Tbilisi skats ar jauno gājēju tiltiņu pār Kūru.
Ziemā saplēsu interesantu keramikas vāzi, un tas bija atgādinājums par pēdējo ceļojumu vēl bijušās savienības laikā pirms nu jau vairāk kā divdesmit gadiem. Laimīgi aizmirsies, kad un kā iegādei pie mums bija taloni, bet Gruzijā šo vāzi pēc mana lūguma nopirka kāds gruzīns, jo tās pārdeva tikai vietējiem iedzīvotājiem.
Un tā atgādinājums par šo zemi tika pārvērsts idejā par ceļojumu, un, kad Latvijā par siltu laiku vēl tikai sapņojām, nelielā draudzīgā kompānijā devos saulesstaru meklējumos.
Lidmašīna un Gruzijas kontūra
Tbilisi ielidojam pavisam vēlā vakarā, un, ja neskaita kādu lidmašīnas pasažieri, kas bija sadomājis salonā uzsmēķēt, tad kopumā veiksmīgi tiekam uz Gruzijas zemes. Pasē iespiestais zīmogs ar datumu vēsta jau nākamās dienas sākumu. Datums un divi simboli - lidmašīna un Gruzijas kontūra ir vienīgais, ko var atšifrēt. Izrādās, ka gruzīnu valoda tik viegli nepadodas arī tiem, kas jau dzīvo Gruzijā un to mācās. Kā vēlāk stāsta vēstniecībā sastaptā latviešu biedrības pārstāve, kad viņa sadzīves situācijās sākot runāt gruzīniski, viņai uzreiz atbildot krieviski.
Tverot naksnīgās uguns mirgoņu, no lidostas dodamies uz pilsētu, uz mūsu apmešanās vietu ērtā, plašā dzīvoklī, kur apmeties rīdzinieks, kam nepilnu pusgadu paredzēts strādāt Tbilisi jeb, precīzāk, konsultēt dažādos ar robežsardzi saistītos jautājumos. Naksniņas jau gluži gruzīniskas viesmīlības gaisotnē ievelkas krietni rīta pusē, jo jāsaplāno, ko Gruzijai - gruzīnu valodā Sakartvelo - atvēlētajās dienās varam paspēt apskatīt un izbaudīt.
Karstā ūdens pilsēta Kūras upes krastos
Tbilisi, pilsēta Kūras upes krastos, dibināta 458. gadā un ir īstena kontrastu pilsēta. Vairāk rietumniecisko centru izstaigājam vien silta vakara gaismā, uz daudzstāvu ēku rajoniem noraugāmies no augstākajām pilsētas vietām. Īstais šarms ir reljefs, dabas krāsu gamma, kas īpaši paveras, dodoties uz botānisko dārzu, ieliņas, kas, šķiet, uzvijas augšup vismaz 45 grādu leņķī. Kā bezdelīgu ligzdas upes stāvajos, klinšainajos krastos satupušas mazas mājiņas.
Skaistas ir baznīcas Gruzijā, bet īpaši iespaidīga ir Tbilisi Svētās Trīsvienības baznīca, valsts lielākais svētnams. 101 metru augsto būvi sāka celt 1995. gadā. Pie baznīcas ir skaisti iekopts dārzs, zvanu torņi, dīķis ar gulbjiem.
Pa pilsētu pārvietojamies gan metro, gan ar auto, gan daudz staigājam kājām. Virszemes satiksme pilsētā ar pusotru miljonu iedzīvotāju dienas laikā ļoti saspringta. Vien pēc vietējiem zināmas loģikas vai izjūtas te pārvietojas arī no joslas uz joslu, ieskanoties skaņu signāliem, bet viss notiek apbrīnojami mierīgi un draudzīgi. Un vēl - pa ielām visu laiku braukā policija, un sajūta Gruzijā ir patiešām droša, jo policija ne tikai kontrolē temperamentīgo ielu satiksmi, policisti sastopami it visur, ar savu klātbūtni nodrošinot kārtību.
Tirgus un pirtis
Tirgus Tbilisi apbur ar garšvielu, zaļumu, siera piedāvājumu. Uz mājām atceļo kā bizītes sapīts siers un čurčillas - rieksti kaltētā vīnogu sulā. Savukārt vairāk acu baudai ir tirgus, kur var nopirkt visdažādākās lietas, sākot no mākslinieku darinātām rotām līdz sadzīvē nepieciešamām lietām.
Bet kas gan tas būtu par Tbilisi apmeklējumu, ja nenobaudītu leģendārās sērūdens pirtis, par kurām jūsmojis jau Puškins tālajā aizpagājušā gadsimta trešajā gadu desmitā. Nokļūstam lielā, karstā vannā, pēc tam nāk pirtniece, precīzāk varētu teikt, berzēja un katru ietin milzīgā putu mākonī, berž un masē. Atpūšoties no pirts peldēm, baudām minerālūdeni un vīnu. Leģenda vēsta, ka šie karstie ūdeņi savulaik arī devuši vārdu pilsētai.
(Turpinājums sekos)
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
AUTORES foto
Lidmašīna un Gruzijas kontūra
Tbilisi ielidojam pavisam vēlā vakarā, un, ja neskaita kādu lidmašīnas pasažieri, kas bija sadomājis salonā uzsmēķēt, tad kopumā veiksmīgi tiekam uz Gruzijas zemes. Pasē iespiestais zīmogs ar datumu vēsta jau nākamās dienas sākumu. Datums un divi simboli - lidmašīna un Gruzijas kontūra ir vienīgais, ko var atšifrēt. Izrādās, ka gruzīnu valoda tik viegli nepadodas arī tiem, kas jau dzīvo Gruzijā un to mācās. Kā vēlāk stāsta vēstniecībā sastaptā latviešu biedrības pārstāve, kad viņa sadzīves situācijās sākot runāt gruzīniski, viņai uzreiz atbildot krieviski.
Tverot naksnīgās uguns mirgoņu, no lidostas dodamies uz pilsētu, uz mūsu apmešanās vietu ērtā, plašā dzīvoklī, kur apmeties rīdzinieks, kam nepilnu pusgadu paredzēts strādāt Tbilisi jeb, precīzāk, konsultēt dažādos ar robežsardzi saistītos jautājumos. Naksniņas jau gluži gruzīniskas viesmīlības gaisotnē ievelkas krietni rīta pusē, jo jāsaplāno, ko Gruzijai - gruzīnu valodā Sakartvelo - atvēlētajās dienās varam paspēt apskatīt un izbaudīt.
Karstā ūdens pilsēta Kūras upes krastos
Tbilisi, pilsēta Kūras upes krastos, dibināta 458. gadā un ir īstena kontrastu pilsēta. Vairāk rietumniecisko centru izstaigājam vien silta vakara gaismā, uz daudzstāvu ēku rajoniem noraugāmies no augstākajām pilsētas vietām. Īstais šarms ir reljefs, dabas krāsu gamma, kas īpaši paveras, dodoties uz botānisko dārzu, ieliņas, kas, šķiet, uzvijas augšup vismaz 45 grādu leņķī. Kā bezdelīgu ligzdas upes stāvajos, klinšainajos krastos satupušas mazas mājiņas.
Skaistas ir baznīcas Gruzijā, bet īpaši iespaidīga ir Tbilisi Svētās Trīsvienības baznīca, valsts lielākais svētnams. 101 metru augsto būvi sāka celt 1995. gadā. Pie baznīcas ir skaisti iekopts dārzs, zvanu torņi, dīķis ar gulbjiem.
Pa pilsētu pārvietojamies gan metro, gan ar auto, gan daudz staigājam kājām. Virszemes satiksme pilsētā ar pusotru miljonu iedzīvotāju dienas laikā ļoti saspringta. Vien pēc vietējiem zināmas loģikas vai izjūtas te pārvietojas arī no joslas uz joslu, ieskanoties skaņu signāliem, bet viss notiek apbrīnojami mierīgi un draudzīgi. Un vēl - pa ielām visu laiku braukā policija, un sajūta Gruzijā ir patiešām droša, jo policija ne tikai kontrolē temperamentīgo ielu satiksmi, policisti sastopami it visur, ar savu klātbūtni nodrošinot kārtību.
Tirgus un pirtis
Tirgus Tbilisi apbur ar garšvielu, zaļumu, siera piedāvājumu. Uz mājām atceļo kā bizītes sapīts siers un čurčillas - rieksti kaltētā vīnogu sulā. Savukārt vairāk acu baudai ir tirgus, kur var nopirkt visdažādākās lietas, sākot no mākslinieku darinātām rotām līdz sadzīvē nepieciešamām lietām.
Bet kas gan tas būtu par Tbilisi apmeklējumu, ja nenobaudītu leģendārās sērūdens pirtis, par kurām jūsmojis jau Puškins tālajā aizpagājušā gadsimta trešajā gadu desmitā. Nokļūstam lielā, karstā vannā, pēc tam nāk pirtniece, precīzāk varētu teikt, berzēja un katru ietin milzīgā putu mākonī, berž un masē. Atpūšoties no pirts peldēm, baudām minerālūdeni un vīnu. Leģenda vēsta, ka šie karstie ūdeņi savulaik arī devuši vārdu pilsētai.
(Turpinājums sekos)
Autore: LAIMDOTA IVANOVA
AUTORES foto
