4. martā Madonas kultūras namā notika pirmais danču vakars Madonas novadā. Tie, kuri atnāca, gribēja zināt, kad varēs ierasties vēl, jo danču vakariem Madonā būtu jākļūst par pieejamu un regulāru pieturvietu.

Atklājot pirmo šāda veida sarīkojumu mūsmājās, kultūras nama pārstāve Aija Špure uzsvēra, ka arī madonieši turas pie latviskām tradīcijām un, tā kā visi nevar vai nevēlas dejot deju kolektīvos, 4. datums ir laba diena, lai iesāktu ko jaunu. Idejas autors Tālis Karlsons bilda, ka arī viņam tas būs mācīšanās process, jo dejas būs dažādas - tādas, ko dejoja pagājušajā gadsimtā un vēl agrāk. Turklāt danču vakaros varēs apgūt ne tikai latviešu dejas, būs arī igauņu, lietuviešu un baltkrievu repertuārs.

Tā kā uz tikšanos tika aicināti visi dancotgribētāji, kuriem patīk tautas mūzikas instrumentu skaņas un kuri grib izkustēties dažādos latviskos deju soļos, nebrīnījos, ka ļaužu pulkā satiku liezērieti Zani Imšu. Zane savulaik Liezēres pamatskolas bērniem vadīja folkloras ansambli, tagad cenšas izglītot arī savus bērnus. - Uz danču vakaru esmu atvedusi abas meitas, dēlu un veselu pulciņu savas audzināmās - 7. - klases skolēnu, - pastāstīja Liezēres pamatskolas skolotāja Zane Imša. - Braucām ar mašīnu, neviens jāpielauž nebija, lai gan bērni nezināja, uz ko īsti brauc. Tagad visi ir priecīgi un dejo.

Vaicāta, kas pašai liekas saistošs danču vakara atmosfērā, Zane teica: - Patīk gan mūzika, gan deja, galvenais, ka vari dejot ar bērniem, visiem ir priecīgs prāts, un tā pie viena ir arī ļoti laba fizkultūra. Absolūti pozitīvas emocijas!

Cik bijusi iespēja, uz līdzīgiem pasākumiem Zane Imša braukusi arī senāk. „Kādu laiku danču vakari notika Barkavā, tolaik tur strādāja Iveta Dukaļska. Ja Madonā būs vēl kāds sarīkojums, mēs noteikti brauksim atkal. Un tie skolēni, kas bija šodien, līdzi ņems citus. Mans mērķis ir iepazīstināt bērnus ar dančiem, tā ir kā audzināšanas stunda. Lai gan bērniem arī skolā ir tautiskās dejas, tā ka tas nav nekas svešs, un, ja brauc prieka dēļ, pat benzīna nav žēl."

Olita Šlesere no Kalsnavas atzina, ka daudzkārt vēlējusies braukt uz danču vakariem Jēkabpilī - „tur netiku, nokļuvu Madonā". Olita priecājās, ka danču vakars ir demokrātisks pasākums, kur beidzot var izdejoties. „Šodien esmu viena, bet nākamreiz nākšu kompānijā. Vīrs uz danču vakaru neparakstās, būs jāaicina līdzi cits cilvēks." Kad vaicāju, vai Olita dančus varētu dejot arī ar draudzeni, viņa piekrītoši māja ar galvu. - Galvenais ir dejot, - argumentēja viņa, izstāstot, ka savulaik piedalījusies arī tautisko deju kolektīvā, bet, „tā kā tur iestājās meiteņu pārprodukcija, tas mani vairs nesaistīja".

Danču būšana Olitai nāk no paaudžu paaudzēm, viņa ir dejojusi arī līnijdejas, pamēģinājusi dejot vēderdejas. - To, kas novada robežās pieejams, esmu pamēģinājusi un secinājusi, ka līdzās dejošanai man svarīga arī interesanta kompānija, - piebilda Olita.

Madonietis Kārlis Zāle uz danču vakaru bija atnācis izdancināt savu vecmāmiņu. Kad izteicu apbrīnu par puisi, kurš 18 gados ir tik uzmanīgs, Kārlis atklāja: - Šodien gribu izdancināt vecomammu, ballēs šad tad esmu dejojis, bet tautiskās dejas gan ne. Secināju, ka problēmu nav - dejas var apgūt samērā ātri, un prieks arī ir klātesošs. Ilga Treknā, slavējot savu mazdēlu, piebilda, ka pati ir folkloras kopas „Krauklēnieši" dalībniece un uz danču vakaru ir gatava nācēja arī citreiz. „Noteikti nāksim, mans mazdēls ir malacis!"

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.03.2010.

Autore: INESE ELSIŅA

AGRA VECKALNIŅA foto