Lauterē SILVIJA ČURKSTE nokļuva tūlīt pēc kultūras darbinieku tehnikuma.

- Sāku strādāt kultūras namā par mākslinieciskās daļas vadītāju. Tad apprecējos, un nu jau esmu kļuvusi gluži vai par iezemieti. Esmu te nodzīvojusi ilgāk nekā dzimtajā pusē - Rēzeknes rajona Dricēnos. Darbavietas gan šajā laikā ir pamainījušās, taču kultūra ir un paliek tuva sirdij. Savulaik strādāju bērnudārzā par skolotāju. Ieguvu augstāko pedagoģisko izglītību Daugavpils Universitātē, tad vienu brīdi aizgāju no pedagoģijas un biju sociālā darbiniece. Starp citu, tas manā dzīvē bija ļoti svētīgs laiks - lai labāk saprastu cilvēka būtību, katram nebūtu slikti pastrādāt šajā jomā. „Sprīdītī" atgriezos nu jau kā vadītāja, un rudenī būs trīs gadi, kopš esmu šajā amatā. Un ja tā padomā, no kultūras darba nekur tālu neesmu aizgājusi, arī skolotājam, it īpaši pirmsskolas posmā, jābūt mazliet aktierim, jābūt visam - simts vienā, - atzīst Silvija. - Bet arī kultūras darbiniekiem nekad neatsaku, esmu gatava palīdzēt un arī pati darboties. Ilgus gadus Lauterē vadīju dramatisko kolektīvu. Tad mazliet pagāju nost, bet pavisam nesen palasīju skečus un sapratu, ka tā velk atpakaļ, un es nesaku ne vārda, ka nevarētu pamēģināt vēlreiz, varbūt tepat Kusā.

Kad pajautāju, ar kādām aktivitātēm aizpildīts brīvais laiks, Silvija atzīstas, ka tas ir stingri sadalīts: - Divus vakarus nedēļā, lai kārtīgi izkustētos, uzspēlēju volejbolu, divus eju tepat Kusā uz Austrumu dejām, piektdienas vakars - mājas sakopšanai. Paliek sestdiena, svētdiena - tā kopā ar ģimeni. Bērni gan tagad jau studē - Arvis izvēlējies celtniecības inženiera specialitāti un mācās Rēzeknes Augstskolā, bet Laila studē arābu valodu Latvijas Universitātē un šobrīd trīs mēnešus ir Ēģiptē apmaiņas programmā.

Mums ir arī, kā mēs smejamies, brīvdienu māja. Gunāram, manam vīram, mantojumā ir senču mājas. Māja ir teju vai gadsimtu veca. Tur paiet visas mūsu vasaras. Esam jau uzbūvējuši pirtiņu, cenšamies darīt visu, lai tās atgūtu kādreizējo elpu. Mēs esam tā paaudze, kam viss jāatjauno. Atbildība zemes un iepriekšējo paaudžu priekšā ir liela, jo saproti, ar kādu pārcilvēcisku darbu viņi to visu šeit iekopuši. Nedrīkst vienkārši atmest visam ar roku. Tad jau tā senču svētība pazudīs. Prieks, ka arī bērniem šīs mājas ir tik mīļas, jo īstenībā, ja viņi nebūtu tik ļoti gribējuši, tad mēs arī nebūtu tā iespringuši. Varbūt tas tāpēc, ka dēlam ir vecātēva vārds...

Savukārt, kad pavaicāju par pašas vārda vēsturi, Silvija saka, ka īsti nekad mammai, kas izaudzinājusi piecus bērnus un šajās dienās nosvinējusi jau 90. jubileju, uzvaicājusi neesot. Viena māsa esot Marija, otra - Anta. - Bet vārds man pašai šķiet ļoti pozitīvs, jo tās nedaudzās vārdamāsas, kuras pazīstu, visas ir ļoti sirsnīgas un jaukas.

Autore: BAIBA MIGLONE

Foto no personiskā arhīva