Linda Ūdre: — Es uzskatu, ka nav jēgas organizēt vairākus mazus pasākumus katram notikumam atsevišķi ķeksīša pēc, ja tas nepaliek atmiņā vai ir maz apmeklēts.
Tā vien sāk šķist, ja Kalsnavā notiek kāds interesantāks pasākums, aktivitāte (piemēram, Drošības diena, nesen aprakstītais Kalsnavas jauniešu centra divu gadu jubilejas pasākums un citi), aiz tā noteikti stāv LINDA ŪDRE. Par viņu varētu teikt - jauns, mazs motoriņš, kas darbina visu uz priekšu bez liela trokšņa un pompozitātes.
Sevišķi priecē, ka Linda, dzimusi, augusi kalsnaviete, pēc augstskolas pabeigšanas ir pārnākusi uz dzimto pusi. Viņa strādā Kalsnavas pamatskolā par audzinātāju un direktores vietnieci audzināšanas darbā, ir arī Kalsnavas jauniešu centra vadītāja.
- Kāds ir bijis tavs dzīves ceļš, kas atvedis atpakaļ uz Kalsnavu?
- Latvijas Universitātes Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē esmu ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā. Kā daudzi studenti, arī es studiju laikā sāku jau strādāt. Mana pirmā darbavieta bija tepat - Kalsnavā, bārā „Parks". Kādus piecus mēnešus pastrādāju par bārmeni, nopelnīju savu pirmo naudiņu, tomēr sapratu, ka tāds darbs nav domāts man. Par laimi, saņēmu piedāvājumu vasarā pastrādāt Kalsnavas bērnudārzā par audzinātāju. Ritēja pēdējās vasaras dienas, kad bērnudārza vadītāja interesējās, vai es nevēlētos palikt strādāt bērnudārzā. Daudz nedomājot, teicu, ka visticamāk piekritīšu. Taču tajā pašā dienā, ejot no darba mājās, mani uzrunāja Kalsnavas pamatskolas direktore Gunta Lapsa, sakot, ka es varētu pieteikties konkursam uz viņas vietnieka amatu. Sākumā tā kā baidījos, jo amats ļoti atbildīgs, bet pēc ilgākas domāšanas tomēr izvēlējos pieņemt šo izaicinājumu. Turklāt man vienmēr ir paticis kaut ko organizēt, darboties ar bērniem. Sapratu, ka skolā es varēšu vairāk izpausties. Biju tur nostrādājusi jau vairāk kā gadu, kad Agris Lungevičs ierosināja: es kā direktores vietniece audzināšanas darbā, kam darbs cieši saistīts ar jauniešiem, varētu mēģināt viņus kaut kā apvienot, izveidot jauniešu centru. Un man tas izdevās. Divi Agra rakstītie projekti bija uzvarējuši LEADER programmā, par iegūtajiem līdzekļiem tika izremontētas jauniešu centram paredzētās telpas, sarūpēts vajadzīgais aprīkojums. Arī paši jaunieši nāca palīgā. Pēc tam, protams, vajadzēja sameklēt centram vadītāju - bija izsludināts konkurss, pieteicos teju vai pēdējā brīdī. Tiku uzaicināta uz pārrunām, un tā nu esmu šeit. Tā kā skolā strādāju uz pusslodzi un arī centra vadītājs bija nepieciešams uz pusslodzi, abu darbu pienākumus varu lieliski apvienot - pa dienu strādāju skolā un uz jauniešu centru nāku pēcpusdienās, vakaros. Skolā strādāju četrus gadus, no tiem divus paralēli jauniešu centrā.
- Sanāk, ka tev ir paveicies strādāt tieši izstudētajā profesijā?
- Tā varētu teikt, jo mans amats nav tālu novirzījies no studiju programmas. Es mācību stundas nevadu, jo mans izglītības līmenis to neatļauj darīt - pasniegt kādu priekšmetu. Mana izglītība paredz, ka varu strādāt kā audzinātāja, veikt ārpusklases darba pienākumus, būt organizatore un tamlīdzīgi. Studēt Pedagoģijas fakultātē izvēlējos tāpēc, ka tolaik apgalvoja - šī studiju programma ir visaptveroša. Protams, pēc četriem gadiem, kad vajadzēja sākt strādāt, sapratu, ka iespējas tomēr ir diezgan ierobežotas. Skaisti jau izklausās, ka varam strādāt par direktoriem, direktoru vietniekiem, bet kurš gan uzreiz ņems tik atbildīgā amatā tikko augstskolu pabeigušu studentu? Jāteic, man tādā ziņā paveicās. Direktorei vēlāk jautāju, kāpēc izvēlējās šim darbam tieši mani? Izrādās, ka direktore jau skolas laikā esot pamanījusi, ka esmu gana aktīva - tolaik darbojos skolēnu līdzpārvaldē, apmeklēju teātra pulciņu, dziedāju, dejoju. Tagad jāteic - paldies viņai par to, bet pirmajā gadā bija kas tāds, ko viņa noklusēja un uzreiz nepateica man. Togad skolai bija jāiziet akreditācija. Tas bija diezgan saspringts laiks, jo visiem dokumentiem bija jābūt kārtībā, bet es - tik tikko sākusi strādāt un pielāgoties šai darbavietai. Ja būtu zinājusi par to, pirms piekritu strādāt skolā, lēmums noteikti būtu citāds. Bet, no otras puses, tā bija ļoti laba dzīves skola.
- Vai lēmums pārnākt uz Kalsnavu bija apzināts vai tā tomēr bija apstākļu sakritība?
- Jau iepriekš zināju, ka negribēšu dzīvot lielpilsētā. Esmu lauciniece ar sirdi un dvēseli, zināju, ka nemalšos pa cilvēku drūzmu. Tāpat lēmumu pārnākt uz Kalsnavu pozitīvi ietekmēja tas, ka Kalsnavā dzīvo mans draugs. Taču, ja nebūtu darba iespēju, diez vai viss tik gludi būtu atrisinājies. Tad piespiedu kārtā būtu vien jāstrādā citā pilsētā. Šobrīd galvenais tomēr ir darbs.
- Kāds ir darbs ar jauniešiem? Vai tas sniedz gandarījumu, vai Kalsnavas jaunieši ir atsaucīgi?
- Pasākumus vajag tikai rīkot, jo interese par tiem ir, atsaucība un apmeklējums no jauniešu puses ir liels. Taču jātausta, jāzina, kas tieši jauniešus interesē, jo, piemēram, erudīcijas konkursi diez vai būtu pietiekami apmeklēti. Jauniešiem vajag kopā būšanu, patusēšanu, foršu pasākumu. Tāpēc uzņēmos jauniešu centrā rīkot arī diskotēkas, lai gan, cik esmu dzirdējusi, citi jauniešu centri pret to izturas diezgan piesardzīgi. Bet mums ir telpas, ir jaunie dīdžeji, par projekta līdzekļiem ir iegādāta arī nepieciešamā aparatūra - viss ir, kāpēc gan neizmantot? Darbā ar jauniešiem svarīgi ir ģenerēt arvien jaunas idejas, jo viņiem ātri viss apnīk. Taču, redzot atgriezenisko saikni, kaut vai to pašu dziesmu, ko jaunieši man veltīja (dziesmu „Linda mūs izglāba" Kārlis, Klāvs un Matīss atskaņoja jauniešu centra jubilejas pasākumā - Aut.), ir vērts censties. Piemēram, skolā tika nodibināta karsējmeiteņu komanda - jaunietes nāca pie manis konsultēties par daudzām lietām, jutos teju vai kā otrā mamma viņām. Biju kā atbalsta persona. Tad sapratu, ka jauns pedagogs var atrast labu saikni ar jauniešiem. Pirms pāris gadiem viņas man sarīkoja milzīgu pārsteigumu - pašas, neko nesakot un neko nejautājot, bija pieteikušas mani „Latvijas Avīzes" un Latvijas Izglītības fonda rīkotajam konkursam „Jaunais skolotājs", kur ieguvu atzinības rakstu. Man tas bija neizsakāmi liels gandarījums. Organizējot pasākumus, ir ļoti daudz jauniešu, kas ar prieku palīdz. Taču tiem, kas nestrādā skolā, ir ļoti grūti piesaistīt jauniešus - tā man ir liela priekšrocība.
Ļoti cenšos iesaistīties dažādos konkursos, kur redzu, ka jauniešiem varētu rasties kādas iespējas. Tāpat ir pierādījies, ka ar projektu rakstīšanu var saslimt. Tas tāpēc, ka tie paver milzīgas iespējas. Svarīgi ir konsultēties tieši ar jauniešiem, ko katrā projektu konkursā viņi varētu gūt. Prieks, ka tas nav vajadzīgs tikai man, bet arī jauniešiem. Arī vecāki ir atsaucīgi un ieinteresēti, lai bērniem ir, kur nākt, ko darīt, kur atpūsties.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.07.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto
- Kāds ir bijis tavs dzīves ceļš, kas atvedis atpakaļ uz Kalsnavu?
- Latvijas Universitātes Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē esmu ieguvusi bakalaura grādu pedagoģijā. Kā daudzi studenti, arī es studiju laikā sāku jau strādāt. Mana pirmā darbavieta bija tepat - Kalsnavā, bārā „Parks". Kādus piecus mēnešus pastrādāju par bārmeni, nopelnīju savu pirmo naudiņu, tomēr sapratu, ka tāds darbs nav domāts man. Par laimi, saņēmu piedāvājumu vasarā pastrādāt Kalsnavas bērnudārzā par audzinātāju. Ritēja pēdējās vasaras dienas, kad bērnudārza vadītāja interesējās, vai es nevēlētos palikt strādāt bērnudārzā. Daudz nedomājot, teicu, ka visticamāk piekritīšu. Taču tajā pašā dienā, ejot no darba mājās, mani uzrunāja Kalsnavas pamatskolas direktore Gunta Lapsa, sakot, ka es varētu pieteikties konkursam uz viņas vietnieka amatu. Sākumā tā kā baidījos, jo amats ļoti atbildīgs, bet pēc ilgākas domāšanas tomēr izvēlējos pieņemt šo izaicinājumu. Turklāt man vienmēr ir paticis kaut ko organizēt, darboties ar bērniem. Sapratu, ka skolā es varēšu vairāk izpausties. Biju tur nostrādājusi jau vairāk kā gadu, kad Agris Lungevičs ierosināja: es kā direktores vietniece audzināšanas darbā, kam darbs cieši saistīts ar jauniešiem, varētu mēģināt viņus kaut kā apvienot, izveidot jauniešu centru. Un man tas izdevās. Divi Agra rakstītie projekti bija uzvarējuši LEADER programmā, par iegūtajiem līdzekļiem tika izremontētas jauniešu centram paredzētās telpas, sarūpēts vajadzīgais aprīkojums. Arī paši jaunieši nāca palīgā. Pēc tam, protams, vajadzēja sameklēt centram vadītāju - bija izsludināts konkurss, pieteicos teju vai pēdējā brīdī. Tiku uzaicināta uz pārrunām, un tā nu esmu šeit. Tā kā skolā strādāju uz pusslodzi un arī centra vadītājs bija nepieciešams uz pusslodzi, abu darbu pienākumus varu lieliski apvienot - pa dienu strādāju skolā un uz jauniešu centru nāku pēcpusdienās, vakaros. Skolā strādāju četrus gadus, no tiem divus paralēli jauniešu centrā.
- Sanāk, ka tev ir paveicies strādāt tieši izstudētajā profesijā?
- Tā varētu teikt, jo mans amats nav tālu novirzījies no studiju programmas. Es mācību stundas nevadu, jo mans izglītības līmenis to neatļauj darīt - pasniegt kādu priekšmetu. Mana izglītība paredz, ka varu strādāt kā audzinātāja, veikt ārpusklases darba pienākumus, būt organizatore un tamlīdzīgi. Studēt Pedagoģijas fakultātē izvēlējos tāpēc, ka tolaik apgalvoja - šī studiju programma ir visaptveroša. Protams, pēc četriem gadiem, kad vajadzēja sākt strādāt, sapratu, ka iespējas tomēr ir diezgan ierobežotas. Skaisti jau izklausās, ka varam strādāt par direktoriem, direktoru vietniekiem, bet kurš gan uzreiz ņems tik atbildīgā amatā tikko augstskolu pabeigušu studentu? Jāteic, man tādā ziņā paveicās. Direktorei vēlāk jautāju, kāpēc izvēlējās šim darbam tieši mani? Izrādās, ka direktore jau skolas laikā esot pamanījusi, ka esmu gana aktīva - tolaik darbojos skolēnu līdzpārvaldē, apmeklēju teātra pulciņu, dziedāju, dejoju. Tagad jāteic - paldies viņai par to, bet pirmajā gadā bija kas tāds, ko viņa noklusēja un uzreiz nepateica man. Togad skolai bija jāiziet akreditācija. Tas bija diezgan saspringts laiks, jo visiem dokumentiem bija jābūt kārtībā, bet es - tik tikko sākusi strādāt un pielāgoties šai darbavietai. Ja būtu zinājusi par to, pirms piekritu strādāt skolā, lēmums noteikti būtu citāds. Bet, no otras puses, tā bija ļoti laba dzīves skola.
- Vai lēmums pārnākt uz Kalsnavu bija apzināts vai tā tomēr bija apstākļu sakritība?
- Jau iepriekš zināju, ka negribēšu dzīvot lielpilsētā. Esmu lauciniece ar sirdi un dvēseli, zināju, ka nemalšos pa cilvēku drūzmu. Tāpat lēmumu pārnākt uz Kalsnavu pozitīvi ietekmēja tas, ka Kalsnavā dzīvo mans draugs. Taču, ja nebūtu darba iespēju, diez vai viss tik gludi būtu atrisinājies. Tad piespiedu kārtā būtu vien jāstrādā citā pilsētā. Šobrīd galvenais tomēr ir darbs.
- Kāds ir darbs ar jauniešiem? Vai tas sniedz gandarījumu, vai Kalsnavas jaunieši ir atsaucīgi?
- Pasākumus vajag tikai rīkot, jo interese par tiem ir, atsaucība un apmeklējums no jauniešu puses ir liels. Taču jātausta, jāzina, kas tieši jauniešus interesē, jo, piemēram, erudīcijas konkursi diez vai būtu pietiekami apmeklēti. Jauniešiem vajag kopā būšanu, patusēšanu, foršu pasākumu. Tāpēc uzņēmos jauniešu centrā rīkot arī diskotēkas, lai gan, cik esmu dzirdējusi, citi jauniešu centri pret to izturas diezgan piesardzīgi. Bet mums ir telpas, ir jaunie dīdžeji, par projekta līdzekļiem ir iegādāta arī nepieciešamā aparatūra - viss ir, kāpēc gan neizmantot? Darbā ar jauniešiem svarīgi ir ģenerēt arvien jaunas idejas, jo viņiem ātri viss apnīk. Taču, redzot atgriezenisko saikni, kaut vai to pašu dziesmu, ko jaunieši man veltīja (dziesmu „Linda mūs izglāba" Kārlis, Klāvs un Matīss atskaņoja jauniešu centra jubilejas pasākumā - Aut.), ir vērts censties. Piemēram, skolā tika nodibināta karsējmeiteņu komanda - jaunietes nāca pie manis konsultēties par daudzām lietām, jutos teju vai kā otrā mamma viņām. Biju kā atbalsta persona. Tad sapratu, ka jauns pedagogs var atrast labu saikni ar jauniešiem. Pirms pāris gadiem viņas man sarīkoja milzīgu pārsteigumu - pašas, neko nesakot un neko nejautājot, bija pieteikušas mani „Latvijas Avīzes" un Latvijas Izglītības fonda rīkotajam konkursam „Jaunais skolotājs", kur ieguvu atzinības rakstu. Man tas bija neizsakāmi liels gandarījums. Organizējot pasākumus, ir ļoti daudz jauniešu, kas ar prieku palīdz. Taču tiem, kas nestrādā skolā, ir ļoti grūti piesaistīt jauniešus - tā man ir liela priekšrocība.
Ļoti cenšos iesaistīties dažādos konkursos, kur redzu, ka jauniešiem varētu rasties kādas iespējas. Tāpat ir pierādījies, ka ar projektu rakstīšanu var saslimt. Tas tāpēc, ka tie paver milzīgas iespējas. Svarīgi ir konsultēties tieši ar jauniešiem, ko katrā projektu konkursā viņi varētu gūt. Prieks, ka tas nav vajadzīgs tikai man, bet arī jauniešiem. Arī vecāki ir atsaucīgi un ieinteresēti, lai bērniem ir, kur nākt, ko darīt, kur atpūsties.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 17.07.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto
„Stars” neatbild par publicētajiem rakstiem un ziņām pievienotajiem lasītāju
komentāriem.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
Redakcija aicina, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, iztikt bez rupjībām un personiskiem apvainojumiem, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda un izteikties par rakstā skarto tēmu. „Stars” patur tiesības dzēst aizskarošus komentārus.
