ILZES MELNGAILES dzimtā puse ir Ošupes pagasts, kur viņa pavadījusi visu savu līdzšinējo dzīvi.
- Mācījos Degumnieku pamatskolā, tad mācības turpināju Lubānas vidusskolā. Visi mani nākotnes sapņi skolas gados saistījās ar pedagoga profesijas apguvi, tomēr pēc vidusskolas beigšanas mācības neturpināju, bet sāku strādāt Degumnieku pamatskolā par bibliotekāri, vēlāk arī par vācu valodas skolotāju, mācīju arī tautas dejas. Bet liktenis bija nolēmis pārbaudīt, cik esmu stipra - traģiski gāja bojā tētis, pēc dažiem gadiem arī mamma, un dažādu apstākļu dēļ no darba skolā aizgāju...
Nu jau rit septītais gads, kopš esmu Ošupes pagasta kultūras darba organizatore. Kad man tika izteikts šis darba piedāvājums, šaubījos. Katrā ziņā, ja ģimene nebūtu piekritusi un mazliet pabakstījusi, es šo darbu nebūtu pieņēmusi. Tagad esmu apmierināta, lai arī tas prasa ļoti daudz gan laika, gan emociju ziņā. Galvenais - ir jāiemācās saprast, ko vajag uzklausīt un ko var „laist gar ausīm". Ļoti daudz palīdz un atbalsta ģimene, kolēģi pagasta pārvaldē, pašdarbnieki un kolektīvu vadītāji. Viņi ir pati labākā komanda, kādu vien var vēlēties, - stāsta Ilze.
Kad iejautājos par hobijiem, Ilze atzīst, ka viņas vislielākā aizraušanās ir dejošana. - To daru jau no pirmsskolas vecuma. Klubā bija ritmikas pulciņš, uz kuru mamma mani veda. Skolas laikā esmu dejojusi arī balles dejas, tomēr vairāk mani saistīja tautas dejas. Ar nelieliem pārtraukumiem dejoju nu jau vairāk nekā 25 gadus. Vadu arī pirmsskolas vecuma bērnu deju kolektīvu un jauniešu deju kolektīvu, par kuru man ir īpašs prieks, jo tas tika nodibināts pēc pašu jauniešu iniciatīvas.
Reizēm, protams, arī man ir brīži, kad gribas atmest visam ar roku, jo tas jau ir vieglākais ceļš, bet tad mierīgi visu apdomāju, kā saka - „salieku domas pa plauktiņiem". Mēģinājumu vakari uzlādē visai nedēļai, piemēram, teātra mēģinājumi - tur „C" vitamīna deva garantēta. Daudz pozitīvu emociju gūstu arī pēc pasākumiem, kuri izdodas īpaši labi un kad apmeklētāji, dodoties prom, pasaka „paldies". Vasarā labi atpūšos, darbojoties pa savām puķu dobēm. Mans lielais prieks ir abas meitas - Linda un Elvita. Viņas mācās Rēzeknes Valsts ģimnāzijas 10. un 11. klasē. Man ir astoņus gadus jaunāka māsa Dace, kas dzīvo netālu - Lubānā. Esam viena otrai liels atbalsts gan priekos, gan bēdās.
Vārds Ilze esot ļoti paticis pappam (tā mēs saucām vectēvu). Viņa vecāmāte arī esot bijusi Ilze. Ar savu vārdu sadzīvoju ļoti labi - īss, skanīgs, nekad nav bijis nekādu pārpratumu. Reiz palasīju G. Treimaņa vārdu skaidrojumu un secināju, ka esmu visu četru „Ilžu" tipu krustojums - varu smaidīt un raudāt, nespēju izbēgt no vājuma mirkļiem, plaša dvēsele, varbūt manī var pamanīt arī kāda talanta klātbūtni.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva
Nu jau rit septītais gads, kopš esmu Ošupes pagasta kultūras darba organizatore. Kad man tika izteikts šis darba piedāvājums, šaubījos. Katrā ziņā, ja ģimene nebūtu piekritusi un mazliet pabakstījusi, es šo darbu nebūtu pieņēmusi. Tagad esmu apmierināta, lai arī tas prasa ļoti daudz gan laika, gan emociju ziņā. Galvenais - ir jāiemācās saprast, ko vajag uzklausīt un ko var „laist gar ausīm". Ļoti daudz palīdz un atbalsta ģimene, kolēģi pagasta pārvaldē, pašdarbnieki un kolektīvu vadītāji. Viņi ir pati labākā komanda, kādu vien var vēlēties, - stāsta Ilze.
Kad iejautājos par hobijiem, Ilze atzīst, ka viņas vislielākā aizraušanās ir dejošana. - To daru jau no pirmsskolas vecuma. Klubā bija ritmikas pulciņš, uz kuru mamma mani veda. Skolas laikā esmu dejojusi arī balles dejas, tomēr vairāk mani saistīja tautas dejas. Ar nelieliem pārtraukumiem dejoju nu jau vairāk nekā 25 gadus. Vadu arī pirmsskolas vecuma bērnu deju kolektīvu un jauniešu deju kolektīvu, par kuru man ir īpašs prieks, jo tas tika nodibināts pēc pašu jauniešu iniciatīvas.
Reizēm, protams, arī man ir brīži, kad gribas atmest visam ar roku, jo tas jau ir vieglākais ceļš, bet tad mierīgi visu apdomāju, kā saka - „salieku domas pa plauktiņiem". Mēģinājumu vakari uzlādē visai nedēļai, piemēram, teātra mēģinājumi - tur „C" vitamīna deva garantēta. Daudz pozitīvu emociju gūstu arī pēc pasākumiem, kuri izdodas īpaši labi un kad apmeklētāji, dodoties prom, pasaka „paldies". Vasarā labi atpūšos, darbojoties pa savām puķu dobēm. Mans lielais prieks ir abas meitas - Linda un Elvita. Viņas mācās Rēzeknes Valsts ģimnāzijas 10. un 11. klasē. Man ir astoņus gadus jaunāka māsa Dace, kas dzīvo netālu - Lubānā. Esam viena otrai liels atbalsts gan priekos, gan bēdās.
Vārds Ilze esot ļoti paticis pappam (tā mēs saucām vectēvu). Viņa vecāmāte arī esot bijusi Ilze. Ar savu vārdu sadzīvoju ļoti labi - īss, skanīgs, nekad nav bijis nekādu pārpratumu. Reiz palasīju G. Treimaņa vārdu skaidrojumu un secināju, ka esmu visu četru „Ilžu" tipu krustojums - varu smaidīt un raudāt, nespēju izbēgt no vājuma mirkļiem, plaša dvēsele, varbūt manī var pamanīt arī kāda talanta klātbūtni.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva
