Spēlējot „Airsoft”, visu laiku ir saspringums, un tajā brīdī smadzenes pārstrādā tikai stratēģiju, nākamo gājienu, komandas saspēli — ikdienas problēmas vai citas lietas aizmirstas.
Madonas novadā kopš pagājušā gada jūnija reizi mēnesī tiek rīkota militāra simulācijas spēle „Airsoft". Kamēr dažiem tā jau ir kļuvusi par nopietnu hobiju, citi par to neko nav dzirdējuši. Kas „Airsoft" spēlē piedalījies vismaz vienu reizi, atzīst, ka spēle nozīmē milzīgu adrenalīnu, aktīvu un spraigu atpūtu, kā arī vēlmi piedalīties vēl un vēlreiz.
„Airsoft" parastajā izpratnē nav nemaz tik mūsdienīgs izgudrojums, katrā ziņā spēle radusies jau 1980. gadā Japānā, kad pēc Otrā pasaules kara okupētajā valstī pastāvēja stingri ieroču aizliegumi un tika meklēta alternatīva parastajiem ieročiem. Tā radās reālu ieroču kopijas, kuru munīcija ir plastmasas lodītes. Kopš tā laika „Airsoft" tiek integrēts gan militārajās apmācībās, gan izmantots kā aktīvas un samērā ekstrēmas atpūtas veids.
AS „Madonas ūdens" būvtehniķis Jānis Bergmanis un SIA „Cers projekti" rasētājs Rolands Rūka ir nopietni „Airsoft" piekritēji un spēlē cenšas iesaistīt arī savus draugus un paziņas, jo lielāks spēlētāju skaits nozīmē arī lielāku azartu.
- Kad un kāpēc sākāt spēlēt „Airsoft"?
Jānis Bergmanis: - Es studēju Jelgavā, un mans draugs kādā no raidījumiem „Laiks vīriem" redzēja, ka Latvijā tiek spēlēta šāda spēle. Sākām par to interesēties, uzzinājām kontaktus, kur var ieročus un ekipējumu izīrēt, vienreiz uzspēlējām un sapratām, ka patīk. Tā pamazām spēli „atvilkām" arī līdz Madonai.
Rolands Rūka: - Pirmajā spēlē bijām tikai četri cilvēki, bet laika gaitā arī citi pamēģināja. Interesantāk tomēr, ja cilvēku ir vairāk, minimālais skaits ir 10 cilvēku, lai spēle būtu spraiga un saistoša. Piesaistīja iespēja gūt adrenalīnu neierastā veidā. Tā turklāt ir diezgan liela fiziska slodze, savu spēku nostiprināšana un pārbaude. Ja spēlē piedalās regulāri, tiek uzturēta arī fiziskā forma. Pēc tam nogurums ir milzīgs, bet tas nav nepatīkams, drīzāk - pacilājošs, kā pēc labi pavadīta laika.
- Pastāstiet nedaudz sīkāk par spēli - kādi ir principi, kas tiek darīts spēles laikā?
Rolands: - „Airsoft" ir kauja, kurā spēles dalībnieki ir armijas vai specvienību tērpos, un kauja notiek ar reālu ieroču kopijām, kas gan svarā, gan izskatā ir maksimāli pielīdzināti īstiem ieročiem. „Airsoft" ir dažādi spēļu varianti - spēle līdz pēdējam spēlētājam, kāda militāra objekta vai citas vietas ieņemšana, kad komandai jāliek lietā stratēģija, plāns un patiess komandas darbs, saspēle, kā arī daudzi un dažādi citi varianti, piemēram, prezidenta eskorts. Tie ir atkarīgi no spēlētāju daudzuma, vietas, iespējām un tamlīdzīgi. Ieroči šauj ar mazām bumbiņām, no kurām neizšļakstās krāsa (kā peintbolā), tāpēc to var spēlēt pat savas mājas pagrabā. Ja tev trāpa, sliktākajā gadījumā tas sāpēs kā ass kniebiens. Spēle ir kā īsts kara lauks, bet bez ievainotajiem un kritušajiem. Salīdzinājumā ar peintbolu „Airsoft" var spēlēt ilgāk, jo tiek piešķirts daudz vairāk bumbiņu, tās arī lido precīzāk, un ir citas pozitīvas atšķirības.
- Vai militārā sfēra jūs interesē arī ikdienā? Varbūt vairāk spēlējat datorspēles vai skatāties asa sižeta filmas?
Jānis: - Man šķiet, ka ieroči ir katra puiša sapnis kopš bērnības, visi arī esam kādreiz kariņus spēlējuši. Šī spēle tomēr ir kaut kas reālāks, pārdomātāks. Spēles laikā galvenā ir taktika un komandas spēle. Tā, kā rāda „Rembo" stila filmās, „Airsoft" laikā nekad nenotiks. Ja tev pretī stāvēs trīs cilvēki, kāds no viņiem noteikti tev trāpīs. Filmas tādā ziņā ir ļoti pārspīlētas, tajās pārsvarā dominē nemirstīgi cilvēki, tāpēc neuzskatu, ka šīs lietas ir saistītas. Tas pats attiecas arī uz datorspēlēm. Kādreiz mani vilka arī uz armiju, taču, kad Irākā un Afganistānā krita latviešu karavīri, doma vairs nešķita tik simpātiska. Šī ir laba alternatīva, ja nevēlies pelnīt naudu militārajā sfērā un tik ļoti tam nodoties. Tas arī nav dzīvībai bīstami. Jāatzīst, ka arvien vairāk militāra rakstura lietas interesē arī ikdienā. Biežāk informāciju meklēju internetā, kaut vai palasu par taktiku kaujas laikā, piemēram, kā ieņemt telpu, uz kuru pusi jākustas katram no komandas dalībniekiem. Tas tiek mācīts arī Amerikas militārajās skolās.
Rolands: - Tas ir kā jebkuram hobijam - ja tev tas patīk, laika gaitā ar to „saslimsti".
- Izklausās, ka spēle vairāk domāta vīriešu kārtas pārstāvjiem, vai tomēr arī sievietēm?
Rolands: - Tā nevarētu teikt, iespējams, spēli vienkārši vēl neesam piedāvājuši īstajām meitenēm, kuras kas tāds varētu aizraut. No ārpuses jau nevar pateikt, kas cilvēku interesē. Pirmā sieviešu kārtas spēlētāja un pagaidām vienīgā Madonā bija mana māsa.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.03.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva
AS „Madonas ūdens" būvtehniķis Jānis Bergmanis un SIA „Cers projekti" rasētājs Rolands Rūka ir nopietni „Airsoft" piekritēji un spēlē cenšas iesaistīt arī savus draugus un paziņas, jo lielāks spēlētāju skaits nozīmē arī lielāku azartu.
- Kad un kāpēc sākāt spēlēt „Airsoft"?
Jānis Bergmanis: - Es studēju Jelgavā, un mans draugs kādā no raidījumiem „Laiks vīriem" redzēja, ka Latvijā tiek spēlēta šāda spēle. Sākām par to interesēties, uzzinājām kontaktus, kur var ieročus un ekipējumu izīrēt, vienreiz uzspēlējām un sapratām, ka patīk. Tā pamazām spēli „atvilkām" arī līdz Madonai.
Rolands Rūka: - Pirmajā spēlē bijām tikai četri cilvēki, bet laika gaitā arī citi pamēģināja. Interesantāk tomēr, ja cilvēku ir vairāk, minimālais skaits ir 10 cilvēku, lai spēle būtu spraiga un saistoša. Piesaistīja iespēja gūt adrenalīnu neierastā veidā. Tā turklāt ir diezgan liela fiziska slodze, savu spēku nostiprināšana un pārbaude. Ja spēlē piedalās regulāri, tiek uzturēta arī fiziskā forma. Pēc tam nogurums ir milzīgs, bet tas nav nepatīkams, drīzāk - pacilājošs, kā pēc labi pavadīta laika.
- Pastāstiet nedaudz sīkāk par spēli - kādi ir principi, kas tiek darīts spēles laikā?
Rolands: - „Airsoft" ir kauja, kurā spēles dalībnieki ir armijas vai specvienību tērpos, un kauja notiek ar reālu ieroču kopijām, kas gan svarā, gan izskatā ir maksimāli pielīdzināti īstiem ieročiem. „Airsoft" ir dažādi spēļu varianti - spēle līdz pēdējam spēlētājam, kāda militāra objekta vai citas vietas ieņemšana, kad komandai jāliek lietā stratēģija, plāns un patiess komandas darbs, saspēle, kā arī daudzi un dažādi citi varianti, piemēram, prezidenta eskorts. Tie ir atkarīgi no spēlētāju daudzuma, vietas, iespējām un tamlīdzīgi. Ieroči šauj ar mazām bumbiņām, no kurām neizšļakstās krāsa (kā peintbolā), tāpēc to var spēlēt pat savas mājas pagrabā. Ja tev trāpa, sliktākajā gadījumā tas sāpēs kā ass kniebiens. Spēle ir kā īsts kara lauks, bet bez ievainotajiem un kritušajiem. Salīdzinājumā ar peintbolu „Airsoft" var spēlēt ilgāk, jo tiek piešķirts daudz vairāk bumbiņu, tās arī lido precīzāk, un ir citas pozitīvas atšķirības.
- Vai militārā sfēra jūs interesē arī ikdienā? Varbūt vairāk spēlējat datorspēles vai skatāties asa sižeta filmas?
Jānis: - Man šķiet, ka ieroči ir katra puiša sapnis kopš bērnības, visi arī esam kādreiz kariņus spēlējuši. Šī spēle tomēr ir kaut kas reālāks, pārdomātāks. Spēles laikā galvenā ir taktika un komandas spēle. Tā, kā rāda „Rembo" stila filmās, „Airsoft" laikā nekad nenotiks. Ja tev pretī stāvēs trīs cilvēki, kāds no viņiem noteikti tev trāpīs. Filmas tādā ziņā ir ļoti pārspīlētas, tajās pārsvarā dominē nemirstīgi cilvēki, tāpēc neuzskatu, ka šīs lietas ir saistītas. Tas pats attiecas arī uz datorspēlēm. Kādreiz mani vilka arī uz armiju, taču, kad Irākā un Afganistānā krita latviešu karavīri, doma vairs nešķita tik simpātiska. Šī ir laba alternatīva, ja nevēlies pelnīt naudu militārajā sfērā un tik ļoti tam nodoties. Tas arī nav dzīvībai bīstami. Jāatzīst, ka arvien vairāk militāra rakstura lietas interesē arī ikdienā. Biežāk informāciju meklēju internetā, kaut vai palasu par taktiku kaujas laikā, piemēram, kā ieņemt telpu, uz kuru pusi jākustas katram no komandas dalībniekiem. Tas tiek mācīts arī Amerikas militārajās skolās.
Rolands: - Tas ir kā jebkuram hobijam - ja tev tas patīk, laika gaitā ar to „saslimsti".
- Izklausās, ka spēle vairāk domāta vīriešu kārtas pārstāvjiem, vai tomēr arī sievietēm?
Rolands: - Tā nevarētu teikt, iespējams, spēli vienkārši vēl neesam piedāvājuši īstajām meitenēm, kuras kas tāds varētu aizraut. No ārpuses jau nevar pateikt, kas cilvēku interesē. Pirmā sieviešu kārtas spēlētāja un pagaidām vienīgā Madonā bija mana māsa.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.03.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva
