Janvārī 90 gadu dzīves jubileju svinēja madoniete ANNA PURMALE. Līdzās cienījamajai gadskārtai apbrīnojams ir fakts, ka Annas kundze - mūsu Anniņa, kā viņu mīļi dēvē draudze, - joprojām pašatdevīgi kalpo Madonas katoļu baznīcā, rūpējoties par Madonas draudzi un draudzes priesteri.

Atzinība no Rīgas arhibīskapa-metropolīta Zbigņeva Stankeviča, apsveikums no Madonas novada domes priekšsēdētāja Andreja Ceļapītera, Goda raksts no prāvesta Riharda Rasnača ir tikai neliela daļa no tās uzmanības, ko Anna Purmale saņēma skaistajā jubilejā.
Draudzē Anna Purmale ir kopš 1945. gada, kad paralēli pienākumiem ģimenē un profesionālajā dzīvē uzsāka savu kalpošanas ceļu. Darba mūžs aizvadīts vienā vietā - Madonas sadzīves pakalpojumu kombinātā, strādājot par sieviešu drēbju šuvēju. Šis amats ļāvis būt noderīgai arī kalpošanā, kur profesionālās šuvējas prasmes pielietotas gan liturģisko tērpu un drānu izgatavošanā, gan uzturot kārtību dievnamā. Kopš baznīcā kļuva iespējams izplatīt kristīgo literatūru un periodiku, Anna Purmale darbojas grāmatu galdā, izdala ielūgumus uz Alfa kursu un citiem pasākumiem. Kur īsti sācies viņas ticības ceļš, vaicāju Annai Purmalei, mums tiekoties Madonas katoļu dievnamā.
- Knapi kustējos, kad jau mācēju krustiņu mest, - iesāka viņa. - Ticība man ir stingri ieaudzināta. Bijām seši bērni: pieci brāļi (šobrīd gan nav vairs neviena) un es. Ticībai tiku ieaudzināta, un mani neviens par ko citu nav varējis pārliecināt. Esmu palikusi no tām sievām, kas aktīvi gājām sargāt baznīcu padomju laikos. Huligāni sita logus, visādi nievāja, tāpēc mēs ik vakaru devāmies apsargāt. Tagad dežūras citu motīvu dēļ notiek adorācijas kapelā, bet tolaik pa diviem trim dežurējām baznīcā. No 1945. gada novembra, kopš atnācu dzīvot uz Madonu, vienmēr esmu apmeklējusi dievnamu. Esmu dzimusi Līvānu pusē, tur būtu bijis arī darbs, bet nebija, kur dzīvot. Madonā atvēra rūpkombinātu, tā pārcēlos uz šejieni.

- Vai šuvējas prasmes apgūtas pašmācības ceļā?
- Pēc pamatskolas beigšanas tūlīt Līvānos sāku mācīties par šuvēju. Vajadzēja mācīties četrus gadus, diplomdarbu aizstāvēju Krustpilī. Madonā, sadzīves pakalpojumu kombinātā, nostrādāju no 1949. līdz 1980. gadam, kad devos pensijā. Šai laikā uz baznīcu gāju svētdienās, kopš 1980. gada baznīcā esmu diendienā. Esmu kalpojusi 13 priesteriem, man mīļi (tādi kā dvēseles radinieki) ir pieci prāvesti. Ar Albertu Cimanovski nokalpoju 10 gadu, ar Juri Mukānu - 20, ar Rihardu Rasnaci rit 12. kalpošanas gads, kā savējais ir arī priesteris Ingars Stepkāns un Māris Zviedris, kas Garīgajā seminārā iestājās no Madonas draudzes. Šos priesterus aicināju uz deviņdesmitās dzimšanas dienas svinībām, atbrauca trīs ķēniņi vienā zeltā.

- Pienākumi baznīcā bijuši visdažādākie.
- Svarīga lieta ir altāra sagatavošana - biķera nolikšana, biķera drāniņu sagatavošana, rūpes par altāra segām, svecēm. 20 gadu vadīju procesijas - svētkos un pirmajā mēneša svētdienā draudze dodas ap baznīcu. Pirms tam jāsaved kārtībā karogi, jāzina par vīriešiem, kas nesīs karogus, un meitenēm, kas ies blakus; jāpalīdz saģērbties atbilstošos tērpos. Pirmo procesiju uzsāku pie prāvesta Mukāna, turpināju pie Alberta Cimanovska. Kad atnāca tēvs Jāzeps, ar viņu vairs nepratu saprasties, tad no šī darba tiku atbrīvota.
Pie prāvesta Riharda iesāku kurināt krāsnis, šogad ir trešā ziema. Pirmo ziemu šai jautājumā meistars bija prāvests, es biju māceklis, tagad varu būt meistars, bet Rihards ir māceklis. Kurinām ar malku, svarīgi iekurināt agri, lai uz rīta dievkalpojumu baznīcā būtu silti.

- Tā lielākā kalpošana ir grāmatu galdā, kur Anna rūpējas, lai cilvēkiem ir pieejama garīgā literatūra, - sarunā iesaistās priesteris Rihards Rasnacis. - Pats sarūpēju grāmatas, tās atvedot, bet Anna izveido sarakstu, kas kuram nepieciešams.

- Kā šo gadu laikā bijis ar veselību?
- Veselība turas. Lielākā operācija bija 1947. gadā, kad izgrieza apendicītu. Pirms astoņiem gadiem uzbruka suns, es kritu, un bija traumēts iegurnis. Trīs mēnešus kliboju, tad labi atspirgu. Pirms pieciem gadiem radās problēma ar kāju, bija nepieciešama iegurņa operācija, ko veica tepat Madonā. Ar līdzekļiem palīdzēja draudze, jo operācija maksāja vairāk nekā tūkstoš latu. Pati samaksāju 30 latu, pārējo atnesa prāvests Rihards.
Kamēr vien esmu un spēšu līdz baznīcai atnākt, prāvestam esmu solījusi viņu vienu nepamest.
Rihards Rasnacis: - Reti kur 90 gados ir tāda enerģija un spēks, spēja reāli izdarīt. Cits varbūt grib darīt un cenšas, bet nesanāk, Anniņas gadījumā ir gan vēlēšanās, gan arī spēja paveikt, tāpēc esam ļoti priecīgi.

- Vai padomju gados neviens necentās pāraudzināt, pagriezt pret ticību?
- Darbā gāja visādi, bet kolektīvs novērtēja, ka mani nepāraudzinās. Vienreiz direktors aizrādīja, ka nēsāju zelta laulību gredzenu. Tolaik zagsā tādus nedeva, tikai pie laulībām. Ar vīru sarakstījāmies 1946. gada 1. augustā, vēl šodien atceros, ka man bija puķaina kleitiņa. Kad sagājām kopā, nekā daudz jau nebija: Jānim bija koferis, man - šujmašīna.
Padomju vara uzskatīja, ka nedrīkst laulāties baznīcā, tā esot māņticība. Direktors aizliedza nēsāt gredzenu, pamatojot, ka padomju varai ir jāpakļaujas. Es nepiekritu. Tad pats Dievs izkārtoja situāciju, ka galvenā piegriezēja Ruta Kampe saslima. Direktors Melderis izsauca mani pie sevis un paziņoja, ka iepriekšējo jautājumu uz brīdi atlikšot, tagad esot svarīgi, vai nevaru aizvietot slimnieci. Es, protams, piekritu, un kopš tā laika neviens neko man vairs nepārmeta. Kad nāca baznīcas svētki, Ruta un citas kolēģes ar interesi prasīja - „Anniņ, pastāsti arī mums, kā baznīcā gāja...".
Uz baznīcu esmu gājusi visos laikos, gājām visa ģimene. Kad meita mācījās 4. klasē, skolotāja reiz bija noskatījusi, ka esam dievkalpojumā, un sauca runāties. Mani, protams, nepāraudzināja, bet meita uz baznīcu kopš tā brīža vairs negāja. Krustīta, iestiprināta, laulāta ir, bet ar to baznīcā iešanu ir bēdīgāk.
Rihards Rasnacis: - Priecājos, ka Anna joprojām, arī 90 gados, ir atvērta jaunajam. Tā kā ik dienas ar Anniņu tiekamies, daudz runājamies, ja man ir kāda ideja, vienmēr padalos ar to. Esmu ievērojis, ka Anniņa visu jauno labprāt atbalsta. Nereti saka, ka cilvēks gados neko negrib mainīt, nevēlas ieviest jauno, šeit visam jaunajam ir liela atvērtība. Anna ir kā barometrs, uz viņu varu pārbaudīt, kā jaunu ideju uztvers pārējā draudzes daļa.

- Draudzē ir daudz jauniešu un bērnu. Kāda veidojas saskarsme ar viņiem?
Rihards Rasnacis: - Četrgadīgā Loreta Akaševa, piemēram, vienmēr raugās, kad pie dievgalda ies Anniņa. Viņa svētību dodas saņemt nevis kopā ar vecākiem, bet gaida Anniņu. Pie dievgalda paskatās acīs, izturas kā īsta draudzene.

- Esmu dzirdējusi, ka Annas kundzei ir daudz krustbērnu.
- Kā no četrpadsmit gadiem Līvānos sāku, tā Madonā viss turpinājās. Jā, krustbērnu man ir daudz - četrpadsmit. Es uzskatīju - ja aicina, no krusta nedrīkst atteikties. Tā mani audzināja mamma un vecāmamma, tā esmu rīkojusies pati. Krustmātes pienākums ir audzināt ticīgā garā. Vislabāk audzināt ar savas dzīves piemēru, nosodījusi vai bārusi nevienu īpaši neesmu.

- Vai kalpošanas darbā nevajag apmācīt sekotājus?
- Manas domas šai jautājumā ir tādas, ka vajadzētu pensionāru pāri. Bez vīrieša rokas te iztikt nevar, jo baznīcas uzturēšanā ir āra darbi, jāzina par dārzu, sniega tīrīšanu, malkas ienešanu; un arī bez sievietes darbiem iztikt nevar. Esmu uzrunājusi vairākas draudzes sievas, bet neviena negrib uzņemties pienākumu. Nedēļā reizi grīdu mazgā labprāt, bet uz pilnu slodzi pārzināt jebkuru lietu nevēlas. Šeit jāņem groži rokā un jābūt visu dienu. Uz kapusvētkiem prāvests palaiž, bet tālāk kur skriet pat nedomāju. Lai mazbērni brauc ciemos pie manis, uz Rīgu pie viņiem doties netaisos.

Autore: INESE ELSIŅA

INESES ZĪLES foto