Ar gladiolu, dāliju un asteru pušķiem ir sagaidīts 1. septembris. Daudziem tā ir īpaša diena, jo sevišķi skolotājiem, skolēniem un vecākiem. Arī, atsaucot atmiņā skolas gadus, skolotājiem ir īpaša vieta.

Katrā skolā ir pedagogi, kas ar savu stingrību (uzdoto vielu vienkārši nedrīkstēja neiemācīties) un vienlaikus arī ar lielu atsaucību atmiņā ir iespiedušies sevišķi spilgti. Senākos laikos par tiem teica: „Skolotāji ar lielo burtu..."

Arī Sāvienas astoņgadīgajā skolā tādi ir bijuši vairāki. Krievu valodas skolotāja Viktorija Čiževska ir viena no tiem. 1. septembri viņa šoruden gan vairs nepiedzīvoja.
Šonedēļ, pārlasot Aizkraukles reģiona laikraksta „Staburags" šīs vasaras numurus, acis neviļus pievērsās sēru vēstij. Svelmainā 18. jūlija pēcpusdienā astoņdesmitajā dzīves gadā pārtrūcis pensionētās skolotājas Viktorijas Čiževskas dzīves pavediens. Skolotājas, kas 49 gadu garumā sevi visu bija atdevusi darbam, skolēnu audzināšanai un izglītošanai, kuras audzēkņi vienmēr izcēlās ar labām krievu valodas zināšanām, gūstot panākumus krievu valodas olimpiādēs. Skolotājas, kurai patika uzņemties klases audzinātājas pienākumus, rīkot draudzības vakarus, kopā ar skolēniem doties pārgājienos un ekskursijās.

Ir aprāvies mūža pavediens skolotājai, kam patika strādāt tieši mazajās lauku skolās. Arī uz Sāvienu viņa atnāca no Balvu rajona Golvaru skolas, kad to 1967. gadā mazā skolēnu skaita dēļ slēdza. Sāvienas astoņgadīgajai skolai bija lemts līdzīgs liktenis. Te skolotāja nostrādāja desmit gadu, līdz pēc jaunās Ļaudonas vidusskolas uzcelšanas arī tā tika slēgta.

Turpmākais dzīves ceļš skolotāju aizveda uz Bērzaunes astoņgadīgo skolu, bet gadu vēlāk viņa sāka strādāt Mazzalves astoņgadīgajā skolā (tagadējais Aizkraukles novads), kur nostrādāja 24 gadus un darba attiecības pārtrauca tikai 2002. gada septembrī.

Tagad skolotāja Viktorija Čiževska atdusas Ērberģes kapos, bet skolēnu un daudzu sāvēniešu atmiņās viņa arī turpmāk paliks kā stingra, zinoša un sirsnīga skolotāja.

Autore: ŽEŅA KOZLOVA

Foto no personiskā arhīva