27. februārī Madonas kultūras namā koncertēs dziedātāja Linda Leen. Cilvēks, kas piesaista plašsaziņas līdzekļu uzmanību un par sevi liek runāt pat Maestro Raimondam Paulam. Aicinot uz sarunu, vēlējos iepazīt Lindu konkrēti šajā brīdī, labi apzinoties, ka bez noietā ceļa un pagātnes portrets nevienam nav pilnīgs.

- Viesošanās Madonas pusē Lindai nebūs pirmo reizi, kādos kontekstos un kādās izjūtās tas noticis līdz šim?

Linda Leen: - Atceros reizi, kad biju Madonā ar kādu akadēmiskās mūzikas projektu un, ja nemaldos, arī albuma „Let's go insane" kontekstā. Tas bija ļoti sen, un, šķiet, biju cits cilvēks. Man vispār dažkārt liekas, ka esmu nodzīvojusi jau vairākas dzīves - gan personiskajā, gan profesionālajā aspektā. Un viss, kas bijis „iepriekšējā dzīvē", tagad liekas kaut kas tik tāls un noticis ne ar mani, ka pat ar grūtībām to atceros. Lai gan, protams, kopā ar šiem pagātnes notikumiem ir iegūta pieredze, kas īstenībā ir svarīgākais instruments un priekšrocība uz skatuves. Mākslinieki taču strādā ar savām emocijām, katru piedzīvoto pieredzi viņi materializē izteiktā vārdā, izdziedātā frāzē, izrakstītā notī, krāsas triepienā.

- Tā kā Ērgļu novadā mīt Lindas brālis Mārcis un dziedātāja Ieva Kerēvica arī ir Lindai labi pazīstams cilvēks, gribu dzirdēt Madonas Zaļā meža kora vērtējumu. Vai bija iespēja pasekot „Koru karu" norisēm, just līdzi, un kā Linda vērtē Ievas Kerēvicas vokālu?

- Neesmu TV fane, vairāk laika mēģinu veltīt vienkārši kopā būšanai ar draugiem. Bet Zaļo kori, protams, esmu redzējusi uzstājamies, un no sirds domāju, ka viņi bija pelnījuši uzvaru. Priekšnesumi vienmēr bija pārdomāti, profesionāli izpildīti un - galvenais - katrai dziesmai, ko Zaļais koris izpildīja, tika veidota jauna, unikāla interpretācija. Tas ir ļoti svarīgi, jo tādā veidā ienes dziesmā daļu sevis, pasaulei dāvājot ko jaunu. Un arī Ieva bija to sen jau pelnījusi, jo viņa ir viena no spēcīgākā vokāla īpašniecēm Latvijā. Domāju, ka viņai, gan kopā ar kori, gan kā solomāksliniecei, priekšā daudz iespēju, darba un atzinības.

- Ja nākamajā šovā „Koru kari 3" Lindai Leen tiks izteikts priekšlikums kļūt par kāda no dalībkora zvaigznēm, vai šis priekšlikums tiks pieņemts?

- Esmu saņēmusi uzaicinājumu piedalīties abos iepriekšējos „Koru karu" šovos un esmu atteikusies, jo pieturos pie pārliecības, ka katrai lietai, ko dari, it īpaši - publiski, ir jābūt ieguvumam un jārēķinās ar zaudējumiem. Šovam „Dejo ar zvaigzni" piekritu, jo tiešām ļoti vēlējos iemācīties dejot, tas bija kaut kas, ko līdz šim nemācēju, un man bija iespēja. Tas sakrita ar manu atgriešanos aktīvajā muzikālajā darbībā - tātad, lai kāds būtu rezultāts, biju tikai ieguvēja. Un tas nesa daudz prieka pašai par savām spējām. Piedaloties dziedāšanas šovos, neko jaunu iemācīties nevarētu. Paliktu tikai sacensība, kas a priori mani ļoti izsit no līdzsvara un harmonijas. Bez tam es arī neticu sacensībai tieši mūzikā, jo īsti nesaprotu, kā to vērtēt. Mūzika ir netverama vibrācija, kas izstaro cilvēkā emocijas - katrā pilnīgi citādas; kā var pateikt, kuras ir „labākas"?

- Vai dalība televīzijas šovā pašai kopumā bija ar plusa zīmi? Kustības, deja, šovs - vai to redzēsim arī programmā, kas tiks rādīta Madonā? 

- Šova laikā biju tiešām pacilāta, jo, kad atklāj ko tik skaistu par sevi, tas iedrošina, ceļ pašapziņu, kas sievietei, kura turklāt ir uz skatuves, ir ļoti svarīgi. Runājot par šovu - ja atceraties mūsu ar Robertu priekšnesumus, droši vien ievērojāt, un arī žūrija vienmēr atzīmēja, ka mums bija šovs bez šova elementiem. Tas nozīmē, ka efekts, iespaids vai pārdzīvojums tika sasniegts tikai ar saturiskiem līdzekļiem - ar domu, stāstu, attiecībām un oriģinālajiem standartdejas soļiem, nepievēršoties „specefektiem". Ļoti līdzīga ir mana akustiskās programmas būtība: šoreiz nav ne orķestra, ne lielas skatuves, ne spožu gaismu. Esmu tikai es, ģitārists un skatītāji zālē, kas gan fiziskā, gan emocionālā ziņā ir ļoti tuvu... vistuvāk. Šis būs mans personiskākais koncerts - tikai mūzika, emocijas un attiecības ar skatītāju.

- Cik konkrēto programmu var variēt vai pietuvināt vietai, kurā tā izskan, respektīvi, uzrunāt nevis abstraktus klausītājus sērijveidā, bet konkrētu auditoriju personiski „šeit un tagad"?

- Mūzika ir māksla, kas prasa disciplīnu un sagatavošanos. Kā sportistam - gadu trenējies, lai startētu vien pāris minūšu. Katra dziesma ir jāsagatavo gan tehniski -
jāiedzied, jāiemācās teksts, jāsagatavo no vokālās tehnikas viedokļa, gan emocionāli - jāsaprot stāsts, veids, kā tu vēlies to pastāstīt, uz ko liksi akcentus, ko tieši un kāpēc vēlies ar to pateikt. No šī viedokļa jāiegulda daudz darba, lai rezultāts būtu tiešām emocionāli pacilājošs un iedvesmojošs. Ar instrumentālo mūziku ir citādāk. Piemēram, džezā dominē improvizācija, kur ir tikai tābrīža emocionālā noskaņojuma atspoguļojums, nav vārdu, kas ieliek dziesmu konkrētā saturiskā rāmī. Mana iespēja ir variēt ar programmas sastāvdaļām. Un tieši to es šobrīd izmantoju - ja koncerta dienā man nav ko konkrētajā dziesmā teikt, es to vienkārši nedziedu, bet nomainu ar kādu, kas tieši šobrīd manā dvēselē atsaucas visspēcīgāk. Tāda ir priekšrocība tik mazam sastāvam - divatā ar ģitāristu Kasparu Zemīti mēs varam veidot katra tūres koncerta noskaņu, kādu vien vēlamies un jūtam tieši tanī dienā.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.02.2010.

Autore: INESE ELSIŅA

Reklāmas foto