, tos ir ļoti apgrūtinoši barot, tāpēc izveidojām aplokus, kur viņi brīvā vaļā skraidīja, ēda zālīti. Pārējie dzīvnieki pamazām vien pievienojās trušu saimei. Nutrijas savukārt dabūju no Dzintras Karavaičukas. Ar viņu mums ir laba sadarbība - maināmies ar nutrijām, trušiem, lai zvēriņiem neveidojas radniecība. Daudzi jautā, vai tad neesam konkurentes. Lai arī mēs darbojamies it kā līdzīgā nozarē, tomēr katrai ir atšķirīgas idejas. Daudzās lietās mēs varam konsultēties.
Baibaki (murkšķi) ir atvesti no Valmieras. Mēģinām tos savairot, jo šādi dzīvnieciņi Latvijā ir maz izplatīti. Tie sāk dzemdēt mazuļus tikai trešajā dzīves gadā, mūsu abiem murkšķiem ģimenes pieaugums varētu būt gaidāms nākamgad. Šos dzīvniekus savā saimniecībā gribējām jau sen. Es apmeklēju tūrisma kursus, kur par tiem uzzināju. Murkšķi izaug 10-15 kg lieli. Bijām mēģinājuši tos turēt arī savvaļā, kopējā aplokā, bet neizdevās, jo tie neaptveramā ātrumā var izrakt ļoti dziļu bedri tādu kā aku. Bija vēl trešais murkšķis, kas izrakās pie kaimiņiem, kur to nokoda suns. Diemžēl baibaki ziemā var nosalt, nav tik izturīgi pret salu kā, piemēram, truši. Bet noteikti kaut ko izdomāsim, lai tie var dzīvot ārā.

Jāņem vērā arī tas, ka baibakiem ir ļoti asi zobi - var pārkost pat drāšu žogu.
Reizēm dzīvnieciņus mums atdod. Ir gadījies, ka ģimene nopērk pundurtrušus, bet atklājas, ka bērniem ir alerģija, līdz ar to trušiem jāmeklē jaunas mājas. Līdzīgi notika arī ar gaili - kādā rītā tik pamanījām, ka pa aploku staigā gailis. Pēc laiciņa mums piezvanīja un pajautāja, vai esam gaili atraduši. Citā reizē pa ciemu ziemā klīda truši, acīmredzot kādam nebija vairs, ar ko tos barot, tie tika atgādāti pie mums. Arī kaziņas izglābām - tantiņa tās bija turējusi virtuvē un gribēja likvidēt.

Kaziņām tikai seši mēneši, bet ar laiku paaugsies un dos pienu. Baloži pie mums ir atlidojuši paši.

Izrādās, visa lielā dzīvnieku saime kopā sadzīvo ļoti labi un cits ar citu nekaro. Arī pārtikas ziņā gaume visiem ir līdzīga. „Lazdukalna" saimniece turpināja: - Nutrijas ir zālēdāji, baibaki ēd to pašu, ko truši. Pērkam graudus un dodam nutrijām, kazām un auniņam, ļoti izdevīgi, ka visapkārt ir zāle, tā nav jāpļauj. Turklāt sienu sanāk lētāk pirkt, nekā pļaut pašiem. Maizes ceptuvē nopērku nocenoto maizi, kas garšo pilnīgi visiem saimniecības dzīvnieciņiem. Murkšķiem garšo zemeņu lapas, redīsi - daudz kas tāds, ko citi dzīvnieciņi neēd.

Baibakus esot samērā viegli turēt, jo ziemā tie dodas tādā kā ziemas guļā - pašu uztaisītās alās sienā. Pēc viņiem var ļoti labi zināt, kādi būs laikapstākļi: iepriekšējā gadā ziemas guļā baibaki esot aizgājuši ļoti agri, tāpēc Akmentiņu ģimene secinājusi, ka būšot barga ziema, un tā arī bijis.

- Baibaki ir ļoti amizanti: ja viņi sastrīdas, saslejas uz pakaļkājām un sit viens otram ar dūrītēm. Tie ir arī ļoti kārtīgi, jo mājiņā ir tualetes stūrītis, guļamais stūrītis un tamlīdzīgi. Speciāli nutrijām izrakām dīķīti, mātītēm augustā dzims mazuļi. Savukārt vistas ļoti sargā savus cālēnus, tāpēc, pat dzīvojoties kopā ar kazām, problēmu nav - neviens cālēns nav nomīts. Truši ziemā dzīvo ārā, tiem sals līdz -30° netraucē. Šajā ziemā skādi nodarīja cauna - aiznesa daudz trušu, - zināja stāstīt Inese. Jautāta, kur tālāk tiek likti dzīvnieciņu mazuļi, kad tie paaugas, viņa atbildēja: - Šogad ir liels pieprasījums pēc trušiem, izskatās, ka cilvēki sāk pievērsties dzīvnieku turēšanai. Prasa arī cāļus. Tītari jau ir izpirkti. Tā ka ar šādu saimniecību var arī kaut ko nopelnīt, tiesa daudz naudas aiziet trušu vakcinēšanā, jo citādi tie var saslimt. Kad tie ir vakcinēti, palaižam aplokā. Mums pašiem ir olas, gaļa, zivis, kas nav jāpērk veikalā, tāpēc izpaliek daudzi tēriņi. Ir jau dažādi plāni, ko attīstīt, ko vēl uztaisīt, bet visa pamatā ir nauda. Taps jaunas mājiņas, raksim vēl vienu dīķi nutriju ģimenēm, kas drīzumā apbērnosies.


Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.07.2010.

Autore: LAURA VOITIŅA

AGRA VECKALNIŅA foto