- Vispirms es gan gribētu pateikt publisku paldies saviem darbiniekiem un viņu ģimenēm, kā arī kolēģiem visā Latvijā par sapratni, izturību un uzticību poligrāfijas nozarei, īpaši šajos krīzes laikos, kad saimnieciskajā darbībā ir jāpārvar tik daudz šķēršļu un viss nenorit tik viegli un skaisti, kā gribētos. Ja grūtos brīžos mēs cits citu nebalstītu gan savā kolektīvā, gan poligrāfijas jomā kopumā, es domāju, situācija būtu vēl smagāka, - sarunas sākumā akcentēja SIA „Madonas poligrāfists" izpilddirektore Ilze Zvirgzdiņa. - Šobrīd pavisam pie mums strādā 32 darbinieki, bet 2007. gadā to bija 70. Darbinieku skaitu bijām spiesti samazināt, jo visā Latvijā kritās pieprasījums pēc poligrāfijas produkcijas. Mums ir daudz darbinieku, kuri uzņēmumā strādā ilgāk nekā 10 gadu, un ir tādi, kas šai nozarei veltījuši pat 23 un 32 sava darba mūža gadus. Daļa uzņēmumā sāka strādā, pirms vēl tika nodibināta SIA „Madonas poligrāfists" un tas kļuva par somiem piederošu uzņēmumu, viņiem ir ļoti liela pieredze poligrāfijas nozarē, kas ir liela priekšrocība.
Protams, man ir ļoti žēl, ka nevaram viņus atalgot tā, kā viņi to būtu pelnījuši, jo ekonomiskā situācija diemžēl nav tāda, lai par pasūtījumu paprasītu tik, cik vajadzētu, un saviem darbiniekiem samaksātu pienācīgas algas. Arī tad, ja tas ir valstiski svarīgs pasūtījums.
Mūsu uzņēmumā strādā ļoti daudz patiešām labu darbinieku, kas katru rītu kā skudriņas uz darbu steidz no dažādām pusēm - no Kusas, Liezēres, Praulienas, Biksēres, Sauleskalna, Pļaviņām un citām dzīvesvietām. Tas nozīmē, ka daļa no jau tā pieticīgās algas aiziet ceļa izdevumu segšanai. Tā ka es varu viņiem teikt tikai paldies par to, ka viņi ir tik lojāli un uzticīgi izvēlētajai profesijai un savu darbu dara pēc labākās sirdsapziņas.
No savas puses mēs cenšamies viņus neatstāt vienus pašus ar kādu problēmu, ja tāda rodas un to vieniem pašiem grūti atrisināt. Ar lepnumu varu teikt, ka ir bijušas tikai kādas divas reizes, kad ir aizkavējusies darba algas izmaksa noteiktajā laikā. Atbilstoši Latvijas likumdošanai mēs nodrošinām visas sociālās garantijas.
Īstenībā jau tā ir, ka cits citu vislabāk iepazīst grūtībās. To pašu varu teikt arī par mūsu uzņēmuma īpašniekiem.
Jā, mums šais gados neklājas viegli, mums tikpat kā nav peļņas, nav dividenžu, ko maksāt īpašniekiem. Varbūt cits ārvalstu investors šajā situācijā būtu tā arī pateicis: nav peļņas, slēdzam uzņēmumu. Taču viņi mums uzticas un ir iecietīgi arī attiecībā uz kopējiem saimnieciskās darbības rādītājiem.
- Kādi tie ir, vai uzņēmums ir rentabls?
- Saimnieciskās darbības rezultāti ir dažādi. Piemēram, 2010. gads mums noslēdzās ar nelielu peļņu, bet pagājušais gads būs ar nelieliem zaudējumiem. To galvenokārt var skaidrot ar to, ka pieprasījums pēc poligrāfijas produkcijas ir samazinājies visā Latvijā, tas nepalielinās un pēdējos gados faktiski stāv uz vietas, kaut gan kritums salīdzinājumā ar ziedu laikiem ir aptuveni 30 procentu.
Ar ko mēs varam lepoties? Poligrāfija Latvijā, nenoliedzami, ir ļoti augstā līmenī. Tā vairāk vai mazāk ir privātais bizness, neatkarīgi no tā, kas ir uzņēmumu īpašnieki. To, ka mēs visi cenšamies un meklējam produkcijas noietu eksporta tirgos Eiropā, saglabājam ražošanas uzņēmumus un nodrošinām cilvēkiem darbu, man šķiet, tomēr vajadzētu atbilstoši arī novērtēt. Piemēram, pagājušajā gadā veicām pasūtījumus uz ārvalstīm par 85 000 latu, galvenokārt uz Zviedriju, Dāniju, Norvēģiju, kur mūsu uzņēmuma ražojumu kvalitāti patiešām novērtē.
Mēs vairāk drukājam grāmatas. Arī šogad lielākais apjoms būs grāmatas, aptuveni 66 procenti - ar cietiem vākiem, līmēti izdevumi. Visā pasaulē tirāžas samazinās, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs pasaulei paliekam interesanti. Iekšējā tirgū pieprasītākās ir grāmatas, brošūras, veidlapas, reklāmas materiāli, kalendāri, kartes, plānotāji. Piedāvātais pakalpojumu klāsts ir ļoti liels. Mūsu darbinieki prot strādāt ar vairākām iekārtām un spēj piemēroties katram konkrētajam pasūtījumam, viņu kvalifikācija to ļauj.
Mums ir labi darbinieki, ar kuriem lepojamies. Mums ir arī labi klienti, un tas arī ir no svara. Ir ļoti maz ļaunprātīgu nemaksātāju. Daži gan samaksā ar nelielu kavēšanos, bet arī šādos gadījumos tiek atrasts abpusēji pieņemams risinājums, jo mēs jau labi saprotam, ka smagi klājas ne tikai poligrāfijas nozarē, bet arī citās jomās.
Ļoti smaga izvērtās pērnā gada nogale. Mūsu darbu negatīvi ietekmē lielās elektrības svārstības, kas pēdējā laikā ir visai bieža parādība ne tikai vētru un vēju laikā, bet arī ikdienā. Šī iemesla dēļ decembrī pašā karstākajā darba periodā mums tika sabojāta stratēģiski svarīga iekārta, kas izgatavo iespiedformas. Slēdziens bija tāds, ka ilgstošu elektriskās strāvas svārstību rezultātā ir sadegušas divas elektroniskās plates. Šīs iekārtas remonts izmaksāja ap 6000 latu, un tas ir ļoti daudz, tas ir viss referenduma balsošanas zīmju drukāšanas pasūtījuma apjoms.
Zvanījām Sadales tīklam, jautājām, ko un kā darīt, lai vismaz šādi un līdzīgi gadījumi neatkārtotos. Es jau saprotu, ka izdevumus mums neviens nekompensēs, bet lielāku ieinteresētību gan varēja parādīt un ieteikt, kā mums rīkoties, lai aizsargātu savu ražošanu un iekārtas. Tā vietā saņēmām sausu, formālu atbildi, ka konkrētajā datumā nekādas svārstības netika konstatētas, bet slēdzienā taču bija teikts, ka plates izdega sakarā ar ilgstošām svārstībām, kas bija novērojamas visu vasaru un rudeni, ne tikai ziemā. Katrā ziņā ar monopoluzņēmumiem gribētos lielāku dialogu.
Mēs no savas puses it kā darām visu, lai uzņēmums darbotos un cilvēkiem būtu darbs, bet ar nožēlu jāsecina, ka bieži vien, izņemot skaļus saukļus par atbalstu ražošanas attīstībai, nekā cita nav. Pat viselementārākās ieinteresētības, kā tas bija arī 23. decembrī, kad tika pārrakts kabelis. To, ka šajā dienā Saieta laukumā nodzisa lielā egle, droši vien pamanīja, bet to, ka bez elektrības palika trīs mājas - gan ne. Tika pārtraukti ne tikai drukāšanas darbi, bet nedarbojās arī datori, līdz ar to darbiniekiem pirms svētkiem laikus nevarējām pārskaitīt avansu. Kaut vismaz būtu atnākuši tie kabeļu pārracēji, atvainojušies un painteresējušies, kā mēs izkļuvām no šīs situācijas!
- Vai esat atjaunojuši arī iespiedmašīnas?
- Diezgan lielas investīcijas tika veiktas 2007./2008. gadā. Mums ir jauna B3 formāta iespiedmašīna. Kādreiz bija tikai viena liela iespiedmašīna, uz kuras drukājām visus krāsu darbus, tagad to varam darīt uz vienas vai otras. Jaunā iespiedmašīna ir arī modernāka, tehniskām vajadzībām tai nepieciešams mazāk papīra. Izmantojam CTP sistēmu, līdz ar to vairs nav nepieciešamas filmas un nevajag montēt arī ar rokām. Pēc mūsdienu tehnoloģiju ieviešanas ar klientiem visbiežāk satiekas mūsu šoferis, kas piegādā gatavo produkciju, bet mēs vairāk sazināmies, izmantojot internetu, pa e-pastu vai sazvanoties. Materiāli tiek uzlikti uz servera, un klātienē vairs nav jāsatiekas.
Mums ir arī iekārta ar Latvijā vienīgo tehnoloģiju. Tā ir termolīmes iekārta, kas salīmē brošūras ar termolīmi. Izmantojot šo iekārtu, klientam varam gandrīz simtprocentīgi vai vismaz 99 procentu apmērā garantēt, ka grāmatas varēs plaši atvērt, tās neizjuks un lapas neizkritīs. Latvijā šis pakalpojums vēl nav tik populārs, jo ir saglabājies stereotips, ka līmētās grāmatas nav tik izturīgas. Bet ārzemēs to ir jau vairāk novērtējuši. Katrā ziņā termolīmes iekārta ir ļoti piemērota grāmatu izdošanai nelielās tirāžās.
- Referenduma balsošanas zīmes esat nodrukājuši. Arī TV „Panorāmas" sižetā visi kā viens apgalvojāt, ka iesit uz referendumu, aizstāvēsit latviešu valodu un balsosit pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
- Tas, ka Latvijā valsts valodas statusā ir jābūt vienai valodai - latviešu valodai, ir pats par sevi saprotams. Tai pašā laikā esmu pārliecināta par to, ka katras valodas zināšanas ir bagātība, ko nevienam nevar atņemt. Es augstāko izglītību esmu ieguvusi krievu valodā un esmu priecīga, ka man ir šīs valodas zināšanas. Arī meitai saku - mācies krievu valodu! Jo vairāk valodu zini, jo vairāk ceļu ir atvērts pasaulē, bet arī šeit dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem ir jāprot latviešu valoda. Es pat brīnos, ka Latvijā ir cilvēki, kuri to nezina. Kā var nepalikt atmiņā valoda, kas ikdienā skan visapkārt? Manuprāt, to zināt būtu katra Latvijas iedzīvotāja goda lieta.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto
