Rakstnieces Kelīnas Klānas spalvai līdz šim gadam piederēja četras grāmatas: 1997. gadā izdotā „Slota no tīreļa mirtēm", pēc tam „Baltā odze", „Klūrgu sūnākļa rēgs" un „Maizīte un zvaigznīte". Tad sekoja samērā ilgstošs darbs pie romāna „Trīs vītušas rozes". Šis intriģējošais un savdabīgais romāns bija izlasāms turpinājumos „Latvijas Avīzes" 32 numuros no 28. maija līdz 14. jūlijam. Cerēsim, ka tas iznāks arī atsevišķā grāmatā.

Kas tad ir šīs trīs vītušās rozes? Tās ir trīs sparīgas sievas labākajos gados - bijušās kolhoza lopkopes, darba pirmrindnieces, savā laikā ne mazumu cildinātas un godinātas. Nevienai no viņām nav bijis ne vīra, ne bērnu, tikai nemitīgs smags un netīrs darbs gan kūtī pie govju tesmeņiem, gan uz lauka, audzējot un kopjot lopbarības saknes, ar ko piebarot lopiņus, lai būtu brangāks piena ezeriņš.

Tagad viņas ir pensionāres, dzīvo „Gosniņās" katra savā istabā, bet satiekas kopējā virtuvē un savās vēl neierastajās pensionāru gaitās. Tā ir nešķirama buķete, no apkārtējiem cilvēkiem dēvēta par vecām grebezēm, gremžām, indes tulznām, pagasta slotām, klaču pastalām, vecām klukstēm, arī par pestīšanas armijas dižkareivēm. Taču pašas sevi allaž uzmundrina ar saukli: „Skuķi! Turiet astes gaisā!"

Savā laikā viņas krustītas par Liliju, Ievu un Vijolīti, taču tagad dēvējas vārdos ar vīrišķām galotnēm - Lillis, Ievuks un Vijolītis. Trijotnes priekšgalā allaž iet līderis Lillis, kas pārējām par kreņķi labprāt uzpīpē un ierauj rumciņu no zālīšu uzlējuma un kuras sacītais ir bez diplomātijas, kā kalēja āmurs. Viņai bez ierunām pievienojas ar labu smejamo parikti apveltītā, šiverīgā saimniece virtuvē Ievuks, un tikai pa gabaliņu iepakaļ viņām seko Vijolītis. Pēdējā ir mūžīgais buntavnieks, plānpierīte, zilacīte, romantiski noskaņota būtne, kas mēdz bieži sarkt, spēlē pijoli un tikai pret savu gribu pakļaujas biedreņu izlolotajiem pasākumiem.

Trīs vītušām rozēm ir savas mājas rūpes - dārziņa apstrāde, kopšana un novākšana, iepirkšanās autoveikalā, ēst gatavošana. Taču šīs rūpes nereti paliek otrajā plānā, jo galvenais ir pasaules lāpīšana. Viņas ir ideālistes un atzīst tikai augstus morāles principus, apkarojot liekas ārišķības, dzeršanu un netiklu dzīves veidu. Viņas uzņēmušās šefību pār pieklīdušo bezģimenes zeņķi Dravi, cenšoties virzīt puiša gaitas pa goda cilvēka ceļu, taču šis delveris viņām sagādā ne mazumu kreņķu un galvassāpju. Kā dadzis acīs viņām ir „Garās pupas" saimnieks Frīdis Fridriksons, kas uzcēlis pilij līdzīgu māju, ik pa laikam atļaujas mainīt sievas, pirkt jaunus autiņus sasisto vietā savam dēlam Persikam un nicīgi izturas pret pārējiem. Pats ļaunākais - piegādā cilvēkiem dzeltenu „jipti", pēc kuras lietošanas vīri kļūstot dzelteni un ātri vien apmirstot, un baltu pulverīti, no kā „Apšulāju" slaistoņi staigā glāžainām, neko neredzošām acīm un pēc kā nobaudīšanas tikai ar mēles galiņu pavisam dulls un šiverīgs palicis Ievuks.

Vēl kolorīti tēli - kādreizējais donžuāns Valts Madars, saukts par vilku bendi, kas pārvietojas ar savu pļerkstošo „melno kuili", kaimiņmājās mītošā Viršu Raiva, sparīga sieva gados, kas kaitina buķeti ar savu uzkrītošo ģērbšanās un uzvedības stilu, un „Sklandraušu" meitene Ilga, vietējā pastniece, kurai bez vīra ir jau viens bērns un nupat viņa gaida otro. Kas ir šo bērnu tēvs - tas trijotnei noteikti jāizdibina.

Kāre visu zināt, noskaidrot, kas apkārt notiek, mijas ar labiem nodomiem - palīdzēt, dot savus padomus, taču to pasauli salāpīt ne vienmēr izdodas, kā cerēts. Kā pašas atzīst - vienā vietā sadiedz, citā atkal plīst.

Interesants romāna personāžs ir bijušais zirgu iebraucējs, tagadējais Melu meža kapu uzraugs Ansis Pumpiņš. Buķete, ar viņu iepazinusies kapos, uzaicina pie sevis ciemos. Viņš ierodas, glauni uzcirties, galanti pasniedz katrai pa rozei un skaistu šokolādes konfekšu kasti, sauc par irbītēm, bārsta komplimentus, uz mutes ermoņikām kopā ar Vijolīša pijoli uztaisa jauku koncertu, dziedot par zilajām acīm, un apbur vecīgās dāmas. Viņas pat piesola Ansim uz ziemu pajumti savā mājā. Vijolītis, sajutusi savādas sirds trīsas, rūpīgi cenšas iekārtot šim nolūkam paredzēto pažobeles gaņģi.
Taču liels trieciens viņām ir gan Anša atmaskošana, gan Ilgas bērnu tēva noskaidrošana. Romāna nobeiguma daļā Viršu Rainas bērēs Lillim un Ievukam rodas jaunas atklāsmes. Diemžēl paliek līdz galam neatrisināts Anša Pumpiņa liktenis, arī afēras ar dzelteno jipti un balto pulveri. Toties ir skaidri iezīmēts turpmāk ejamais ceļš lielmanim Fridriksonam un viņa jaunatgūtajam dēlam.

Romāna autore tekstā veiksmīgi izmantojusi samērā daudz sarunvalodas vārdu, piemēram, slaistonis, slamsts, dunduks, bezcers (trijotnes leksikā), vinners, lūzeris (Persika leksikā), penga, čungurs, beibe, besīt (Dravja leksikā).

Domāju, ka no romāna „Trīs vītušas rozes" sižeta iznāktu labs dramatizējums - komēdija. Pirms kāda laika vēl nenodrukāto romānu bija inscenējusi Ošupes pagasta dramatiskā kopa, un izrādes ar labiem panākumiem noritēja vairākās vietās: Degumniekos, Meirānos, Barkavā, Saikavā.

Gribas izteikt pateicību romāna autorei Kelīnai Klānai par šo interesanto lasāmvielu.

Autore: ĀDOLFS BORBALS

OĻĢERTA SKUJAS foto no arhīva