- Mana mamma bija igauniete, un, tā kā manai māsīcai vārds ir Līvi, mani vecāki nedaudz šo vārdu pagarināja un nosauca mani par Līviju, - sava vārda vēsturi atklāj LĪVIJA KARASEVA, kas vārdadienu, tāpat kā vēl 1968 Līvijas, svin šodien.
- Parasti jau šajā dienā jauku pārsteigumu netrūkst - patīkami, ka atceras arī bijušie audzēkņi. Man viņu krietns pulks sanāk. Šogad aprit 10 gadu, kopš strādāju Madonas pilsētas 2. vidusskolā, un mani kādreizējie audzēkņi mācās jau 10. klasē, bet pirms tam strādāju bērnudārzā „Saulīte" un, starp citu, daudziem no viņiem biju audzinātāja arī tur, - atceras skolotāja Līvija.
Bet to, ka visa viņas dzīve būs saistīta ar pedagoģiju, absolvējot Madonas 1. vidusskolu, Līvija gan nevarēja iedomāties. - Tā kā nebiju izlēmusi, ko darīt tālāk, pēc vidusskolas sāku strādāt Sauleskalna bērnudārzā „Vārpiņa". Pāris gadu nostrādāju un sapratu, ka trūkst zināšanu. Mācījos Rīgā un ieguvu bērnudārza audzinātājas medmāsas specialitāti. Pēc kāda laika pārnācu uz Madonu, uz bērnudārzu „Saulīte", un tad nāca prasība, ka visām bērnudārza audzinātājām nepieciešama augstākā izglītība. Iestājos Daugavpils Universitātē un ieguvu sākumskolas skolotājas diplomu. Taču dzīve man bija sagādājusi jaunu izaicinājumu. Pirms 10 gadiem radās iespēja strādāt Madonas 2. vidusskolā par sākumskolas skolotāju, bet ar manu izglītību skolā vairs nepietika. Vajadzēja vai nu gadu pamācīties un iegūt papildu specialitāti, vai arī trīs gadus mācīties un iegūt otru augstāko izglītību. Es izvēlējos otro variantu un ieguvu sākumskolas skolotāja logopēda specialitāti, kā arī sociālo zinību skolotāja specialitāti. Šobrīd esmu beigusi arī Daugavpils Universitātes maģistrantūru, un man ir maģistra grāds pedagoģijā.
Lai arī reizēm ir grūti, tomēr darbs rada gandarījumu. It sevišķi, kad mani audzēkņi atraisās, gūst pirmos panākumus. Parasti pirmais pusgads ir grūtāks, kamēr pierodam savstarpēji, pie jaunās vides, bet pa četriem gadiem kopā daudz ko iemācāmies, bez tam aktīvi iesaistāmies dažādos pasākumos, konkursos. Es uzskatu, ka, kamēr bērni grib darboties, ar viņiem ir jāstrādā, un tad arī panākumi neizpaliek. Ar interesi sekoju līdzi viņu gaitām arī vēlāk. Ar dažiem no viņiem sadarbojos vēl tagad, - ar gandarījumu stāsta skolotāja.
Savukārt vasara ir atpūtas laiks. Tā lielākoties tiek pavadīta lauku mājās kopā ar ģimeni (dēls Mārtiņš gan jau pāris gadu strādā Anglijā), kuru atjaunošanā liels nopelns ir Līvijas vīram Elmāram: - Darba tur pietiek vienmēr, bet arī prieka netrūkst. Man ļoti patīk ziedi. Taču vieta atrodas arī mellenēm, dzērvenēm, dzeltenajām mēnešzemenēm utt. Vārdu sakot, lauku mājas mums ir gan sirdij, gan iztikšanai, - atzīst Līvija.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva
Bet to, ka visa viņas dzīve būs saistīta ar pedagoģiju, absolvējot Madonas 1. vidusskolu, Līvija gan nevarēja iedomāties. - Tā kā nebiju izlēmusi, ko darīt tālāk, pēc vidusskolas sāku strādāt Sauleskalna bērnudārzā „Vārpiņa". Pāris gadu nostrādāju un sapratu, ka trūkst zināšanu. Mācījos Rīgā un ieguvu bērnudārza audzinātājas medmāsas specialitāti. Pēc kāda laika pārnācu uz Madonu, uz bērnudārzu „Saulīte", un tad nāca prasība, ka visām bērnudārza audzinātājām nepieciešama augstākā izglītība. Iestājos Daugavpils Universitātē un ieguvu sākumskolas skolotājas diplomu. Taču dzīve man bija sagādājusi jaunu izaicinājumu. Pirms 10 gadiem radās iespēja strādāt Madonas 2. vidusskolā par sākumskolas skolotāju, bet ar manu izglītību skolā vairs nepietika. Vajadzēja vai nu gadu pamācīties un iegūt papildu specialitāti, vai arī trīs gadus mācīties un iegūt otru augstāko izglītību. Es izvēlējos otro variantu un ieguvu sākumskolas skolotāja logopēda specialitāti, kā arī sociālo zinību skolotāja specialitāti. Šobrīd esmu beigusi arī Daugavpils Universitātes maģistrantūru, un man ir maģistra grāds pedagoģijā.
Lai arī reizēm ir grūti, tomēr darbs rada gandarījumu. It sevišķi, kad mani audzēkņi atraisās, gūst pirmos panākumus. Parasti pirmais pusgads ir grūtāks, kamēr pierodam savstarpēji, pie jaunās vides, bet pa četriem gadiem kopā daudz ko iemācāmies, bez tam aktīvi iesaistāmies dažādos pasākumos, konkursos. Es uzskatu, ka, kamēr bērni grib darboties, ar viņiem ir jāstrādā, un tad arī panākumi neizpaliek. Ar interesi sekoju līdzi viņu gaitām arī vēlāk. Ar dažiem no viņiem sadarbojos vēl tagad, - ar gandarījumu stāsta skolotāja.
Savukārt vasara ir atpūtas laiks. Tā lielākoties tiek pavadīta lauku mājās kopā ar ģimeni (dēls Mārtiņš gan jau pāris gadu strādā Anglijā), kuru atjaunošanā liels nopelns ir Līvijas vīram Elmāram: - Darba tur pietiek vienmēr, bet arī prieka netrūkst. Man ļoti patīk ziedi. Taču vieta atrodas arī mellenēm, dzērvenēm, dzeltenajām mēnešzemenēm utt. Vārdu sakot, lauku mājas mums ir gan sirdij, gan iztikšanai, - atzīst Līvija.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva
