Ūdrs — gada dzīvnieks
Zelta laiks ūdriem
Ir izveidojušies četri stabili apstākļi, kas veicina ūdru savairošanos: 1) nesaprotamais, nekādi neattaisnojamais totālais ūdru medību aizliegums; 2) padomju gados pietiekami iekoptā, bet kopš neatkarības atgūšanas pilnīgā novārtā pamestā lauku meliorācija, kas bija nesaraujami saistīta ar rūpīgu ūdens novadgrāvju un upīšu krastu un gultnes iztīrīšanu un izkopšanu; 3) barbariskā ūdenstecēm tuvā mežu un krūmu joslas neiedomājamā pielūžņošana - cilvēkam te grūti iespraukties, toties šādā lūžņā un biežņā zelta dzīve jebkādiem zvēriem; 4) bebri savā uzvaras gājienā, pabeiguši iekarot visus Latvijas ūdeņus, pārpilnībā visu ūdeņu krastos (arī uz ūdeņiem) izveidojuši bagātīgus alu labirintus esošajiem un vēl klāt nākošiem ūdru tūkstošiem.
Tā kā ūdriem dabisko ienaidnieku tikpat kā nav, var uzskatīt, ka tieši Latvijā iestājies to zelta laikmets. Pirms gadiem divdesmit speciālisti lēsa, ka pie mums ūdru nav mazāk par četriem tūkstošiem, tagad to skaits varētu būt vismaz divas reizes lielāks.
Ūdrs un bebrs
Bieži tos jauc. Abi ir ūdens un to krastu apdzīvotāji, vienāda lieluma, vienādas krāsas un, ja skatās no attāluma, arī vienāda izskata. Tomēr atšķirības ir lielas.
Bebri var būt ne tikai rūsgani, kā parasti, bet arī melni. To barība ir tikai augi - visdažādākās zāles, arī ūdensaugi un koku miza. Lai tiktu pie tās, Vestienas pagastā Kāla ezera krastā tika nograuzti pat milzīgi ozoli.
Ja redzat nelielu taisnā virzienā peldošu dzīvnieku, no kura galvas virs ūdens saskatāms tikai kaut kas no purniņa un ausīm - tas parasti ir bebrs. Neveikli tas iznāk krastā (un dara to bieži), jo krasts ir bebra barošanās vieta, dzīvnieks liekas tūļīgs un smagnējs. Neveikli, sakumpis uz pakaļkājām, bebrs lēni pārvietojas, meklēdams šo to garšīgu. Ja izbiedē peldošu bebru, tas ienirst ar spēcīgu platās un garās astes uzsitienu, šķiet, ka ūdenī iemests ķieģelis.
Toties ūdru redzējis tikai retais, jo tas visu dara klusi un tikpat kā nemanāmi. Tikai pieredzējis vērotājs varēs manīt ūdra klātbūtni un, ja īpaši laimēsies, arī dzīvnieku visā viņa krāšņumā. Parasti tas notiek negaidīti. Šāda sastapšanās tikpat pēkšņi, kā sākusies, arī beidzas.
Ūdra īstā stihija tomēr ir ūdens. Te īsti vietā ir dzīvnieka ārkārtīgi lokanais ķermenis. Ūdrs peld, izmantojot maziem airīšiem līdzīgās ķepas, kā arī pie pamata masīvo, tad aizvien tievāko diezgan pagaro apaļīgo asti. Ātrai peldēšanai, kas varētu būt pielīdzināta diezgan ātrai cilvēka skriešanai, tiek izmantots viss zvēra ķermenis, izskatās - līdaka kas līdaka. Arī, ja dzīvnieks iznāk krastā, ne miņas no robustā darbavīra - bebra, izlien graciozi vijīgs augums. Ja tuvumā nav praulu vai kā cita sausa, ūdrs, sasprindzinot ķermeni un vēl piespiežoties zemei, izspiež no kažoka ūdeni (tieši tā mēs no grīdas lupatas izgriežam ūdeni).
Ūdra barība
Pretēji bebram, ūdrs barību meklē ūdenī. Pamatbarība - zivis, tikai tad, ja to nav, savu reizi noder arī ūdenī dzīvojošie gliemeži, īpaši lielās divvāku gliemenes. Upītēs un grāvjos, vairāk gada aukstajā laikā, lieliski noder vardes.
Kādām zivīm ūdrs dod priekšroku? Tā kā novērot dzīvnieka medības dabā, turklāt ūdenī, nav nekādu iespēju, pētniekam atliek vienīgā iespēja - izvērtēt tikai to, ko zivju mednieks, sekojot savam paradumam, arī ar nolūku iezīmēt apdzīvoto teritoriju, atstāj labi redzamās paaugstinātās vietās - uz akmeņiem, koku stumbriem u. c. Nepieciešams ekskrementu čupiņu, kas sastāv vai vienīgi no asakām, kādu laiku mērcēt ūdenī, tad skalot visu tikmēr, kamēr ūdens kļūst tīrs. Ja pētnieks pazīst visu zivju sugu kaulus, ēdienkartes noskaidrošana vairs nekādas grūtības nesagādā.
Ūdrs barībai izmanto visu sugu zivis, taču tā kuņģī vispirms un galvenokārt nonāk tās, kuras ūdenstilpē visbiežāk sastopamas un vieglāk noķeramas.
Manā lielajā dīķī ūdri vispirms ķērās pie karūsām. Kad to vairs nebija, pievērsās līņiem. Kad līņu palika pavisam maz, pienāca kārta raudām un arī asariem.
Ja ūdrs devies medībās, tas gultnes tuvumā lēni peld, uzmanīdams visu, kas kust. Iztraucētās karūsas, līņi, asari cenšas paslēpties ūdenszālēs, bet tas ir tieši tas, kas ūdram vajadzīgs. Dzīvnieks piepeld klāt, visur ap galvu esošie ārkārtīgi jutīgie garie mati - ūsas - nekļūdīgi uzrāda paslēpušos laupījumu, seko zibenīga galvas kustība, un zivs ir zobos. Mazāka zivs tiek acumirklī aprīta, lielāku notiesā, uzpeldot pie ūdens virspuses un saturot ar priekšķepām. Tikai vēl lielāka zivs spiež plēsēju ar iegūto laupījumu izkāpt krastā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 28.01.2010.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē
Tā kā ūdriem dabisko ienaidnieku tikpat kā nav, var uzskatīt, ka tieši Latvijā iestājies to zelta laikmets. Pirms gadiem divdesmit speciālisti lēsa, ka pie mums ūdru nav mazāk par četriem tūkstošiem, tagad to skaits varētu būt vismaz divas reizes lielāks.
Ūdrs un bebrs
Bieži tos jauc. Abi ir ūdens un to krastu apdzīvotāji, vienāda lieluma, vienādas krāsas un, ja skatās no attāluma, arī vienāda izskata. Tomēr atšķirības ir lielas.
Bebri var būt ne tikai rūsgani, kā parasti, bet arī melni. To barība ir tikai augi - visdažādākās zāles, arī ūdensaugi un koku miza. Lai tiktu pie tās, Vestienas pagastā Kāla ezera krastā tika nograuzti pat milzīgi ozoli.
Ja redzat nelielu taisnā virzienā peldošu dzīvnieku, no kura galvas virs ūdens saskatāms tikai kaut kas no purniņa un ausīm - tas parasti ir bebrs. Neveikli tas iznāk krastā (un dara to bieži), jo krasts ir bebra barošanās vieta, dzīvnieks liekas tūļīgs un smagnējs. Neveikli, sakumpis uz pakaļkājām, bebrs lēni pārvietojas, meklēdams šo to garšīgu. Ja izbiedē peldošu bebru, tas ienirst ar spēcīgu platās un garās astes uzsitienu, šķiet, ka ūdenī iemests ķieģelis.
Toties ūdru redzējis tikai retais, jo tas visu dara klusi un tikpat kā nemanāmi. Tikai pieredzējis vērotājs varēs manīt ūdra klātbūtni un, ja īpaši laimēsies, arī dzīvnieku visā viņa krāšņumā. Parasti tas notiek negaidīti. Šāda sastapšanās tikpat pēkšņi, kā sākusies, arī beidzas.
Ūdra īstā stihija tomēr ir ūdens. Te īsti vietā ir dzīvnieka ārkārtīgi lokanais ķermenis. Ūdrs peld, izmantojot maziem airīšiem līdzīgās ķepas, kā arī pie pamata masīvo, tad aizvien tievāko diezgan pagaro apaļīgo asti. Ātrai peldēšanai, kas varētu būt pielīdzināta diezgan ātrai cilvēka skriešanai, tiek izmantots viss zvēra ķermenis, izskatās - līdaka kas līdaka. Arī, ja dzīvnieks iznāk krastā, ne miņas no robustā darbavīra - bebra, izlien graciozi vijīgs augums. Ja tuvumā nav praulu vai kā cita sausa, ūdrs, sasprindzinot ķermeni un vēl piespiežoties zemei, izspiež no kažoka ūdeni (tieši tā mēs no grīdas lupatas izgriežam ūdeni).
Ūdra barība
Pretēji bebram, ūdrs barību meklē ūdenī. Pamatbarība - zivis, tikai tad, ja to nav, savu reizi noder arī ūdenī dzīvojošie gliemeži, īpaši lielās divvāku gliemenes. Upītēs un grāvjos, vairāk gada aukstajā laikā, lieliski noder vardes.
Kādām zivīm ūdrs dod priekšroku? Tā kā novērot dzīvnieka medības dabā, turklāt ūdenī, nav nekādu iespēju, pētniekam atliek vienīgā iespēja - izvērtēt tikai to, ko zivju mednieks, sekojot savam paradumam, arī ar nolūku iezīmēt apdzīvoto teritoriju, atstāj labi redzamās paaugstinātās vietās - uz akmeņiem, koku stumbriem u. c. Nepieciešams ekskrementu čupiņu, kas sastāv vai vienīgi no asakām, kādu laiku mērcēt ūdenī, tad skalot visu tikmēr, kamēr ūdens kļūst tīrs. Ja pētnieks pazīst visu zivju sugu kaulus, ēdienkartes noskaidrošana vairs nekādas grūtības nesagādā.
Ūdrs barībai izmanto visu sugu zivis, taču tā kuņģī vispirms un galvenokārt nonāk tās, kuras ūdenstilpē visbiežāk sastopamas un vieglāk noķeramas.
Manā lielajā dīķī ūdri vispirms ķērās pie karūsām. Kad to vairs nebija, pievērsās līņiem. Kad līņu palika pavisam maz, pienāca kārta raudām un arī asariem.
Ja ūdrs devies medībās, tas gultnes tuvumā lēni peld, uzmanīdams visu, kas kust. Iztraucētās karūsas, līņi, asari cenšas paslēpties ūdenszālēs, bet tas ir tieši tas, kas ūdram vajadzīgs. Dzīvnieks piepeld klāt, visur ap galvu esošie ārkārtīgi jutīgie garie mati - ūsas - nekļūdīgi uzrāda paslēpušos laupījumu, seko zibenīga galvas kustība, un zivs ir zobos. Mazāka zivs tiek acumirklī aprīta, lielāku notiesā, uzpeldot pie ūdens virspuses un saturot ar priekšķepām. Tikai vēl lielāka zivs spiež plēsēju ar iegūto laupījumu izkāpt krastā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 28.01.2010.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē
„Stars” neatbild par publicētajiem rakstiem un ziņām pievienotajiem lasītāju
komentāriem.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
