Lai gan „Tinte" dibināta pirms vairākiem gadiem, īstu debiju Madonas un apkārtnes skatītāju priekšā dalībnieki piedzīvoja 5. februārī, kad improvizācijas teātra aktieri rādīja pirmo patstāvīgo izrādi. Jāteic, šī teātra forma piedzīvoja īstu uzvaras gājienu, un skatītāji ir pilnībā izpirkuši biļetes uz 5. martā gaidāmo tāda paša veida izrādi. Pēc pirmās izrādes daudzi apmeklētāji centās iedomāties, kā tas būtu - izrādes laikā paļauties nevis uz scenāriju, bet gan savu partneri, iepriekšējiem treniņiem, izdomu, vienā vārdā - improvizāciju.
Par to, kā sākusi darboties improvizācijas teātrī, Janīna Apsīte pastāstīja: - „Tintē" darbojos nedaudz vairāk kā divus gadus, kad mani paaicināja tās vadītāja Inese Nagle. Sākuma uzstādījums, kas mani piesaistīja, bija, ka mēs tiekamies vakarā pēc darba un vienkārši uzspēlējam improvizācijas teātri. Es gāju ar domu, ka nekad nekāpšu uz skatuves, vien satiksimies, kopīgi pasmiesimies gan par reizēm, kad improvizācija izdodas, gan reizēm, kad neizdodas. Gājām prieka pēc, bet pamazām mūs sāka aicināt gan uz vietējiem pasākumiem, gan citām Latvijas pilsētām - kopš tajā darbojos, „Tinte" ir piedalījusies pasākumā „Nebeidz smaidīt", deju svētkos Kalsnavā, Kartupeļu svētkos un citur. Tā arī apkārtējie viens pēc otra sāka ierosināt, ka „Tintei" vajadzētu parādīt, ko mēs darām, arī citiem. Pamazām nobriedām domai, ka uz skatuves tomēr būs jākāpj „pa īstam".
Tā kā iepriekš izdomāt nevar ne scenāriju, ne dialogus un uz skatuves loģika nedarbojas, improvizācijas teātra pamatā ir katra aktiera atvērtība, brīvības izjūta, neordināra pielāgošanās katrai ainiņai.
- Kad cilvēkam stāsta anekdoti, viņš jau tās gaitā apmēram saprot, par ko būs jāsmejas, bet mums rezultātā sanāk skatītāju aizvest prom no sagaidītā un likt smieties par ko pavisam citu. Ir jau arī reizes, kad nesanāk. Lielākā māksla ir saspēle - dzirdēt, ko saka partneris, atbildēt, pielāgoties, atbalstīt otra domu, dot savējo, ja partnerim tajā brīdī nekas neiešaujas prātā. Ar humoru dzīvē var atrisināt daudz vairāk nekā ar dzēlieniem un kašķēšanos. Tā spēcīgā loma improvizācijas teātrī bija tas, kas mani ļoti uzrunāja, pirms izlēmu iesaistīties „Tintē". Manā stilā ir smieties nevis par citiem, bet sākumā - par sevi. Tā, manuprāt, arī ir humora būtība. Ja ar savām izrādēm varam arī kādam citam sniegt pozitīvas emocijas, īpaši - šajā drūmajā laikā, tas nav maz. Cenšamies izvairīties no pārlieku lielas, piemēram, politikas, reliģijas iesaistīšanas ainiņās. Vairāk improvizējam par sadzīvi, bet, protams, iepinam arī šā gada iespaidīgo sniega daudzumu, krīzi un citas aktualitātes. Tēla veidošanā katrs izmanto savu pieredzi, zināšanu bagāžu. Aktualitātēm valstī šādā kontekstā īpaši nesekojam līdzi, - kā tiek veidotas ainiņas uz skatuves, atklāja Janīna.
„Tintes" dalībnieki trenējas vienreiz nedēļā, un tikšanās laikā izkristalizējas, kādi tēli, situācijas, tehnikas katram ir piemērotākas un tīkamākas.
Janīna Apsīte turpināja: - Man vairāk patīk lēnas lomas, iejušanās ainā, nedaudz psiholoģiski tēli. Kaut kas ātrs un ekspansīvs arī man reizēm izdodas, taču priekšroku dodu sava tēla maksimāli pilnīgai izjušanai, nesteidzīgai atbildei un reālām pārdomām par to, kāda varētu būt tēla dzīve, izjūtas un tamlīdzīgi. Nav atšķirības, ar kuru no „Tintes" dalībniekiem vajag saspēlēties, jo uz kopēja „viļņa" esam visi. Protams, katram ir citādāka izpratne, raksturs, bet saspēlēties ir patīkami ar visiem. Es neesmu ļoti atvērta cilvēkiem, man ir daudz labu paziņu, bet tuvu draugu ir mazāk. Bet improvizācijas teātra cilvēki ir kļuvuši par tiešām labiem draugiem.
Izrādās, ka improvizācijas teātris nav vienīgā Janīnas aizraušanās - viņas intereses ir plašas un dažādas, ko, iespējams, iespaidojusi jau bērnības gadu pieredze.
- Skolā katrs bērns, domāju, tiek iesaistīts teātrīšos. Arī es nebiju izņēmums. Mācījos mazā lauku skoliņā un piedalījos visur, kur vien vajadzēja, - dziedāju, dejoju, spēlēju teātri. No tā laika, varētu teikt, saglabājusies interese tikai par teātri. Tīri veselības nolūkos jau kopš tā laika cenšos nodarboties arī ar sportu. Tas nav īsti hobijs, vienkārši sevis uzturēšana formā. Citiem lieliem hobijiem, pieļauju, nemaz nebūtu laika un enerģijas. Ikdienu vairāk tomēr aizņem darbs, mājas darbiņi, reizēm dodos uz baseinu vai skrienu krosu, slēpoju.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.02.2010.
AGRA VECKALNIŅA foto
