Ģirts Vēvers: — Ļoti reti kad klienti uzliek tādus kā ierobežojumus gatavošanā, pārsvarā tomēr ir priecīgi, ja ēdienam ir „odziņa”, kaut vai noformējumā.
Praulēnietis Ģirts Vēvers Madonas kafejnīcā „Kore" strādā kopš 2008. gada novembra, bet interese par pavārmākslu viņam sākusies jau pamatskolā. Kā viņš joko, ģimenē gan mamma, gan vecmamma gribējušas kļūt par pavārēm, tomēr Ģirts ir pirmais ģimenē, kas šajā profesijā ieguvis diplomu.
Ģirts Vēvers 2007. gadā pabeidza Vecbebru profesionālo vidusskolu kā ēdināšanas speciālists un pēc tam gadu strādāja Skrīveros, atpūtas kompleksā „Klidziņa" par viesmīli, bet saprata, ka tas īsti nav priekš viņa.
- Diezgan agri zināju, ka gribu būt par pavāru - jau 5. vai 6. klasē. Visvairāk mani šai profesijai piesaistīja tas, ka tajā vari sevi izpaust. Tā ir sava veida radošā māksla. Pavāriem ir jāmācās visu mūžu, visu to nevar apgūt gadā vai divos. Katru dienu darbavietā var atrast jaunus knifus, kas vēl jāapgūst. Jaunu recepti varu iegaumēt diezgan ātri - man vajag tikai vienreiz redzēt un vienreiz pašam to pamēģināt pagatavot, un zināšu, kas un kā.
Esmu ļoti apmierināts, ka varēju netālu no mājām Praulienā atrast darbu, ka nebija jādzenas uz kādu citu pilsētu. Tur vislielākā problēma būtu ar dzīvesvietas atrašanu, kas šajā laikā nozīmētu liekus izdevumus. Protams, gan dzīvošanai atsevišķi, gan dzīvošanai kopā ar ģimeni ir savi plusi un mīnusi, tomēr šobrīd izdevīgums jebkuram ir no svara. Pēc skolas beigšanas vēl šaubījos, vai es brauktu uz ārzemēm, taču tagad šī doma vairs nešķiet tik neiespējama, bet tikai domu līmenī. Ja arī es tiešām aizceļotu, mēģinātu tomēr atrast darbu savā sfērā. Citu valstu virtuve ir atšķirīga, arī tas būtu liels pluss, ka varētu to apgūt, jo līdz šim tādas izdevības vēl nav bijis. Tepat kaimiņos, Lietuvā un Igaunijā, būtu ko mācīties. Jā, arī Latvijā tiek rīkoti dažādi semināri, bet domāju, ka tas vairāk ir peļņas gūšanai, nevis kā jaunu zināšanu iemācīšanai. Visu to un vēl vairāk varu atrast internetā - tas ir mans uzticamais palīgs jaunu recepšu, pamācību un dažādu knifiņu meklēšanā, - Ģirts Vēvers pastāstīja. Jautāts, vai arī pēc darbdienas, kas pavadīta pie katliem un pannām, viņš mājās tiešām vēl rod vēlmi ēst gatavošanai, pavārs atzina, ka mājās ar to vairāk nodarbojas viņa mamma. Taču brīvdienās Ģirts ar prieku pagatavo ko īpašu, lai palutinātu gan sevi, gan ģimeni. Viņš atklāja, kāds bijis drosmīgākais eksperiments virtuvē: - Domāju, ka tas varētu būt mežacūkas cepetis sarkanvīna mērcē, ko gatavoju kvalifikācijas eksāmenam, skolu beidzot. Iepriekš bija rīkots pavāru konkurss, kurā dabūju otro vietu. Balvā saņēmu pavārgrāmatu, tajā arī atradu šo recepti. Tā kā man medījumu gaļa ir pieejama, nodomāju, ka jāpamēģina. Recepti aptuveni atcerējos, un cepetis izdevās labs. Abi ar tēti esam mednieki, tas man ziemā, vasarā ir vaļasprieks, atpūta no visa. Dodamies individuālajās un dzinējmedībās, pārsvarā medījam mežacūkas, stirnas, staltbriežus. Daļu gaļas mēdzam aizsūtīt uz gaļas kombinātu produktu pagatavošanai, otru daļu gatavojam mājās.
Tas nav Ģirta vienīgais hobijs. Tā kā jaunietim patīk piešķirt dzīvei asumu, viņš savu atpūtas laiku, izklaides nekad iepriekš neplāno, jo vairāk atbalsta spontānu rīcību. Arī ziemas priekus viņš ar draugiem ir izbaudījis, bet kopumā puisim patīk izkustēties no mājas, lai paskatītos, kas jauns notiek tepat, Latvijā.
Ģirts Vēvers ieteica, kā, ēst gatavojot, eksperimentēt ar garšvielām vai piedevām: - Ja receptes sastāvā ir kāda nepazīstama garšviela, svarīgi to vispirms pagaršot atsevišķi un izlemt, vai garša patīk un vai to receptē patiešām vajag. Protams, iekšējā izjūta arī nospēlē lielu lomu.
Pēdējā laikā esmu sācis ēdieniem pievienot ingvera sakni, ja patīk tās sīvā garša, to var likt klāt praktiski jebkam. Daudz aizrauties nevajag, bet pie gaļas nedaudz pierīvēta vai sagriezta ingvera sakne būs tieši laikā. Pie gaļas ēdieniem labi iet klāt alkoholiskie dzērieni, piemēram, jaunlopa fileja konjaka mērcē. Konjaks un vīns arī ir izplatītākie dzērieni, kuros sautē ēdienu. Garša un aromāts uzreiz ir citādāki, patīkamāki. Protams, ja alkoholu pievieno par daudz, cilvēks pie stūres tādu daudz ēst nevarēs. Bet pārsvarā jau gatavojot alkoholiskais sastāvs izgaro un paliek tikai laba konjaka vai vīna piegarša. To ir vērts pamēģināt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.02.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto
- Diezgan agri zināju, ka gribu būt par pavāru - jau 5. vai 6. klasē. Visvairāk mani šai profesijai piesaistīja tas, ka tajā vari sevi izpaust. Tā ir sava veida radošā māksla. Pavāriem ir jāmācās visu mūžu, visu to nevar apgūt gadā vai divos. Katru dienu darbavietā var atrast jaunus knifus, kas vēl jāapgūst. Jaunu recepti varu iegaumēt diezgan ātri - man vajag tikai vienreiz redzēt un vienreiz pašam to pamēģināt pagatavot, un zināšu, kas un kā.
Esmu ļoti apmierināts, ka varēju netālu no mājām Praulienā atrast darbu, ka nebija jādzenas uz kādu citu pilsētu. Tur vislielākā problēma būtu ar dzīvesvietas atrašanu, kas šajā laikā nozīmētu liekus izdevumus. Protams, gan dzīvošanai atsevišķi, gan dzīvošanai kopā ar ģimeni ir savi plusi un mīnusi, tomēr šobrīd izdevīgums jebkuram ir no svara. Pēc skolas beigšanas vēl šaubījos, vai es brauktu uz ārzemēm, taču tagad šī doma vairs nešķiet tik neiespējama, bet tikai domu līmenī. Ja arī es tiešām aizceļotu, mēģinātu tomēr atrast darbu savā sfērā. Citu valstu virtuve ir atšķirīga, arī tas būtu liels pluss, ka varētu to apgūt, jo līdz šim tādas izdevības vēl nav bijis. Tepat kaimiņos, Lietuvā un Igaunijā, būtu ko mācīties. Jā, arī Latvijā tiek rīkoti dažādi semināri, bet domāju, ka tas vairāk ir peļņas gūšanai, nevis kā jaunu zināšanu iemācīšanai. Visu to un vēl vairāk varu atrast internetā - tas ir mans uzticamais palīgs jaunu recepšu, pamācību un dažādu knifiņu meklēšanā, - Ģirts Vēvers pastāstīja. Jautāts, vai arī pēc darbdienas, kas pavadīta pie katliem un pannām, viņš mājās tiešām vēl rod vēlmi ēst gatavošanai, pavārs atzina, ka mājās ar to vairāk nodarbojas viņa mamma. Taču brīvdienās Ģirts ar prieku pagatavo ko īpašu, lai palutinātu gan sevi, gan ģimeni. Viņš atklāja, kāds bijis drosmīgākais eksperiments virtuvē: - Domāju, ka tas varētu būt mežacūkas cepetis sarkanvīna mērcē, ko gatavoju kvalifikācijas eksāmenam, skolu beidzot. Iepriekš bija rīkots pavāru konkurss, kurā dabūju otro vietu. Balvā saņēmu pavārgrāmatu, tajā arī atradu šo recepti. Tā kā man medījumu gaļa ir pieejama, nodomāju, ka jāpamēģina. Recepti aptuveni atcerējos, un cepetis izdevās labs. Abi ar tēti esam mednieki, tas man ziemā, vasarā ir vaļasprieks, atpūta no visa. Dodamies individuālajās un dzinējmedībās, pārsvarā medījam mežacūkas, stirnas, staltbriežus. Daļu gaļas mēdzam aizsūtīt uz gaļas kombinātu produktu pagatavošanai, otru daļu gatavojam mājās.
Tas nav Ģirta vienīgais hobijs. Tā kā jaunietim patīk piešķirt dzīvei asumu, viņš savu atpūtas laiku, izklaides nekad iepriekš neplāno, jo vairāk atbalsta spontānu rīcību. Arī ziemas priekus viņš ar draugiem ir izbaudījis, bet kopumā puisim patīk izkustēties no mājas, lai paskatītos, kas jauns notiek tepat, Latvijā.
Ģirts Vēvers ieteica, kā, ēst gatavojot, eksperimentēt ar garšvielām vai piedevām: - Ja receptes sastāvā ir kāda nepazīstama garšviela, svarīgi to vispirms pagaršot atsevišķi un izlemt, vai garša patīk un vai to receptē patiešām vajag. Protams, iekšējā izjūta arī nospēlē lielu lomu.
Pēdējā laikā esmu sācis ēdieniem pievienot ingvera sakni, ja patīk tās sīvā garša, to var likt klāt praktiski jebkam. Daudz aizrauties nevajag, bet pie gaļas nedaudz pierīvēta vai sagriezta ingvera sakne būs tieši laikā. Pie gaļas ēdieniem labi iet klāt alkoholiskie dzērieni, piemēram, jaunlopa fileja konjaka mērcē. Konjaks un vīns arī ir izplatītākie dzērieni, kuros sautē ēdienu. Garša un aromāts uzreiz ir citādāki, patīkamāki. Protams, ja alkoholu pievieno par daudz, cilvēks pie stūres tādu daudz ēst nevarēs. Bet pārsvarā jau gatavojot alkoholiskais sastāvs izgaro un paliek tikai laba konjaka vai vīna piegarša. To ir vērts pamēģināt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.02.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto
