Nereti daudz interesantu cilvēku nākas sastapt, dodoties izbraukumos uz pagastiem. Barkavā, iegriežoties z/s "Smalciņi" pārtikas veikalā, uzrunājām veikala īpašnieci un pārdevēju AIJU INČU, kas īsajā sarunas laikā atklājās kā daudzpusīga personība. Lai iekrāsotu savu ikdienu, Aija šad tad mēdz atskaņot veikala apmeklētājiem mūziku, un neviens nevar pārmest, ka pārkāptas autortiesības, jo dziesmas ir pašsacerētas. Vēl vairāk bijām pārsteigti, kā viņa, kas ir apveltīta ar absolūto dzirdi, no Rīgas nokļuvusi Barkavā. Par to uzzināsit mūsu sarunā.

- Cik tad Barkavā ir veikalu, kurp doties pēc dienišķajiem produktiem?

- Tūlīt saskaitīšu, un man sanāk daudz - kādi septiņi. Tātad ir konkurence, bet katram pietiek savu pircēju. Apmēram jau zinu, ko laukos pērk, un sagādāju vajadzīgo pēc pieprasījuma. Mums ir "Madonas maiznieka", Balvu, "Bekubodes", "Hanzas maiznīcu" maize, ir Rēzeknes gaļas kombināta produkcija, arī kartupeļi, milti, putraimi, saldējums. Ir izmēģināts viss, bet barkavieši atzīst Balvos ceptās bulciņas, jo Latgales cepēji mīklā prot ielikt arī sirdi. Kad atbrauc pārbaudītāji, man ir izteikti pārmetumi, kāpēc tāda prece un ne cita, bet es labi zinu, kam ir jābūt veikalā, lai pirktu. Pati esmu bijusī rīdziniece. Rīgā dzīvo tēvs, māsa, brālis, kad tur aizbraucu, saprotu, ka laukos nebūs tā, kā lielpilsētā, un labi vien ir.

- Kā, būdama rīdziniece, esat nokļuvusi laukos?

- Tad, kad mamma, kas cēlusies no Kokaru dzimtas, pieprasīja un atguva Barkavas pagastā īpašumu, zemi noformēja uz mana vārda. Pēc tam mamma, kas bija tirdzniecības darbiniece, noorganizēja šeit veikaliņu, kas ir z/s "Smalciņi" uzņēmums. Mūsu veikals tika atvērts sen, pirms septiņpadsmit gadiem, arī es pamazām iesāku nodarboties ar tirdzniecību. Paldies mammai par lielo atbalstu, ko viņa man sniedz. Tā dzīvē ir iegrozījies, ka tagad esmu veikala vadītāja, pārdevēja, sagādniece, bet īstenībā - mūziķe. Visu laiku esmu strādājusi Sīļukalna kultūras namā, pēc tam bija darbs Dekšārēs bērnudārzā, Dekšāru pamatskolā, kur iesāku strādāt kā aizvietotāja. Esmu strādājusi dažādus darbus, arī trauku mazgātāja bijusi, ne tikai muzikālā audzinātāja. Man vēl ir šuvējas profesija, jo, kad Rīgā beidzu 8. klasi V. Lāča 31. vidusskolā, iestājos 16. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur iemācījos šūt.

- Kā apvienojat muzikālo aicinājumu ar darbu veikalā?

- Sākumā bija grūti pieņemt ciparus, ja visu laiku galvā skan mūzika. Būtībā darbs ar cipariem un mūzika ir divas dažādas lietas, divi dažādi virzieni. Interesanti, ka skolā arī dzejoļus bija pagrūti noskaitīt, bet mūziku, ko dzirdu, atceros, varu nospēlēt bez notīm. Varu sešas, septiņas stundas nospēlēt, bet, ja tik ilgi jāsēž pie cipariem, ir pagrūti. Muzikālais mantojums man nāk no vectēva Jāņa Opuļa. Savā laikā par viņu bija raidījums televīzijā. Esmu mācījusies Rīgas 2. bērnu mūzikas skolā, apguvu klavierspēli, bet spēlēt akordeonu iemācījos no vectēva. Tagad vairāk iznāk spēlēt sintezatoru, un atskaņoju savu mūziku. Tapušas vairākas dziesmas sadarbībā ar vietējo Barkavas puisi, kas raksta dzeju. Viņš iedeva vārdus, es piekomponēju mūziku, un rodas dziesma. Reizēm jau cilvēki, kas ienāk veikalā, dzird, ka spēlē mūzika, un domā, ka es te balli rīkoju (smaida). Esmu piedalījusies Barkavas muzikantu svētkos, jauks pasākums pirms gadiem bija Līgo svētkos "Lielkrūzēs", kur ir burvīga daba, jauka estrāde, ūdensrozes ziedēja, zivis zvejojām, laiva pa ūdeni slīdēja, pirts kūpēja... Likās, ka esmu nokļuvusi pasakā.

- Ja tā jūsmojat par dabu, tātad no rīdzinieces tikpat kā nekas vairs nav palicis?

- Kopš 1994. gada esmu Barkavā, bet nezinu, vai vietējie mani ir pieņēmuši par savējo. Kad tagad aizbraucu uz Rīgu, ilgi vairs nevaru izturēt, man gribas atpakaļ, arī galva no trokšņiem sāk sāpēt. Saka jau, ka velk uz to vietu, kur esi piedzimis, un vecumdienās daži atgriežas. Es tam neticu, kaut tuvinieki mani velk atpakaļ. Bērnībā iznāca daudz laika pavadīt laukos, jo viena vecmāmiņa Barkavā, otra - Sīļukalnā. Arī uz baznīcu veda gan Barkavā, gan Sīļukalnā. Tagad dziedu baznīcas korī. Te ir dziļas un stipras saknes. Barkava ir mammas dzimtā puse, Sīļukalnā - tēva dzimtene. Vectēva Jāņa ģimenē uzauguši astoņi bērni, manējā - tikai pieci.

- Iepazīstiniet ar saviem bērniem.

- Jā, esmu bagāta ar pieciem bērniem, un visi jau ir lieli. Bērni gan tagad dodas uz Rīgu. Rīgā vecākā meita Ivita, kas studēja ekonomiku, bet nepabeidza, tagad strādā reklāmas aģentūrā. BTA apdrošināšanas firmā Rīgā strādā Elīna. Dēls Arnis Cēsīs izmācījās par elektriķi, bet Barkavas arodvidusskolā apgūst otru specialitāti apdares darbos, viņam patīk arī datori, gribēja studēt, bet netika budžeta grupā. Līdz ar to viss ir izteikts. Anete Barkavas arodvidusskolā apgūst tūrisma specialitāti, bet Nora vēl mācās Barkavas pamatskolas 7. klasē. Visi bērni ir muzikāli, kaut tālāk neko nemācās. Anete 1. klasē sāka mācīties vijoli, bet no Barkavas uz Madonas mūzikas skolu izbraukāt bija grūti, tā arī visa muzikālā skološanās ar raudāšanu beidzās.

- Pastāstiet par zemnieku saimniecību "Smalciņi", kā saimniekojat?

- Zemnieku saimniecībā "Smalciņi" vairs nesaimniekojam - tur ir tikai zeme. Kādreiz bija piecas govis, turējām cūkas, sivēnus audzējām. Bija kartupeļu tīrumi. Tagad kartupeļi, dārzeņi ir vairs tikai pašu ģimenes vajadzībām, bet govis, cūkas, teļus neturam. Zemē ir ielikts daudz, bet pašlaik ir jāturas pie kā viena. Esmu izvēlējusies veikalu.

- Ar dziesmu tātad vieglāk pa dzīvi?

- Dziedāšana ir mans vaļasprieks. Kad ir labs garastāvoklis, kad priecīgi un arī kad grūti, uzspēlēju vai ko uzdziedu. Ir cilvēki, kas ir folkloras dziedātāji, es vairāk esmu estrādes dziedātāja. Man priekšā ir mikrofons, dziedu no sirds. Folklorā vairāk dziesmas skan kā taurējot. Tuvākas ir Noras Bumbieres dziesmas. Visas tās dziesmas, ko dziedāja viņas atceres koncertā, varu nospēlēt pēc dzirdes. Kad man bija 12-13 gadu, pedagoģe prasīja: "Aija, ko tu jaunu esi dzirdējusi?" Es viņai nospēlēju. Pareizi būtu skatīties notīs un spēlēt, bet man notis nepatīk, spēlēju pēc dzirdes.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.03.2010.

Autore: IVETA ŠMUGĀ

OĻĢERTA SKUJAS foto