Tiekoties plašākā sarunā īsi pirms Zinību dienas, Jānim Bērziņam vaicāju, vai 1. septembris pakrūtē vēl kņud, vai ir saglabājies īpašais 1. septembra pulss un noskaņojums.

— Skolā sāku strādāt kopš 1959. gada, sākumā — Rīgā, pēc gada atnācu uz Madonu, — atcerējās skolotājs. — Esmu mācījis latviešu valodu un literatūru, dziedāšanu, mūzikas literatūru, latvisko mantojumu, kultūras vēsturi un ētiku.

Esmu par to, ka skolā daudz vairāk nepieciešama emocionalitāte un svinīgums. Tas nepieciešams 1. septembrī, valsts svētkos, arī izlaidumos. Emocionalitāte un patriotiskums ir mans jājamzirdziņš kopš jaunības dienām. Ko skolotājs padomju laikos varēja darīt — stiprināt bērnos latvisko pašapziņu. Par pārējo bija ļoti jāuzmanās, nedrīkstēja jauniešus aicināt protestēt vai darīt ko lieku, viņi pēc tā varēja iegūt ceļu uz Sibīriju, sabojāt savu dzīvi. Bet Latvijas nacionālo pašlepnumu, to gan stiprināt varēja, un viens no veidiem, kas palīdzēja to darīt, bija latviešu tautas dziesmas. Visu savu mūžu, kopš skolā uzsāku mācīt mūziku, ik stundu iesāku ar latviešu tautas dziesmu. Vēlākajos gados to atgādināja skolēni, un vēl šodien daudzi to atceras un saka paldies. Nemanot gada laikā bērni sakrāja ievērojamu dziesmu bagāžu, dažkārt piedziedāju klāt otro balsi, bija patiesi un skaisti. Nav tiesa, ka bērniem tautas dziesmas nepatīk. Nevar mīlēt to, ko nepazīst, tāpēc vispirms tautas gara mantas ir jāatklāj.  

Otrs, par ko aizdomājos jaunā mācību gada sākumā, ir izpratne par valsts svētkiem. Ne tik sen 3. maijā braucu uz Lubānu, un pa ceļam mani nobalsoja kāds jauneklis. Paņēmu viņu līdzbraucējos un uzsāku sarunu. Puisis stāstīja, ka viņam gaidāma brīvdiena — 4. maijā nav jāiet uz skolu. Sāku prasīt, vai viņš zina, kas ir 4. maijs. Pusaudzis neko nevarēja pateikt, ir tikai brīvdiena. Par kādu dzimtenes mīlestību var būt runa, ja cilvēks nezina pamatlietas? Es pats vēl šodien atceros, kā bērnībā, kas iekrita Ulmaņlaikos, Oskaram Kalpakam veltītais pasākums skolā noslēdzās ar valsts himnas „Dievs, svētī Latviju!” dziedāšanu. Tas prātā palicis vēl tagad, jo himna izskanēja tik emocionāli, ka sasaucās ar stāstījumu un radīja paliekošu noskaņu. 

Daudzi šodienas skolēni Kalpaku nezina, himnu nezina, 11. novembris viņiem ir Lāčplēša dzimšanas diena. Valsts svētku sarīkojumus, manuprāt, vērts sasaistīt ar dzejas tēliem, lai jaunatnē radītu emocijas. Sausi referāti nevienu neuzrunā, bērniem nepieciešams pārdzīvojums.

— Kas priecē no šodienas aktualitātēm? 

— Prieks, ka šogad tiek atjaunota skolotāju konference. Tā arī ir viena no kopības sajušanas formām un skolotājiem vienmēr bijusi svarīga. Atmodas gados skolotāju konferenci iesākām ar dziesmu „Dar’ man, tēv(i)s, pastaliņas” un noslēdzām ar himnisko „Nevis slinkojot un pūstot”. Tās ir divas dziesmas, kas latviešiem visos laikos bijušas svētas. Kas var vienot tautu šodien? Mūs, latviešus, no laiku laikiem tradicionāli vienojusi dziesma. Atceros, kā stāvējām „Baltijas ceļā” un kā, uzsākot dziedāt dažādas dziesmas, ap mums sāka pulcēties pārējie. Atsevišķs stāsts ir latviešu Dziesmu svētki. Bet 1. septembrī, 11., 18. novembrī un citos svētkos kopīgi būtu jādzied valsts himna, tieši tai būtu jābūt populārākajai dziesmai, ko izpildām.

— Skatot jūsu dzīves gājumu, nobrīnījos, ka savulaik esat strādājis par meteorologu.

— Mācoties Rīgas 1. vidusskolā, nopietni saslimu ar pleirītu, bet pēc laika klāt bija tuberkuloze. Noslimoju 6—7 gadus. Faktiski esmu viens no retajiem, kas izdzīvoja, jo tolaik šai slimībai zāļu nebija. Ārstējoties iepazinu brīnišķīgas, skaistas, poētiskas meitenes, gudrus puišus, kas visi tolaik slimoja, sapņoja par izveseļošanos, diemžēl tika aizsaukti mūžībā. Kādi skaisti sapņi visiem bija domās, un kā man pietrūkst talanta, lai par to visu uzrakstītu. Toreiz pašam laimējās, es izveseļojos, bet izglītību biju spiests pārtraukt. Tad arī 2,5 gadus strādāju meteoroloģiskajā stacijā. Gāju kursos, vēroju mākoņus, zināju pat to latīniskos nosaukumus. Četrreiz dienā bija jādod ziņas par novērojumiem. Bija tam klāt arī sava deva romantikas: naktī pusdivos bija jāiet uz jūru mērīt ūdens temperatūru, jāveic citi lasījumi. Tā, vienatnē darbojoties, varēja izfantazēties un izdomāties par visu. Kad slimība saasinājās, šo darbu pārtraucu.

— „Vētru un dziņu” laiks, šķiet, jūs nedaudz izšķīra no pārējiem vienaudžiem. Ko cilvēkam dod pārdzīvojumi un ciešanu pieredze, iepazīta tik agri?

— Tādā brīdī esi spiests iedziļināties un piedevām to darīt vienatnē. Ieskatīties pats savā dvēselē un ar laiku saprast, ka arī citiem sāp. Atceros, apkārt bija brīnišķīgi mana vecuma jaunieši, bijām Dikļos sanatorijā, radās simpātijas, kādam mīlestība, runājām dzejas un spriedām par dzīvi. Saka jau, ka cilvēkam nevajag ciest, bet, ja viņš pats nav izjutis sāpes, viņam grūti saprast, ka otram sāp.

 

Par sevi varu teikt, ka man vienmēr Kāds tomēr ir stāvējis līdzās, vienmēr pavērusies izeja un piepildījies sapņotais. Ir bijuši brīži, kad nāk 1. septembris, visi pošas uz skolu, bet es nevaru. Citiem ir viss, man nav nekā. Vēl situācija: Rīgā sēžu uz soliņa pretim universitātes ēkai un domāju — nekad manā mūžā nebūs lemts šo iestādi apmeklēt. Paiet laiks, un es Latvijas Valsts universitāti beidzu ar diplomu. Vai šāda epizode: mani vienmēr ir valdzinājusi mūzika, nereti sapņoju un skatījos konservatorijas virzienā. Mācīties tur, protams, nebija iespēju, bet vēlākajos gados 15 sezonu dziedāju korī pie diriģenta Leonīda Vīgnera, un daudzkārt mums nodarbības notika tieši konservatorijā. Apbrīnojami, kā viss pavērsās par labu, cik dzīve tomēr ir savdabīga. 

— Interesanti likās tas, ka kādu brīdi esat strādājis arī „Stara” redakcijā.

— Jau Rīgā, studiju gados, uzturējos jauno žurnālistu sabiedrībā — 

daudzi mani draugi bija žurnālisti, un arī man rakstīt patika. Sagadījās, ka 60. gadu sākumā vietējā redakcijā atbrīvojās vieta, un „Stara” toreizējā redaktore Liepiņa mani aicināja par literāro līdzstrādnieku. Diemžēl par kultūru bija jāraksta samērā maz, bet lauksaimniecība un ideoloģija mani īsti nesaistīja. Kad atbrīvojās vieta skolā, no redakcijas aizgāju.

— Un kā ar darbu muzejā, arī tur esat darbojies.

— Kad biju tā pamatīgi nostrādājis skolā (man bija milzīga slodze: vairāk nekā 35 stundas, visi kori, ansambļi), varu teikt, ka veselība lika sevi manīt, biju pārdedzis. 1972. gada skolēnu Dziesmu svētkos bijām dabūjuši labas vietas, veselības dēļ pēc šī maratona bija jāatpūšas. Tad uz pusslodzi paliku skolā un sāku strādāt arī Madonas muzejā. Tur nostrādāju 5 gadus, izveidoju Dziesmu svētku simtgadei veltītu izstādi, sāku zinātnisko darbu, kas vēlāk aizveda pie grāmatas.

— Kā šobrīd ar pētījumu turpināšanu? Vai „Dziesmotajam novadam” var gaidīt jaunu pavērsienu?

— It kā vajadzētu, bet tas nav tik vienkārši. Esmu gan nedaudz rakstījis — Arnolds Klotiņš gatavo Latvijas mūziķu enciklopēdiju, viņš prasīja papildinājumu tam, kas manā grāmatā uzrakstīts. 

Pētījumam tēmu mūsu kultūras jomā jau būtu ļoti daudz. Nekas nav apkopots par tautisko deju kolektīviem. Ne tik sen iznāca Madonas rajona Lepnuma grāmata, bet tur tikai garāmejot ir pieminēta Dzidra Rubene. Tas taču bija vesels laikmets, Rubenes skola, deju kustība! Kamēr vēl dzīvi Rubenes skolnieki — tie, kas to pieredzēja, vajadzētu ziņas apkopot un pierakstīt. Tāpat teātra māksla. Madonas Tautas teātra vēsture ar visiem spožajiem aktieriem arī ir pētījuma vērta. Darbalauks būtu milzīgs, bet visur vajadzīga degsme. 

— Cik laika jūs kādreiz veltījāt stundu sagatavošanai?

— Sākumgados vajadzēja gatavoties stipri, bet visvairāk gatavojos tad, kad 90. gados skolēniem mācīju ētiku un kultūras vēsturi. Tie man kā skolotājam bija laimīgākie gadi, tas bija mans aicinājums. Savukārt vistukšākie gadi bija tad, kad strādāju par izglītības nodaļas vadītāju. Pat toreiz, kad divus gadus biju Bērzaunes pamatskolas direktors, tas likās būtiskāk. Tur nebija sakārtotas elementāras lietas: salabojām tualetes, izkrāsojām klases — skola pārvērtās, un bija iekšējs gandarījums. Izglītības nodaļai arī bija panākumi — 1986. gadā rajona izglītības darbinieki Vissavienības sociālistiskajā sacensībā ieguva 1. vietu un naudas prēmiju. Bet esmu pārāk emocionāls, tas tomēr bija administratīvs darbs un man pie sirds negāja. Katrs darbs, manuprāt, ir jāapgaro, un jo īpaši tas darbs, ko skolotājs veic skolā. 

Autors: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto