Vēl pagājušajā gadā televīzijā tika veikta aptauja par to, kāds tad ir īstens latvietis. Domāju, ja aptaujas veidotāji būtu paviesojušies pie barkavietes RASMAS ČOTAS, viņiem uzreiz būtu skaidrs, ka latvietis ir sīksts, strādīgs, centīgs, viesmīlīgs un arī - par spīti dzīves grūtumiem - optimists.

Tā arī Rasma savā brīvdienā mūs sagaidīja smaidīga un laipni aicināja siltā un pēc pīrāgiem smaržojošā mājā. Nu jau pēc trim mēnešiem viņai būs jādodas godam nopelnītā pensijā, bet rosīšanās, šķiet, Rasmai ielikta jau šūpulī.

- Mūsu ģimene nebija no pārticīgajām. Ģimenē bijām četri bērni. Jau no pamatskolas laikiem ar brāļiem un māsām pelnījām sev pusdienām, strādājām kolhozā, ganījām govis, krāvām sienu. Tēvs gāja mežā, jo mamma viena pati mūs apgādāt nespēja, tolaik varēja turēt tikai vienu gotiņu un aitu. Iespēju nebija daudz, tās vajadzēja sev sagādāt pašiem ar smagu darbu. Tēvs nomira 51 gada vecumā, kad mēs, bērni, vēl skolā gājām. Mammīte sāka strādāt par slaucēju. Viss tika darīts ar rokām - gan slaukšana, gan barības gādāšana. Tā kā nebijām kolhoznieki, arī mēs devāmies uz lieliem cukurbiešu laukiem ravēt, lai mamma mūs drīkstētu ar kolhoza zirgu svētdienas vakarā aizvest uz 15 kilometru attālo skolu un sestdienas vakarā atvest. Varētu teikt, ka jau no 2. klasītes vairāk esmu stāvējusi uz savām kājām, jo dzīvojām internātā. Mamma mums iemācīja visu darīt pašiem, arī maizi cept. Viņa mūs ievadīja dzīvē, - Rasma Čota atcerējās bērnības gadus. Jau 20 gadu vecumā jauniete uzsāka pilnīgi patstāvīgu dzīvi, un 1968. gadā dzīves ceļi atveda viņu uz Barkavu. Tolaik pēc profesijas grāmatvede, Rasma tika atsūtīta uz Barkavu, jo Madonas rajonā bija izgājusi praksi. Viņa turpināja: - Galvenā grāmatvede toreiz bija Lazdāne, un viņa paziņoja: pēc piecām minūtēm būs autobuss uz Barkavu, brauc, tevi tur sagaidīs.
Tagad varbūt būtu spurojusies pretī, bet tad - braucu arī. Kādu laiku nostrādāju par grāmatvedi Barkavā, bet tad samazināja štatus, tāpēc vienu brīdi biju zootehniķe fermā. Saimniecība likvidējās, tāpēc varētu teikt, ka dzīve piespieda mācīties no jauna, šoreiz - par pavāru. Par laimi, tepat Barkavas profesionāli tehniskajā skolā varēju iziet neklātienes kursus un saņemt pavāra diplomu savos 55 gados. Šobrīd strādāju Barkavas bērnudārzā par pavāri un dienā iznāk pagatavot kādas 80 porcijas gan mazajiem, gan pansionāta iemītniekiem. Arī pirms pavāra diploma iegūšanas rosīšanās virtuvē man bija tuva. Tā kā jau kopš 20 gadu vecuma esmu prom no mājām, sākot patstāvīgu dzīvi, pašai par saimnieciskām lietām arī bija jādomā. Kad strādāju par grāmatvedi, alga jau arī nebija nekāda lielā, bet ar neatlaidību un centību uz priekšu kaut kā kūlos. Pati sāku audzēt dārzeņus, marinēt, konservēt, lai ziemai krājumi būtu, gāju uz mežu ogās, sēnēs - tā teikt, pati cīnījos par iztikšanu, lai tik daudz naudas nebūtu jātērē pārtikai. Barkavā sākumā dzīvojot vienai pašai, mācījos pavārmākslas gudrības no grāmatām. 1972. gadā apprecējos, un tā nu kopš tā laika viens otru balstām. Divi vien esam, varbūt tāpēc arī krīzes apstākļos ar iztikšanu vieglāk. Vīrs visu mūžu ir strādājis par šoferi un vadījis kombainu, kā jau īsts latviešu vīrietis - ar tehniku uz „tu". Abi esam laucinieki, uz pilsētu nekad neesam rāvušies.

Vairāk lasiet laikrakstā STARS 06.03.2010.

Autore: LAURA VOITIŅA

OĻĢERTA SKUJAS foto