Guna Gotlaufa.
Apritējis gads, kopš Madonā durvis vēra kafejnīca „Stūrītis", kas pazīstama ar savām gardajām pankūkām. No pirmās dienas tajā strādā GUNA GOTLAUFA, kas pēc augstākās izglītības iegūšanas un arī darba Nodarbinātības Valsts aģentūrā ir atgriezusies uz dzīvi Madonā. To, vai atgriešanās ir uz palikšanu, vaicājām pašai Gunai.
- Esmu praulēniete. Pēc Praulienas pamatskolas beigšanas mācības turpināju Madonas Valsts ģimnāzijā. Augstāko izglītību ieguvu Latvijas Universitātē Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Tolaik sāku strādāt Nodarbinātības Valsts aģentūras Eiropas Sociālā fonda departamenta attīstības nodaļā. Darbu valsts pārvaldē izvēlējos apzināti. Pabeidzot LU, sapratu, ka par skolotāju strādāt nevēlos, tādēļ meklēju alternatīvas. Viena no tām bija darbs NVA. Strādāju ar Eiropas sociālajiem projektiem, un tas bija ļoti aktīvs, piedzīvojumiem bagāts periods.
Veicu Latvijā īstenoto Eiropas sociālā fonda projektu uzraudzību. Mana darba specifika vairāk bija saistīta ar komunikāciju. Runāju ar projektu vadītājiem, pārliecinājos, vai rezultāts sakrīt ar sākotnēji iecerēto. Darbs bija aktīvs, un izbraukāju visu Latviju. No otras puses, paralēli tam tomēr bija liela birokrātija un papīra kaudžu rakstīšana, kas, manā skatījumā, bija diezgan bezjēdzīgs darbs.
Var piekrist dažkārt izskanējušajam viedoklim, ka vienu brīdi - no 2004. gada līdz 2006. gadam - šo projektu varbūt arī bija par daudz. Salīdzinoši nelielos rajonos to bija vairāk nekā reāli iespējams iesaistīt cilvēkus. Diemžēl Latvijā šādas aktivitātes parasti ir kampaņveidīgas, lai gan tām būtu jābūt mērķtiecīgākām un uz ilgtermiņu orientētām.
- Maģistra grādu tu ieguvi Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Ar ko atmiņā palicis studiju laiks?
- Uz LLU, kur apguvu sabiedrības pārvaldi, studēt aizgāju, jo sapratu, ka vajag paplašināt zināšanas citā specialitātē. Vienlaikus vēlējos izbaudīt studentu pilsētiņas dzīvi, par ko no Jelgavā studējušajiem biju saņēmusi pozitīvas atsauksmes. No LLU laika man atmiņā ir saglabājušies interesantie kursa biedri un pati studiju programma. Grupā biju visjaunākā ar vismazāko pieredzi valsts pārvaldē, tādēļ bija interesanti runāt ar dažādu pašvaldību deputātiem un ierēdņiem. Guvu plašu ieskatu par to situāciju, kāda ir gan Latvijā kopumā, gan atsevišķās pašvaldībās. Vienlaikus tas bija arī nopietns pārdomu laiks, jo atskārtu, kādēļ mūsu valstī viss notiek tā, kā notiek. Viena lieta, ko mēs apgūstam teorijā, bet realitātē ir pavisam cita aina.
- Nu jau gadu tu strādā kafejnīcā „Stūrītis". Darba vide visai radikāli nomainīta.
- Izvēle aiziet no NVA bija brīvprātīga. Tolaik vecie projekti jau bija noslēgušies, bet jaunie vēl nebija uzsākti. Gaisā virmoja arī runas par reformu un ierēdniecības aparāta samazināšanu. Dzīvojām diezgan lielā stresā un neziņā. Katru otrdienu notika Ministru kabineta sēdes, un regulāri aktuāls bija jautājums par to, vai Eiropas fondus uzraudzīs aģentūra vai šo funkciju pārņems ministrijas. Vienu dienu pienāk informācija, ka funkcijas pārņems ministrija, otru dienu, ka mēs pārejam strādāt uz ministriju. Tā vairākus mēnešus dzīvojām uz koferiem. Tolaik radās ideja par kafejnīcas „Stūrītis" izveidi, un es nolēmu atgriezties Madonā. Kā jau lielākā daļa jauniešu, varu iedzīvoties dažādās vietās, tādēļ pamest Rīgu nebija grūti.
- Vai juti, ka Prauliena un Madona tomēr velk pie sevis?
- Tā pa īstam Madonu nemaz nebiju pametusi. Gan studējot LU un LLU, gan strādājot, vienlaikus spēlēju arī Madonas pūtēju orķestrī un katru sestdienu vai otro sestdienu braucu uz mēģinājumiem. Es to darīju tādēļ, ka otru tik labu orķestri Latvijā ir grūti atrast. Vienu brīdi raudzījos kāda Rīgas orķestra virzienā, taču sapratu, ka nedz repertuārs, nedz kolektīvs, nedz attieksme nav pielīdzināma Madonas pūtēju orķestrim.
- Pēdējos gados daudzi jaunieši, neredzot iespēju atrast darbu un sevi uzturēt Latvijā, dodas peļņā uz ārzemēm.
- Nē, par prombraukšanu neesmu domājusi. Studentu apmaiņas programmas ietvaros pusgadu nostrādāju ārvalstīs, taču sapratu, ka tas nav tas, kas man vajadzīgs. Tur tu jūties kā svešinieks, kā viesis un nevari izbaudīt daudzas no tām priekšrocībām, ko sniedz Latvija. Piemēram, doties atpūsties brīvā dabā uz mežu vai pie ezera.
Šis periods Latvijā grūtāks ir tiem jauniešiem, kam nav pamata - atbilstošas izglītības un darba pieredzes, kas ļautu strādāt labi atalgotu darbu. Otra problēma, ar ko esmu saskārusies, ir tā, ka daudzi jaunieši vēlas darbu, kas neatbilst viņu zināšanām, un atalgojumu, kas neatbilst reāli paveiktajam darbam. Diemžēl bija tāds laika periods, kad ar vidusskolas izglītību varēja pelnīt tūkstošus, taču tagad tādām ambīcijām vairs nav pamata. Mums ir jāiemācās, ka bez lielām pūlēm un darba nebūs arī labklājības.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.07.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto
Veicu Latvijā īstenoto Eiropas sociālā fonda projektu uzraudzību. Mana darba specifika vairāk bija saistīta ar komunikāciju. Runāju ar projektu vadītājiem, pārliecinājos, vai rezultāts sakrīt ar sākotnēji iecerēto. Darbs bija aktīvs, un izbraukāju visu Latviju. No otras puses, paralēli tam tomēr bija liela birokrātija un papīra kaudžu rakstīšana, kas, manā skatījumā, bija diezgan bezjēdzīgs darbs.
Var piekrist dažkārt izskanējušajam viedoklim, ka vienu brīdi - no 2004. gada līdz 2006. gadam - šo projektu varbūt arī bija par daudz. Salīdzinoši nelielos rajonos to bija vairāk nekā reāli iespējams iesaistīt cilvēkus. Diemžēl Latvijā šādas aktivitātes parasti ir kampaņveidīgas, lai gan tām būtu jābūt mērķtiecīgākām un uz ilgtermiņu orientētām.
- Maģistra grādu tu ieguvi Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Ar ko atmiņā palicis studiju laiks?
- Uz LLU, kur apguvu sabiedrības pārvaldi, studēt aizgāju, jo sapratu, ka vajag paplašināt zināšanas citā specialitātē. Vienlaikus vēlējos izbaudīt studentu pilsētiņas dzīvi, par ko no Jelgavā studējušajiem biju saņēmusi pozitīvas atsauksmes. No LLU laika man atmiņā ir saglabājušies interesantie kursa biedri un pati studiju programma. Grupā biju visjaunākā ar vismazāko pieredzi valsts pārvaldē, tādēļ bija interesanti runāt ar dažādu pašvaldību deputātiem un ierēdņiem. Guvu plašu ieskatu par to situāciju, kāda ir gan Latvijā kopumā, gan atsevišķās pašvaldībās. Vienlaikus tas bija arī nopietns pārdomu laiks, jo atskārtu, kādēļ mūsu valstī viss notiek tā, kā notiek. Viena lieta, ko mēs apgūstam teorijā, bet realitātē ir pavisam cita aina.
- Nu jau gadu tu strādā kafejnīcā „Stūrītis". Darba vide visai radikāli nomainīta.
- Izvēle aiziet no NVA bija brīvprātīga. Tolaik vecie projekti jau bija noslēgušies, bet jaunie vēl nebija uzsākti. Gaisā virmoja arī runas par reformu un ierēdniecības aparāta samazināšanu. Dzīvojām diezgan lielā stresā un neziņā. Katru otrdienu notika Ministru kabineta sēdes, un regulāri aktuāls bija jautājums par to, vai Eiropas fondus uzraudzīs aģentūra vai šo funkciju pārņems ministrijas. Vienu dienu pienāk informācija, ka funkcijas pārņems ministrija, otru dienu, ka mēs pārejam strādāt uz ministriju. Tā vairākus mēnešus dzīvojām uz koferiem. Tolaik radās ideja par kafejnīcas „Stūrītis" izveidi, un es nolēmu atgriezties Madonā. Kā jau lielākā daļa jauniešu, varu iedzīvoties dažādās vietās, tādēļ pamest Rīgu nebija grūti.
- Vai juti, ka Prauliena un Madona tomēr velk pie sevis?
- Tā pa īstam Madonu nemaz nebiju pametusi. Gan studējot LU un LLU, gan strādājot, vienlaikus spēlēju arī Madonas pūtēju orķestrī un katru sestdienu vai otro sestdienu braucu uz mēģinājumiem. Es to darīju tādēļ, ka otru tik labu orķestri Latvijā ir grūti atrast. Vienu brīdi raudzījos kāda Rīgas orķestra virzienā, taču sapratu, ka nedz repertuārs, nedz kolektīvs, nedz attieksme nav pielīdzināma Madonas pūtēju orķestrim.
- Pēdējos gados daudzi jaunieši, neredzot iespēju atrast darbu un sevi uzturēt Latvijā, dodas peļņā uz ārzemēm.
- Nē, par prombraukšanu neesmu domājusi. Studentu apmaiņas programmas ietvaros pusgadu nostrādāju ārvalstīs, taču sapratu, ka tas nav tas, kas man vajadzīgs. Tur tu jūties kā svešinieks, kā viesis un nevari izbaudīt daudzas no tām priekšrocībām, ko sniedz Latvija. Piemēram, doties atpūsties brīvā dabā uz mežu vai pie ezera.
Šis periods Latvijā grūtāks ir tiem jauniešiem, kam nav pamata - atbilstošas izglītības un darba pieredzes, kas ļautu strādāt labi atalgotu darbu. Otra problēma, ar ko esmu saskārusies, ir tā, ka daudzi jaunieši vēlas darbu, kas neatbilst viņu zināšanām, un atalgojumu, kas neatbilst reāli paveiktajam darbam. Diemžēl bija tāds laika periods, kad ar vidusskolas izglītību varēja pelnīt tūkstošus, taču tagad tādām ambīcijām vairs nav pamata. Mums ir jāiemācās, ka bez lielām pūlēm un darba nebūs arī labklājības.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.07.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto
