„Pie varas grib tikt tie paši politiķi”
[4]
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas jau ir pagājuši turpat divdesmit gadi. Kad gājām uz barikādēm, cerējām, ka paši varēsim lemt savu likteni un dzīvosim labklājības valstī. Brīvību atguvām, bet nespējām to izmantot, lai sasniegtu cerēto valsts uzplaukumu.
Divdesmit gadi cilvēka mūžā - tas ir daudz. Arī valsts dzīvē šajā laikā varējām sasniegt vidējo Eiropas valstu labklājības līmeni, kā tas notika pirmskara Latvijā. Tad sākām valsts atjaunošanu no nulles. Pēc kara rūpniecība bija sagrauta, rūpnīcu iekārtas izvestas uz Krieviju, bet kādi rezultāti par spīti tam tomēr tika sasniegti! Tad valsts vadītāji domāja, kā veicināt ražošanu un ekonomisko attīstību.
Citādi tas notika pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā. Tad mūsu valsts likteņa lēmēji necentās veicināt ražošanu. Pirmajā vietā viņiem bija personīgās un partiju intereses. Neatkarību atguvām ar vērtīgiem īpašumiem un ražošanas iespējam, taču toreizējais premjers Ivars Godmanis deklarēja, ka rūpniecība un lauksaimniecība mums nav vajadzīga. Latvija būšot banku un pakalpojumu sniedzēja valsts. Un te nu ir rezultāts!
Sākās rūpniecības sagraušana. Ražošanu pārtrauca VEF, RA, Rīgas vagonu rūpnīca, uzņēmums „Alfa" u.c. VEF varēja modernizēt un saglabāt ražošanu - to solīja vācu firmas. RVR varēja ražot Krievijai vagonus un mums tramvajus. Latvijā bija viena no labākajam vagonu rūpnīcām Eiropā, bet rūpniecības ministrs Jānis Oherins nevēlējās, lai mēs tos ražotu.
Vēl viens nevalstiskas domāšanas piemērs. 90. gadu sākumā Latvijas Traumatolaģijas un ortopēdijas institūts bija ļoti tuvu tam, lai sāktu ražot endoprotēzes. Taču, sākoties Atmodas laikam, pie varas nāca kungi, kas vēlējās likvidēt institūtā uzsākto. No intervijas ar pasaulslaveno ķirurgu akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu žurnālā „Klubs" (04.2010): „1990. gada 7. augustā ķirurgs saņēma dokumentu, kas apliecina, ka Krievija vēlas pasūtīt 52 000 ārējās fiksācijas aparātus. Vajadzēja saņemt Veselības ministrijas piekrišanu, bet man atteica. Ja mēs sāktu pildīt pasūtījumu, valstī ienāktu nauda. Ja slimnīcai piederētu sava ražotne, pēc apmēriem tas būtu līdzvērtīgi, ja Traumatoloģijas institūtam blakus atrastos „Grindeks". Mans tiešais priekšnieks bija veselības ministrs, kas man neatļāva Krievijai aparātus pārdot. Tā ražotni nogremdēja un pēc četriem gadiem - arī institūtu."
Smags trieciens mūsu ekonomikai bija cukurrūpniecības sagraušana. Apsolītie miljoni bija izliktas lamatas, lai cukuru vairs neražotu. Cukura ražošana tika pārtraukta, un Jelgavas cukura rūpnīcas korpusus nolīdzināja līdz ar zemi. Vai tā bija tikai varas politikāņu muļķība, nevalstiska domāšana? Bet kā varēja nesaprast, ka par nekā nedarīšanu neviens nekad un neko nemaksā? Tie, kas vēroja, vērtēja un analizēja valsts ekonomisko politiku, saprata, ka, sagraujot ražošanu - valsts pastāvēšanas pamatu, valsts kuģis tiek stūrēts pretī sēklim.
Pēc neatkarības atgūšanas bija iespēja vest valsti pa labklājības ceļu, bet neviena valdība to neizmantoja. Bija kredīta G-24 daudzie miljoni. Neveiksmīgi veicot privatizāciju, valsts pazaudēja daudzus miljardus latu. Milzīgas naudas summas pazuda gan pašvaldību, gan ministriju līmenī pie valsts pasūtījumiem. Tika būvēti dārgākie ceļi un tilts Rīgā, bet varēja taču modernizēt ražošanu un uzcelt jaunas rūpnīcas.
Demokrātija pati par sevi labklājību neatnes, tā dod tikai iespējas to sasniegt. Mūsu politiķi šīs iespējas neizmantoja. Demokrātija var atnest arī lielu postu, ja pie varas tiek politiķi, kam pirmajā vietā nav valsts intereses. Arī Hitlers Vācijā pie varas tika demokrātiskās vēlēšanās, bet kādu postu atnesa visai cilvēcei!
Demokrātija balstās uz noteiktiem kritērijiem, kas jāievēro. Politiskā vara nedrīkst saaugt ar oligarhu ekonomisko varu. Politiķiem jānes atbildība par savām kļūdām, jābūt likumam, kas atļauj deputātus atsaukt. Likumi jāpieņem visas tautas un valsts interesēs, nevis bagāto labā. Jābūt vidusšķirai, kas konsolidētu sabiedrību un nepieļautu ražošanas sagraušanu. Jāuzklausa sabiedriskā doma un jāņem vērā arī opozīcijas konstruktīvie priekšlikumi, lai nebūtu plaisas starp varu un tautu. Mūsu demokrātijā šie kritēriji netika ievēroti.
Tuvojas 10. Saeimas vēlēšanas. Pie varas grib tikt tie paši politiķi, kas valsti noveda līdz bankrota slieksnim. Lūk, kā apvienības „Par labu Latviju" balstītājs, padomes priekšsēdētājs Andrejs Ēķis vērtē stāvokli valstī: „Latvijas tautsaimniecība ir izpostīta. Tādus postījumus var nodarīt tikai Trešais pasaules karš. Sākusies klusa, postoša un lēni lienoša cīņa. Mūsu telefons, telegrāfs un bankas jau ir ieņemtas un neatrodas mūsu īpašumā". Precīzs vērtējums, tikai viņš nepasaka, kas vainojams pie šī posta. Acīmredzot viņš domā, ka tie paši, kas vainojami šinī smagajā krīzē, izglābs valsti. Dīvaina domāšana, ačgārna loģika.
Valsts demogrāfiskais stāvoklis katastrofāls. Kad sagrauta ražošana, daudzi bez darba palikušie tūkstoši dodas laimi meklēt svešumā. Valsti grauj korupcija. Mūsu nelaime ir sīkpartijas un tas, ka daudzi pilsoņi nepiedalās velēšanās un referendumos.
Esam krustcelēs, bīstami tuvu tairobežai, aiz kuras plaukstošas, latviskas Latvijas var nebūt. Lai saglabātu iespēju izveidot tādu valsti, par kādu cīnījāmies, 2. oktobrī, kad tiks izlemts mūsu liktenis, aicinu visus piedalīties vēlēšanās!
Autors: O. GAILUMS
Lubānā
Citādi tas notika pēc neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā. Tad mūsu valsts likteņa lēmēji necentās veicināt ražošanu. Pirmajā vietā viņiem bija personīgās un partiju intereses. Neatkarību atguvām ar vērtīgiem īpašumiem un ražošanas iespējam, taču toreizējais premjers Ivars Godmanis deklarēja, ka rūpniecība un lauksaimniecība mums nav vajadzīga. Latvija būšot banku un pakalpojumu sniedzēja valsts. Un te nu ir rezultāts!
Sākās rūpniecības sagraušana. Ražošanu pārtrauca VEF, RA, Rīgas vagonu rūpnīca, uzņēmums „Alfa" u.c. VEF varēja modernizēt un saglabāt ražošanu - to solīja vācu firmas. RVR varēja ražot Krievijai vagonus un mums tramvajus. Latvijā bija viena no labākajam vagonu rūpnīcām Eiropā, bet rūpniecības ministrs Jānis Oherins nevēlējās, lai mēs tos ražotu.
Vēl viens nevalstiskas domāšanas piemērs. 90. gadu sākumā Latvijas Traumatolaģijas un ortopēdijas institūts bija ļoti tuvu tam, lai sāktu ražot endoprotēzes. Taču, sākoties Atmodas laikam, pie varas nāca kungi, kas vēlējās likvidēt institūtā uzsākto. No intervijas ar pasaulslaveno ķirurgu akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu žurnālā „Klubs" (04.2010): „1990. gada 7. augustā ķirurgs saņēma dokumentu, kas apliecina, ka Krievija vēlas pasūtīt 52 000 ārējās fiksācijas aparātus. Vajadzēja saņemt Veselības ministrijas piekrišanu, bet man atteica. Ja mēs sāktu pildīt pasūtījumu, valstī ienāktu nauda. Ja slimnīcai piederētu sava ražotne, pēc apmēriem tas būtu līdzvērtīgi, ja Traumatoloģijas institūtam blakus atrastos „Grindeks". Mans tiešais priekšnieks bija veselības ministrs, kas man neatļāva Krievijai aparātus pārdot. Tā ražotni nogremdēja un pēc četriem gadiem - arī institūtu."
Smags trieciens mūsu ekonomikai bija cukurrūpniecības sagraušana. Apsolītie miljoni bija izliktas lamatas, lai cukuru vairs neražotu. Cukura ražošana tika pārtraukta, un Jelgavas cukura rūpnīcas korpusus nolīdzināja līdz ar zemi. Vai tā bija tikai varas politikāņu muļķība, nevalstiska domāšana? Bet kā varēja nesaprast, ka par nekā nedarīšanu neviens nekad un neko nemaksā? Tie, kas vēroja, vērtēja un analizēja valsts ekonomisko politiku, saprata, ka, sagraujot ražošanu - valsts pastāvēšanas pamatu, valsts kuģis tiek stūrēts pretī sēklim.
Pēc neatkarības atgūšanas bija iespēja vest valsti pa labklājības ceļu, bet neviena valdība to neizmantoja. Bija kredīta G-24 daudzie miljoni. Neveiksmīgi veicot privatizāciju, valsts pazaudēja daudzus miljardus latu. Milzīgas naudas summas pazuda gan pašvaldību, gan ministriju līmenī pie valsts pasūtījumiem. Tika būvēti dārgākie ceļi un tilts Rīgā, bet varēja taču modernizēt ražošanu un uzcelt jaunas rūpnīcas.
Demokrātija pati par sevi labklājību neatnes, tā dod tikai iespējas to sasniegt. Mūsu politiķi šīs iespējas neizmantoja. Demokrātija var atnest arī lielu postu, ja pie varas tiek politiķi, kam pirmajā vietā nav valsts intereses. Arī Hitlers Vācijā pie varas tika demokrātiskās vēlēšanās, bet kādu postu atnesa visai cilvēcei!
Demokrātija balstās uz noteiktiem kritērijiem, kas jāievēro. Politiskā vara nedrīkst saaugt ar oligarhu ekonomisko varu. Politiķiem jānes atbildība par savām kļūdām, jābūt likumam, kas atļauj deputātus atsaukt. Likumi jāpieņem visas tautas un valsts interesēs, nevis bagāto labā. Jābūt vidusšķirai, kas konsolidētu sabiedrību un nepieļautu ražošanas sagraušanu. Jāuzklausa sabiedriskā doma un jāņem vērā arī opozīcijas konstruktīvie priekšlikumi, lai nebūtu plaisas starp varu un tautu. Mūsu demokrātijā šie kritēriji netika ievēroti.
Tuvojas 10. Saeimas vēlēšanas. Pie varas grib tikt tie paši politiķi, kas valsti noveda līdz bankrota slieksnim. Lūk, kā apvienības „Par labu Latviju" balstītājs, padomes priekšsēdētājs Andrejs Ēķis vērtē stāvokli valstī: „Latvijas tautsaimniecība ir izpostīta. Tādus postījumus var nodarīt tikai Trešais pasaules karš. Sākusies klusa, postoša un lēni lienoša cīņa. Mūsu telefons, telegrāfs un bankas jau ir ieņemtas un neatrodas mūsu īpašumā". Precīzs vērtējums, tikai viņš nepasaka, kas vainojams pie šī posta. Acīmredzot viņš domā, ka tie paši, kas vainojami šinī smagajā krīzē, izglābs valsti. Dīvaina domāšana, ačgārna loģika.
Valsts demogrāfiskais stāvoklis katastrofāls. Kad sagrauta ražošana, daudzi bez darba palikušie tūkstoši dodas laimi meklēt svešumā. Valsti grauj korupcija. Mūsu nelaime ir sīkpartijas un tas, ka daudzi pilsoņi nepiedalās velēšanās un referendumos.
Esam krustcelēs, bīstami tuvu tairobežai, aiz kuras plaukstošas, latviskas Latvijas var nebūt. Lai saglabātu iespēju izveidot tādu valsti, par kādu cīnījāmies, 2. oktobrī, kad tiks izlemts mūsu liktenis, aicinu visus piedalīties vēlēšanās!
Autors: O. GAILUMS
Lubānā
