- Man patīk būt starp cilvēkiem, būt noderīgai citiem, - sarunā atzīst madoniete VERONIKA BĀRBALE. - Es priecājos, ka man ir veicies - lai kur arī esmu strādājusi, vienmēr man apkārt ir bijuši ļoti jauki un atsaucīgi ļaudis. Tā tas bija manā pirmajā darbavietā Vecbebros, tā ir tagad - Madonas Valsts ģimnāzijā, kur strādāju par dežuranti, un arī visās pārējās vietās, kur dzīvē sanāca strādāt.

Pēc tehnikuma absolvēšanas sāku kā zootehniķe Vecbebros, pēc tam 1979. gadā pārnācu uz Madonu. Strādāju sadzīves pakalpojumu kombinātā par šuvēju, tad par dispečeri, pēc tam atgriezos savā profesijā un biju zootehniķe Murmastienes pusē, kur savulaik ieprecējos un kur vēl joprojām mums ir lauku mājas, uz kurieni regulāri braukāju, bet, kad saimniecība sabruka, atgriezos atkal Madonā. Esmu darbojusies Madonas invalīdu biedrībā - strādājusi tur gan algotu darbu, gan sabiedriskā kārtā, vadot invalīdu sporta klubu „Gaiziņš". Esmu organizējusi Vidzemes zonālās sporta spēles invalīdiem, pati piedalījusies vieglatlētikas disciplīnās. Biju arī 15. Eiropas čempionāta invalīdiem dalībnieku pulkā Bulgārijā, kur roku cīņā izcīnīju 4. vietu starp 24 valstu pārstāvjiem. Arī dambretē republikā starp invalīdiem man ir bijušas zelta, sudraba medaļas, arī labi panākumi rajona mērogā. Paldies Rudolfam Kalniņam, kas ir mans skolotājs. Sporta lietas gan šobrīd it kā esmu nolikusi maliņā.
Brīvajā laikā jau 15 gadu dziedu vokālajā ansamblī „Veldze". Dziesma ir tā, kas mani pozitīvi uzlādē. Man kādreiz bija ļoti lielas problēmas ar veselību, bet ar Dieva gādību esmu tam tikusi pāri. 2008. gadā devos svētceļojumā uz Aglonu, un tad arī notika šīs brīnumainās lietas. Es kādreiz biju gluži vai slimnīcas „inventārs", bet pēc šī svētceļojuma zāles tikpat kā nelietoju. Esmu bezgala pateicīga priesterim Rihardam, kas mani uz šo soli iedrošināja. Jā, tas nebija nemaz tik viegli, svētceļnieku grupā es biju vecākā, toties tā svētība, ko esmu saņēmusi, atsver visas grūtības. Dievs man dzīvē ir ļoti daudz palīdzējis. Ir jātic un jālūdz, Viņš uzklausa...
Esmu izaudzinājusi divas meitas - Vitu un Dzintru, man ir trīs mazbērni - Ilgvars, Laura un Marta. Vīrs Pēteris visu mūžu nostrādājis elektriķos.
Kad iejautājos par vārdu, Veronika teic, ka to viņai devis tēvs: - Līdz skolas vecumam es gan nezināju, ka esmu Veronika, jo visi mani sauca par Veru. Mamma vēl šodien mani sauc par Veruku. Darbā esmu Veriņa. Savā būtībā tas ir stiprs vārds: tulkojumā no grieķu valodas phero nozīmē ‘nest', bet nīke - uzvara, savukārt latīņu valodā verus ir ‘īsts, patiess', bet iconikus - ‘svētbilde, tēls'. Bez tam, zinu, ka kalnos uz klintīm aug puķītes ar sīkiem, ziliem ziediņiem, kuras sauc par veronikām. Arī Veronikas ir sīkstas cīnītājas, nekas uz paplātes viņām pienests netiek...

Autore: BAIBA MIGLONE

OĻĢERTA SKUJAS foto