Ik pa laikam izskan runas par kārtējās slimnīcas slēgšanu vai pārprofilēšanu, kas nepieciešams, lai iegūtu tik būtisko ietaupījumu valsts budžetā. Pirms nedaudz vairāk nekā gada šo procesu uz savas ādas izbaudīja Ērgļu slimnīca, kas šobrīd stacionāra pakalpojumus vairs nesniedz, un arī valsts finansējums tai ir pamatīgi nogriezts. Tās valdes priekšsēdētāja, ģimenes ārste un Ērgļu novada domes deputāte AINA BRAĶE atzīst, ka šo gadu slimnīca ir aizvadījusi bez lieliem satricinājumiem un apradusi ar jauno statusu un funkcijām. Par viņas izvēli kļūt par mediķi, darbu slimnīcā un privātpraksē, kā arī skatījumu uz Ērgļu novada nākotni varat lasīt šajā intervijā.

- Esmu dzimusi Gulbenes rajona Tirzā. Dzīves gaitas turpinājās Jaungulbenes pagastā, kur mācījos Gulbīšu vidusskolā, pēc tam mācības turpināju Rīgas Medicīnas institūtā. Pēc studijām uzreiz atnācu strādāt uz Ērgļu slimnīcu. Man un vēl vienai dakterei - Rutai Šanterei - pēc plāna sadales bija jādodas strādāt uz Madonas rajonu - viņai Ērgļu slimnīcā, bet man Madonā. Tā kā viņa ļoti nevēlējās doties uz Ērgļiem, bet man turpmākā darbavieta nešķita tik svarīgs jautājums, labprātīgi samainījāmies. To, ka atnācu un paliku šeit strādāt (nu jau kopā tie ir 33 gadi), nekad neesmu nožēlojusi. Esmu lauku cilvēks, un pilsētas dzīve mani nekad nav saistījusi, tādēļ arī nevēlējos palikt Rīgā.

- Kas pamodināja interesi par medicīnu?

- Mans tēvs bija veterinārārsts, bet māte - zootehniķe. Pamats tika ielikts arī Gulbīšu vidusskolā. Vispār uzskatu, ka liela daļa no tā, kas cilvēkos ir labs, nāk no skolas. Ja tagad dzirdu un lasu, ka lauku skolās nevar izaugt gudri, izglītoti cilvēki, tam nepiekrītu, jo Gulbīšu vidusskolā bija gan mīļums un gaišums, gan zinoši un profesionāli pedagogi. Skolā netrūka arī patriotiskās ievirzes. Pagājušajā sestdienā nosvinējām brīnišķīgu pasākumu - skolotājas Mirdzas Teteres 100 gadu jubileju. Tas bija ļoti jauks, emocionāls pasākums. Gandrīz visu savu darba mūžu viņa nostrādāja Gulbīšu vidusskolā, tikai pēdējos gados pārnāca uz Ērgļu vidusskolu. Arī citus savus bijušos skolotājus - Sakovsku, Vabuli, Dreimani u. c. - varu atcerēties tikai ar cieņu. Manuprāt, tas ir tas, kā mūsdienās jaunajai paaudzei pietrūkst - bijības pret skolotāju. Kas attiecas uz piesaisti medicīnai, tolaik skola aktīvi sadarbojās ar Sarkanā Krusta pirmorganizāciju, vidusskolas skolēni darbojās Sarkanā Krusta pulciņos. Braucām gan uz rajona, gan republikas mēroga sacensībām. Jaungulbenē bija arī neliela slimnīca, ar ko izveidojās laba saikne un kur mūs apmācīja. Tā arī nolēmu iet pa medicīnas ceļu, un tā īsti citu, alternatīvu variantu pat nebija. Diezgan ātri sapratu arī to, ka vēlos kļūt par pediatri. Mums kaimiņos dzīvoja puisītis, kam kopš dzimšanas bija kustību traucējumi, un man tolaik likās - kā tas var būt, ka viņam neviens nevar palīdzēt. Tas mani mudināja pievērsties pediatrijai. Vēlāk gan vairāk bija darīšana tieši ar mikropediatriju - zīdaiņiem, jo Ērgļu slimnīcā bija arī dzemdību nodaļa. Arī tagad, kad jau ilgu laiku darbojos kā ģimenes ārste, bērnu lauciņš man ir tas mīļākais. Tā kā pediatru plašā apkaimē nav, daudzi pie manis brauc arī kā pie pediatres. Cenšos visus pieņemt un padomu neatsaku, jo ārstam no savas galvenās specialitātes, kurā ilgi gadi nostrādāti, tomēr ir grūti aiziet.

- Nu jau 15 gadu Latvijā primāro aprūpi nodrošina ģimenes ārsti. Arī jums no pediatres bija jāpārkvalificējas par plašāka profila speciālisti.

- Biju Ērgļos pēdējā, kas pieteicās par ģimenes ārsti. Darbu atviegloja tas, ka Ērgļu slimnīcā biju ilgstoši strādājusi un dežūru laikā - arī ar stacionāra pacientiem, līdz ar to nebija tā, ka orientētos tikai šauri savā specialitātē. Citiem mūsu ģimenes ārstiem bija līdzīgi. Likām šuves, savu reizi dakteris Brēmanis pieaicināja pie apendicīta operācijām. Daudzi no maniem pediatrijas pacientiem tagad jau ir pieauguši un nāk pie manis kā ģimenes ārstes. Manā skatījumā, ir pozitīvi, ka varu strādāt ar cilvēkiem, kurus esmu pazinusi kopš bērna kājas. Esmu nedaudz labvēlīgākā situācijā arī tādēļ, ka prakse atrodas pie slimnīcas, kur strādā labi speciālisti, ar kuriem varu konsultēties, nav vienai pašai jāpieņem lēmums jautājumos, kurus tik labi nepārzinu. Strādāt nelielā pagastā, kur tas viss nebūtu pieejams, būtu ļoti grūti. Atskatoties uz laiku pirms ģimenes ārstu institūcijas izveides, par poliklīniku sistēmu neko sliktu teikt nevaru, taču tas periods ir pagājis un mums vienkārši ir jāstrādā, un arī cilvēki ir apraduši ar šo situāciju. Palīdz tas, ka netālu ir Madonas slimnīca ar plašajām diagnostikas iespējām, gan tehniskajā, gan personāla ziņā, un, ja vien cilvēki varētu atļauties apmeklēt tos speciālistus un veikt izmeklējumus, kas ir nepieciešami, problēmu nebūtu. Diemžēl viņi ne vienmēr to spēj.

- Ērgļu slimnīca par aprūpes slimnīcu kļuva pagājušā gada aprīlī. Kādas ir izjūtas, atskatoties uz aizvadīto gadu un kvalitatīvi jauno slimnīcas statusu?

- Pagājušā gada aprīlī es biju noskaņota daudz pesimistiskāk. Man šķita, ka pēc pusgada te būs pilnīgs klusums, vien daži pacienti nāks pie ģimenes ārsta. Taču, par laimi, tā nav. Mūsu slimnīca nekad nav tiekusies pēc kaut kā, kas tai nav bijis pa spēkam. Tādēļ esam arī noturējušies. Slimnīcas formāta maiņa pērn pie mums notika vieglāk, nekā, kā man nācies dzirdēt, daudzviet citur. Personāls lielākoties bija pensijas vecumā, un tika nolemts, ka jāpaliek strādāt jaunajiem. Tie, kas beidza strādāt, saņēma pieklājīgus pabalstus. Piemēram, Ādažu slimnīcā, kas ir pielīdzināma mūsu, atlaida 14 darbinieku.

Mans uzskats ir, ka novadā būtu jāapvieno visas sociālās aprūpes iestādes, gan pansionāti, gan bērnunami, gan slimnīca, jo tie visi veic vienu un to pašu funkciju, bet tagad katrs nedaudz velk uz savu pusi. Šobrīd slimnīca no pansionāta pērk veļas mazgāšanas un ēdināšanas pakalpojumus, un par to tiek maksāts PVN. Pat novada sadarbības partneri no Nīderlandes un Vācijas brīnās, kā mēs katrs par sevi vēl varam pastāvēt. Droši vien pati dzīve novedīs pie kopīga risinājuma.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 11.09.2010.

Autors: EGILS KAZAKEVIČS

AGRA VECKALNIŅA foto