Par pensiju sistēmas reformēšanu
Jūnija sākumā republikas presē bija izlasāms Labklājības ministrijas aicinājums Latvijas iedzīvotājiem izteikties par plānotajām izmaiņām sociālās apdrošināšanas sistēmā, tostarp pensiju jomā.
Ideja laba, taču jau šīs aptaujas sākumā derēja nodalīt divas iedzīvotāju grupas - jau pensijā esošos cilvēkus un strādājošos, īpaši pirmspensijas vecuma cilvēkus, jo šo iedzīvotāju grupu viedokļos bija paredzama samērā krasa uzskatu atšķirība. Arī es kā pensionārs nosūtīju savu viedokli.
Labklājības ministrijas sagatavotajos deviņos priekšlikumos galvenais īpatsvars likts uz nākotnes pensionāru tiesību un privilēģiju apcirpšanu. Fundamentālais jautājums - par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 līdz 65 gadiem, sākot ar 2016. gadu un ik gadu to paaugstinot par pusgadu. Ja ieskatāmies „Neatkarīgās Rīta Avīzes" 12. jūnija numurā publicētajos datos par pensionēšanās vecumu dažādās Eiropas valstīs, tad redzam, ka vairumā valstu (Čehijā, Nīderlandē, Dānijā, Beļģijā, Spānijā, Portugālē, Somijā, Zviedrijā, Īrijā) šobrīd pensionēšanās vecums ir 65 gadi kā vīriešiem, tā sievietēm. Mūsu kaimiņvalstīs situācija ir atšķirīga. Lietuvā sievietes pensionējas, sasniegušas 60 gadus, bet vīrieši - 62 gadu vecumā. Igaunijā pensionēšanās vecums ir 59,5 gadi sievietēm un 63 gadi vīriešiem. Diemžēl blakus šiem rādītājiem nefigurē dati par cilvēku vidējo mūža ilgumu dažādās valstīs, bet Latvijā tie ir satraucoši.
Vidējais mūža ilgums sievietēm ir 77,9 gadi, bet vīriešiem - 67,2 gadi. Latvijā cilvēki dzīvo visīsāko mūžu un ir vieni no slimākajiem Eiropā. It kā nebūtu loģiska pamatojuma paaugstināt pensionēšanās vecumu, jo sevišķi vīriešiem. Taču ekonomiskā situācija valstī diktē savus noteikumus, jo pieaug pensionāru skaits attiecībā pret strādājošajiem, kas veic iemaksas sociālajā budžetā. Un šādā situācijā vienīgā izeja ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana. No kura gada un ar cik lielu soli katrā gadā - tas ir cits jautājums.
Šķiet, nebūtu nekas iebilstams pret priekšlikumu palielināt minimālo apdrošināšanas (darba) stāžu no 10 līdz 15 gadiem un vēlāk - līdz pat 20 gadiem, jo 65 gadu vecumā uzkrāt šādu darba stāžu jau nu nebūtu īpaša problēma. Tāpat par pensiju piemaksu piešķiršanas pārtraukšanu par darba stāžu līdz 1996. gadam, jo šīs piemaksas bija paredzētas galvenokārt par darba stāžu laikā, kad nebija obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu un līdz ar to pensiju aprēķini bija ļoti minimāli.
Labklājības ministrijas priekšlikumos nebija ne vārda par pašreizējo pensionāru situācijas pasliktināšanu - piemaksu atcelšanu pensijām virs 140 latiem, pensiju neapliekamā minimuma pazemināšanu no 165 līdz 80 latiem, pensiju indeksāciju ar deflācijas koeficientu.
NRA 7. jūlija numurā bija lasāms Ingas Papardes raksts "Pensiju izmaiņas gaida virzību uz valdību". Tajā teikts, ka Labklājības ministrija tuvākajā laikā apkopos visus iedzīvotāju izteiktos ierosinājumus, pēc tam būs nepieciešama politiska vienošanās starp vadošajām partijām un tad izskatīšana valdības sēdē.
Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši pensionāri, paļaujas uz Labklājības ministra Ulda Auguļa (ZZS) kompetenci un godprātību, risinot šo pensionāriem (tagadējiem un potenciālajiem) ārkārtīgi svarīgo problēmu.
Autors: ĀDOLFS BORBALS
Labklājības ministrijas sagatavotajos deviņos priekšlikumos galvenais īpatsvars likts uz nākotnes pensionāru tiesību un privilēģiju apcirpšanu. Fundamentālais jautājums - par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 62 līdz 65 gadiem, sākot ar 2016. gadu un ik gadu to paaugstinot par pusgadu. Ja ieskatāmies „Neatkarīgās Rīta Avīzes" 12. jūnija numurā publicētajos datos par pensionēšanās vecumu dažādās Eiropas valstīs, tad redzam, ka vairumā valstu (Čehijā, Nīderlandē, Dānijā, Beļģijā, Spānijā, Portugālē, Somijā, Zviedrijā, Īrijā) šobrīd pensionēšanās vecums ir 65 gadi kā vīriešiem, tā sievietēm. Mūsu kaimiņvalstīs situācija ir atšķirīga. Lietuvā sievietes pensionējas, sasniegušas 60 gadus, bet vīrieši - 62 gadu vecumā. Igaunijā pensionēšanās vecums ir 59,5 gadi sievietēm un 63 gadi vīriešiem. Diemžēl blakus šiem rādītājiem nefigurē dati par cilvēku vidējo mūža ilgumu dažādās valstīs, bet Latvijā tie ir satraucoši.
Vidējais mūža ilgums sievietēm ir 77,9 gadi, bet vīriešiem - 67,2 gadi. Latvijā cilvēki dzīvo visīsāko mūžu un ir vieni no slimākajiem Eiropā. It kā nebūtu loģiska pamatojuma paaugstināt pensionēšanās vecumu, jo sevišķi vīriešiem. Taču ekonomiskā situācija valstī diktē savus noteikumus, jo pieaug pensionāru skaits attiecībā pret strādājošajiem, kas veic iemaksas sociālajā budžetā. Un šādā situācijā vienīgā izeja ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana. No kura gada un ar cik lielu soli katrā gadā - tas ir cits jautājums.
Šķiet, nebūtu nekas iebilstams pret priekšlikumu palielināt minimālo apdrošināšanas (darba) stāžu no 10 līdz 15 gadiem un vēlāk - līdz pat 20 gadiem, jo 65 gadu vecumā uzkrāt šādu darba stāžu jau nu nebūtu īpaša problēma. Tāpat par pensiju piemaksu piešķiršanas pārtraukšanu par darba stāžu līdz 1996. gadam, jo šīs piemaksas bija paredzētas galvenokārt par darba stāžu laikā, kad nebija obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu un līdz ar to pensiju aprēķini bija ļoti minimāli.
Labklājības ministrijas priekšlikumos nebija ne vārda par pašreizējo pensionāru situācijas pasliktināšanu - piemaksu atcelšanu pensijām virs 140 latiem, pensiju neapliekamā minimuma pazemināšanu no 165 līdz 80 latiem, pensiju indeksāciju ar deflācijas koeficientu.
NRA 7. jūlija numurā bija lasāms Ingas Papardes raksts "Pensiju izmaiņas gaida virzību uz valdību". Tajā teikts, ka Labklājības ministrija tuvākajā laikā apkopos visus iedzīvotāju izteiktos ierosinājumus, pēc tam būs nepieciešama politiska vienošanās starp vadošajām partijām un tad izskatīšana valdības sēdē.
Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši pensionāri, paļaujas uz Labklājības ministra Ulda Auguļa (ZZS) kompetenci un godprātību, risinot šo pensionāriem (tagadējiem un potenciālajiem) ārkārtīgi svarīgo problēmu.
Autors: ĀDOLFS BORBALS
